Elza Radziņa kopš 1954. gada bija viena no vadošajām Latvijas Nacionālā teātra (LNT) aktrisēm, kura tika dēvēta arī par vienu no trim (tāpat kā Velta Līne un Lidija Freimane) LNT skatuves karalienēm.

E. Radziņa teātrī atveidoja galvenokārt dramatiskas varones, spēcīgas personības, dāmas un karalienes, bet arī spēlēja daudz raksturlomu. Paskarbiem sejas pantiem, zemu balsi, kas varēja būt gan silta, gan asa, iekšupvērstu emocionālo pārdzīvojumu, kas izlauzās kliedzienā lielu dramatisku kolīziju brīžos; arī laba humora izjūta un karaliska stāja ar augsti paceltu galvu – tas viss raksturo E. Radziņas psihofizisko veidolu, kas piesaistīja režisoru uzmanību visa viņas mūža garumā.

Aktrise ir dzimusi evakuācijā Harkovā (mūsdienās Harkiva Ukrainā) Jāņa Podnieka un viņa sievas Lības ģimenē kā ceturtais bērns, divi brāļi miruši bērnībā; Pirmā pasaules kara laikā ģimene bija evakuējusies uz Harkovu kopā ar Rīgas elektrotehnisko fabriku “Unions”. 1919. gadā tēvs tika mobilizēts Padomju Latvijas armijā un kļuva par sarkano latviešu strēlnieku. Viņš piedalījās Krievijas Pilsoņu kara cīņās; nomira 1921. gadā. Pēc tam ģimene ar abām meitām atgriezās Latvijā un pārcēlās uz Jelgavu, kur E. Radziņas māte strādāja Jelgavas 1. valsts vidusskolā ģimnāzijā par apkopēju.

E. Radziņa mācījās Skolotāju institūta paraugpamatskolā (1925–1929) un Jelgavas ģimnāzijā (1929–1936). Strādāja Jelgavas pilsētas bibliotēkā (1936–1941). No 1936. gada bija Jelgavas teātra koriste, bet 1942. gadā viņa sāka mācīties Jelgavas teātra studijā. 1944. gadā, tuvojoties frontei, E. Radziņa ar ģimeni bēga uz Kurzemi. Strādāja vācu armijas lazaretes virtuvē Ventspilī un piedalījās Ventspils aktieru ansamblī. Pēc otrreizējas padomju okupācijas no 1945. līdz 1953. gadam bija Jelgavas teātra aktrise; pēc teātra apvienošanas ar Valmieras teātri vienu sezonu strādāja Valmierā. 1954. gadā režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis E. Radziņu uzaicināja strādāt Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Drāmas teātrī (no 17.11.1988. – LNT).

E. Radziņai pirmā laulība bija ar Jelgavas teātra skatuves meistaru Kārli Radziņu, ar kuru apprecējās 1941. gadā; drīz pēc tam piedzima viņu vienīgais bērns – meita Ināra. Pēc viņu laulības šķiršanas aktrise 1958. gadā apprecējās otrreiz ar aktieri un režisoru Oļģertu Šalkoni.

Interesants fakts, ka E. Radziņa, tikko uzaicināta uz LPSR Valsts Drāmas teātri, lai dublētu Mirdzu Šmitheni Indrānu mātes lomā Rūdolfa Blaumaņa“Indrānos” (1954, rež. A. Amtmanis-Briedītis) un tūlīt pēc tam spēlētu Elīnu R. Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos” (1955, rež. A. Amtmanis-Briedītis), vienai lomai bija krietni par jaunu, otrai – par padzīvojušu. Tas liecina gan par režisora uzticību, gan par aktrises talanta amplitūdu.

Citas nozīmīgas lomas aktrisei ir: Asnate Raiņa lugā “Jāzeps un viņa brāļi” (1956, rež. A. Amtmanis-Briedītis), Filumena Eduardo De Filipo (Eduardo De Filippo) lugā “Filumena Marturano” (Filumena Marturano, 1958, rež. Alfreds Jaunušans), Ošu Anna Andreja Upīša “Plaisa mākoņos” (1961, rež. A. Amtmanis-Briedītis).

Vairāk nekā desmit gadus E. Radziņa partnerībā ar Kārli Sebri (rakstnieka Džordža Bernarda Šova lomā) spēlēja britu aktrisi Stellu Kempbelu Džeroma Kiltija (Jerome Kilty) lugā “Mīļais melis” (Dear Liar, 1962, rež. Žanis Katlaps), bijusi Dzilna Gunāra Priedes lugā “Miks un Dzilna” (1963, rež. A. Jaunušans), Klitaimnestra Sofokla (Σοφοκλης) traģēdijā “Elektra” (Ηλεκτρα, 1968, rež. Mihails Kublinskis), Žorža Sanda Jaroslava Ivaškēviča (Jarosław Leon Iwaszkiewicz) darbā “Vasara Noānā” (Lato w Nohant, 1969, rež. M. Kublinskis), ar kuru iemantoja lielu popularitāti kā emancipētas sievietes, mākslinieces majestātisks tēls, Muškātne Ferenca Molnāra (Ferenc Molnár) komēdijā “Lilioms” (Liliom, 1971, rež. A. Jaunušans), Marija Ļvovna Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков, Максим Горький) lugā “Vasarnieki” (Дачники, 1972, rež. A. Jaunušans), Auguste Biezais Paula Putniņa lugā “Paši pūta, paši dega” (1972, rež. A. Jaunušans), kas nozīmīga kā raksturloma, apliecinot spēju “nolaisties” no karaliskajiem augstumiem, kas tajā laikā jau ir kļuvis par E. Radziņas ampluā, un spēlēt vienkāršas izcelsmes enerģiskas sievas no tautas. Fedra Žana Rasina (Jean Rasin) traģēdijā “Fedra” (Phèdre, 1975, rež. Tīna Hercberga), Tomuļmāte R. Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos” (1975, rež. A. Jaunušans), Elinora Džeimsa Goldmena (James Goldman) “Lauva ziemā” (The Lion in Winter, 1979, rež. M. Kublinskis), Annuža Matīsa un Reiņa Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” dramatizējumā (1980, rež. A. Jaunušans), Dotija Otlija Maikla Freina (Michael Frayn) lugā “Lampu drudzis” (Noises-off, 1987, rež. A. Jaunušans) – šajā lomā E. Radziņas skatuves humora izjūta dzirkstī vēl vairāk nekā gados daudz jaunākajiem skatuves partneriem, Zuzanna Bertolde Anšlava Eglīša komēdijā “Bezkaunīgie veči” (1990, rež. M. Kublinskis), Līču māte A. Upīša romāna “Zaļā zeme” dramatizējumā (1996, rež. Edmunds Freibergs), Diāna Vrīlande Marka Hemptona (Mark Hempton) un Mērijas Vilsones (Mary Louise Wilson) monoizrādē “Pilnos auļos” (Full Gallop, 1998, rež. E. Freibergs). Pēdējo reizi uz LNT skatuves viņa spēlē A. Jaunušana atvadu izrādē – Edvarda Vulfa komēdijā “Sensācija” (2004).

E. Radziņa debitēja kino ar Raiņa māsas Doras Stučkas lomu Rīgas kinostudijas filmā “Rainis” (1949, režisors Jūlijs Raizmans). Aktrise ir filmējusies daudzās Rīgas kinostudijas filmās un citu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kinostudiju filmās.

Nozīmīgākās kino lomas: Horsta madāma (“Purva bridējs”, 1966, rež. Leonīds Leimanis), Oļiņiete (“Mērnieku laiki”, 1968, rež. Voldemārs Pūce), Ģertrūde (“Vella kalpi”, 1970, un “Vella kalpi vella dzirnavās”, 1972, rež. Aleksandrs Leimanis), Ģertrūde (“Hamlets”, “Ļenfiļm”, Ленфилм, 1964, rež. Grigorijs Kozincevs, Григорий Михайлович Козинцев).

Citas nozīmīgas lomas: Gonerila (“Karalis Līrs”, “Ļenfiļm”, 1970, rež. G. Kozincevs), Ance (“Klāvs – Mārtiņa dēls”, 1970, rež. Oļģerts Dunkers), Māte (“Pūt, vējiņi!”, 1973, rež. Gunārs Piesis), Dollija (“Teātris”, 1978, rež. Jānis Streičs), Freiberga sieva (“Lietus blūzs”, 1982, rež. O. Dunkers).

E. Radziņa bija viena no tām retajām latviešu aktrisēm, kura bija guvusi atpazīstamību ārpus PSRS robežām, pateicoties G. Kozinceva filmām, jo īpaši Ģertrūdes lomai filmā “Hamlets”. Tas ļāva viņai viesoties arī Londonā, kad filma bija nominēta balvai “Zelta Globuss” (1967, Golden Globe Awards) kā labākā ārzemju filma, un satikties ar britu aktieri Lorensu Olivjē (Laurence Olivier).

Aktrise ir veidojusi vairākas individuālas dzejas programmas ar Rabindranata Tagores (রবীন্দ্রনাথ ঠাকুর, Robindronath Ţhakur), Ārijas Elksnes dzeju un ar latviešu tautasdziesmām. 20. gs. 80. gados uzstājās kopā ar vīru vokālo ansambli “Arājs”, kas Māras Skrides vadībā apvienoja Latvijas vadošos lauksaimniecības darbiniekus. Arī šīs programmas veicinājušas viņas atpazīstamību tautā.

LPSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (1956), LPSR Tautas skatuves māksliniece (1967), kas bija augstākais padomju laika apbalvojuma mākslā, PSRS Tautas skatuves māksliniece (1976), A. Amtmaņa-Briedīša prēmija (1985), IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (1995), Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle (1997), “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā (1997), kino balva “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu (2003), Jelgavas Goda pilsone (1987).

E. Radziņas kaklarota jeb kulons ar Indijas topāzu ir LNT balva, ko pasniedz sezonas labākajai aktrisei. Pirmo reizi tā tika pasniegta 1996./1997. gada sezonā, un to saņēma aktrise Lāsma Kugrēna.

E. Radziņu ir gleznojis Laimdonis Grasmanis Stellas Kempbelas tēlā un Gunārs Zemgals Žoržas Sandas tēlā.

Par E. Radziņu ir veidota Laimas Žurginas dokumentālā filma “Stella Stellarum” (1993).