Deja cēlusies 16. gs. Mazovijā (Mazowsze), mūsdienās – Mazovijas vojevodiste, gadsimtu vēlāk tā izplatījās pa visu Poliju un ārpus tās robežām. Dejas nosaukums cēlies no Mazovijas iedzīvotāju nosaukuma – mazuriem. Tai piemīt ātrs temps un strauji akcenti. Uzskatīta par visaizraujošāko un sarežģītāko no piecām poļu tradicionālajām dejām: mazurka (mazurek), krakovjaks (krakowiak), obereks (oberek), polonēze (polonēze), kujavjaks (kujawiak). Dejas raksturīgākā iezīme ir t. s. mazurkas ritmu klātbūtne, kas sastopama dažādās dziesmās un dejās no Polijas centrālās un rietumu daļas. Dejas, kas ārzemēs tiek dēvētas par mazurku, sastāv no divām citām poļu mūzikas formām: lēnā kujavjaka un ātrā obereka. Saskaņā ar pašreizējiem pētījumiem nav iespējams aprakstīt pazīmes, kas nepārprotami atšķirtu ātro obereku vai lēno kujavjaku no mazurkas.

Agrīnās lautas un ērģeļu mūzikas pierakstos ir daudz mazurkas ritmu ar nosaukumu “poļu deja” vai latīņu valodā Chorea polonica. Dejas nosaukums ir daudz jaunāks par pašu deju un, iespējams, radies ārpus reģiona. Termins “mazurka” pirmo reizi parādījies Jozefa Rīpela (Joseph Riepel) mūzikas vārdnīcā (Anfangsgründe zur Musikalischen Setzkunst), kas Vācijā izdota 1752. gadā. 17. gs. deja izplatījās visā Polijā un sāka parādīties arī kaimiņvalstīs. Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Augusts II (August II) ļoti iecienīja šo deju un ieviesa to Vācijas galmos. 1795. gadā pēc Polijas neatkarības zaudēšanas deja kļuva populāra augstākajās sociālajās aprindās Parīzē, pēc tam Londonā un citos Rietumeiropas centros. 1830. gadā britu laikraksts The Observer aprakstīja mazurku kā “tikko ieviestu vai paredzētu ieviest šajā valstī”. 1830.–1840. gadā mazurka vislielāko popularitāti baudīja rietumu salonos. Tā kopā ar krakovjaku un polonēzi bija sava veida solidaritātes izpausme ar apspiesto poļu tautu, par kuru cīnījās Polijas trimdinieki Parīzē un viņu aristokrātiskie mecenāti.

Mazurkai ir četras versijas: muižniecības deja, Napoleona (Napoléon I^er) laikmeta salonu deja, pilsētas deja un zemnieku tautas deja no Polijas vidienes. Katrs dejas veids parāda atšķirīgās Polijas sabiedrības slāņu īpašības.

Svarīgs fakts mazurkas vēsturē ir tās parādīšanās Polijas himnā. “Dombrovska mazurka” (Mazurek Dąbrowskiego) tika radīta 1797. gadā kā poļu leģiona dziesma ģenerāļa Jana Dombrovska (Jan Henryk Dąbrowskiego) karaspēkam, kalpojot Napoleonam I viņa iekarošanas laikā Eiropā ar cerību atgūt Polijas neatkarību. Himnas melodijai ir anonīma, tautas izcelsme, tekstu sarakstījis Juzefs Vibickis (Józef Wybicki). Tādējādi ātrā, enerģiskā deja vairākos veidos kļuva par valsts simbolu.

Mazurkai raksturīgi šādi deju soļi: Pas Couru (skrejošais solis sievietēm), Pas Gala (solis ar virzību uz priekšu vīriešiem), Pas Coup de Talon (solis ar papēža piesitienu), Pas Boiteux (klibojošais solis), Tour sur Place (aplis uz vietas), Pas Glisse (slīdošais solis) un citi. Dejā izmantotas dažādas roku pozīcijas, figūras un pagriezieni, kurus parasti izmanto pāri, kas izpilda šo deju.

Mazurka līdzās polkai 19. gs. kļuva populāra Eiropas ballēs. Kā balles deja, kas paredzēta četriem vai astoņiem pāriem, mazurka saglabāja vietu arī improvizācijai. Dejotāji to izpildīja pa pāriem, laiku pa laikam partneris nometās uz ceļgala, bet partnere dejoja tam apkārt. Kaut arī pamatsoļi bija noteikti, tomēr īsts mazurkas dejotājs par goda lietu uzskatīja ne tikai tos izmainīt, bet arī ieviest jaunus. Šāda improvizācijas iespēja bija viena no mazurkas priekšrocībām salīdzinājumā ar citām dejām.

Mazurka bija viena no iecienītākajām dejām arī Krievijas Impērijas ballēs, un tā attēlota daudzos krievu autoru romānos: Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Karš un miers” (Война и мир, 1865–1869), “Anna Kareņina” (Анна Каренина, 1875–1877), Ivana Turgeņeva (Иван Сергеевич Тургенев) “Tēvi un dēli” (Отцы и дети, 1862) un citos. Galma ballēs to eleganti izdejojusi arī Marija Fjodorovna (Мария Фёдоровна), Krievijas Impērijas pēdējā imperatore pirms impērijas sabrukuma 1917. gadā.

Uz mazurkas bāzes tika izveidotas tādas dejas kā “Mazurka-kadriļa” (Quadrille-Mazurka), ”Polka-mazurka” (Polka-Mazurka), “Valsis-mazurka” (La Valse-Mazurka) un Pa de trois. 20. gs. sākumā, aizraušanās ar mazurku pakāpeniski izzuda un ballēs parādījās ļoti reti.

Mazurkas rakstījuši vairāki klasiskās mūzikas komponisti. Vispazīstamākās ir 59 solo klavierēm, kuras komponējis Frideriks Šopēns (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin). 1825. gadā Marija Šimanovska (Maria Szymanowska) uzrakstīja visapjomīgāko mūziku klavierēm “24 mazurkas” (24 Mazurkas), kas bija publicētas pirms F. Šopēna. Īpaši populāras bija arī Henrika Veņjavska (Henryk Wieniawski) komponētās “Obertas”, op. 19” (1860) un citas.

20. gs. sākumā Karols Šimanovskis (Karol Maciej Szymanowski) uzrakstīja “20 mazurkas” klavierēm (20 Mazurkas, 1924–1925), Aleksandrs Skrjabins (Александр Николаевич Скрябин), kurš sevi uzskatīja par F. Šopēna sekotāju, uzrakstīja vairāk nekā 24 mazurkas, kas apkopotas dažādos nošu izdevumos. Savukārt Antonīns Dvoržāks (Antonín Leopold Dvořák) komponējis sešu mazurku ciklu klavierēm (6 Mazurkas, Op. 56, 1880) un mazurku vijolei un orķestrim.

Mazurkas tēmai pievērsušies arī impresionisma laika komponisti Klods Debisī (Claude-Achille Debussy) “Mazurka” (Mazurka, 1890) un Moriss Ravels (Maurice Ravel) daļā no agrīnā laika darba “Parāde” (La Parade, 1896) un citi. Nozīmīga vieta mazurkai ierādīta baletos un operās: Žaka Ofenbaha (Jacques Offenbach) baletā “Jautrā Parīze” (Gaîté Parisienne, 1938), Leo Delība (Léo Delibes) “Kopēlija” (Coppélia, 1870), Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1877) un “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1889), Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimonda” (Раймонда, 1898), P. Čaikovska operā “Jevgēnijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1878) un citos. skatuves mākslas darbos. Arī latviešu komponisti pievērsušies mazurkas ritmiem: Arvīda Žilinska (“Mazurka”, 1931), Jāņa Zālīša (“Mazurka mi minorā”, 1905) un citu komponistu darbos.

Mazurkas dejas soļi redzami daudzās pazīstamās spēlfilmās: “Aukstais karš” (Zimna wojna, režisors ​​Pāvels Pavļikovskis, Pawła Pawlikowskiego, 2018), “Baltā mazurka” (Белая мазурка, režisore Vanda Jakubovska, Ванда Якубовская, 1978), “Karš un miers” (Война и мир, režisors un scenārija autors Sergejs Bondarčuks, Сергей Фёдорович Бондарчук, 1969), “Anna Kareņina” (Анна Каренина, režisors Aleksandrs Zarhi, Александр Григорьевич Зархи, 1967), “Mīlestības mazurka” (Mazurka der Liebe, režisors Hanss Millers, Hanss Müller, 1957), “Krečinska kāzas” (Свадьба Кречинского, režisors Vladimirs Vorobjovs, Владимир Егорович Воробьёв, 1974) un citās.