Edgars Tons bija latviešu diriģents, Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents (1954–1967), Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents (1963–1966). Pasniedza diriģēšanu Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā (mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija). 

Pirmā pasaules kara laikā E. Tona vecāki bēgļu gaitās nonāca Petrogradā. Tēvs Oto Tons bija muzikāls, pēc dzirdes iemācījās spēlēt klavieres, mandolīnu, vijoli un labi dziedāja, māte – Minna Tone. Ģimenē auga trīs bērni, no kuriem vecākais dēls Oto piedzima Latvijā, Petrogradā nāca pasaulē Edgars un jaunākā māsa Velta. Ģimene atgriezās Latvijā 1919. vai 1920. gadā un dzīvoja Rīgā, Pīļumuižas ielā, kur tēvam bija zirgu stallis, viņš strādāja par smago ormani. Tēvs lika dēliem apgūt mūzikas pirmsākumus – E. Tons mācījās spēlēt klavieres, vecākais brālis – vijoli. Pamatskolā E. Tons dziedāja korī un iemācījās spēlēt trompeti. Uzsākdams mācības Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, viņš skolas orķestrī sāka spēlēt kontrabasu. Viņš 1937. gadā absolvēja Rīgas M. Milleres ģimnāziju. 

1934. gadā septiņpadsmit gadu vecumā Edgars Tons iestājās Latvijas Konservatorijas Vilhelma Kumberga kontrabasa klasē. Studiju gados viņš piepelnījās ar spēli dažādu orķestru sastāvos, to starp vasarās – Ventspils, Ķemeru un arī Rīgas simfoniskajā orķestrī ar diriģentiem Valeriānu Berdjajevu (Walerian Bierdiajew), Tauno Hannikainenu (Tauno Hannikainen), Jāni Mediņu, Teodoru Reiteru un citiem. Vecāki ieteica izvēlēties kādu “nopietnāku” profesiju, un E. Tons paralēli mūzikai studēja Latvijas Universitātē tautsaimniecību (1937–1938). 1938. gadā E. Tons ar izcilību absolvēja Latvijas Konservatorijas Kontrabasa klasi. Kad 1939. gadā E. Tonu iesauca Latvijas armijā, viņš pulka pūtēju orķestrī apguva alta, tenora un basa spēli.

Ar pirmo dzīvesbiedri Vandu Kārkliņu viņš apprecējās 23 gadu vecumā, taču uz īsu brīdi, jo sieva emigrēja uz Spāniju; pārim piedzima kopīgs dēls Patriks (1941), kuru E. Tons nekad netika redzējis.

1944. gadā E. Tons apprecējis dziedātāju Margaritu Toni (dzimusi Tillere); šajā laulībā ir dzimušas meitas Jana un Juta (pēc laulībām – Brauna), un dēls Romāns. M. Tone jaunības gados pašaizliedzīgi rūpējās ar vīru, radot iespējami labvēlīgākus apstākļus Rīgas studiju laikā un Ļeņingradas stažēšanās periodā, audzinot bērnus un upurējot savu solo dziedātājas karjeru, lai gūtu stabilus ienākumus ģimenes nodrošināšanai koristes darbā. Laulība tika šķirta 1961. gadā.

Trešā E. Tona sieva bija aktrise Dina Kuple; meita Arta Tone.

E. Tons labi zināja vairākas svešvalodas, bija kaislīgs makšķernieks, fotogrāfs, tenisists, šahists un autobraucējs.  

No 1940. gada E. Tons strādāja par kontrabasistu Latvijas radiofona simfoniskajā orķestrī. Darbs profesionālajā kolektīvā, ko vadīja J. Mediņš, jaunajam orķestrantam bija ļoti auglīgs, bija iespēja uzstāties izcilu diriģentu, kā Ērihs Kleibers (Erich Kleiber) un Leo Blehs (Leo Blech), vadībā.

1945. gada rudenī E. Tons iestājās otrreiz Latvijas Valsts konservatorijā, lai studētu diriģēšanu. No 1945. līdz 1947. gadam – Pētera Barisona diriģēšanas klasē, pēc tam – pie Leonīda Vīgnera. Instrumentācijas māksla tika apgūta Jāņa Ivanova klasē, kompozīcija – pie Ādolfa Skultes (viņa vadībā E. Tons kā students komponēja variācijas klavierēm, tokātu, kora, solodziesmas un citus skaņdarbus).

1946. gadā, būdams otrā kursa students, E. Tons veiksmīgi piedalījās konkursā uz vakanto diriģenta vietu Valsts Muzikālās komēdijas teātrī un uzsāka diriģenta karjeru – nepilnu divu gadu laikā sagatavoja iestudējumus vairākām populārām operetēm, tomēr operetes žanrs nebija diriģentam tuvs, un viņš atsāka kontrabasista darbu Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Radiokomitejas simfoniskajā orķestrī, bet vasarās Rīgas parkos diriģēja Mazo simfonisko orķestri.

1948. gadā L. Vīgners uzaicināja E. Tonu strādāt par savu asistentu operu iestudējumos – E. Tons debitēja ar iestudēto Gaetāno Doniceti (Domenico Gaetano Maria Donizetti) operas “Dons Paskvāle” (Don Pasquale) pirmizrādi. Kā L. Vīgnera asistents viņš vadīja tādas repertuāra izrādes kā Šarla Guno (Charles Gounod) operu “Fausts” (Faust), Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Римский-Корсаков) “Nemirstīgais Kaščejs” (Кащей Бессмертный) un citas. 1949. gadā E. Tons kļuva par diriģentu LPSR Valsts operas un baleta teātrī. 1950. gadā viņš izraisīja milzu sajūsmu Dzintaru koncertzālē, no galvas diriģēdams Antonīna Dvoržāka (Antonin Leopold Dvořák) 5. simfoniju.

1950. gadā E. Tons ar izcilību absolvēja Latvijas Valsts Konservatorijas Leonīda Vīgnera operas un simfoniskā orķestra diriģēšanas klasi. Tajā pašā gadā notika Vissavienības jauno diriģentu konkurss Maskavā, kurā starp septiņpadsmit diriģentiem E. Tons bija viens no laureātiem – izcīnīja  2. vietu. Viņa darbs ar orķestri, interpretēšanas maniere un muzikalitāte atstāja uz žūriju vislabāko iespaidu, un talantīgajam diriģentam no Latvijas tika dota iespēja papildināt zināšanas Ļeņingradas Akadēmiskajā operas un baleta teātrī (Ленинградский ордена Ленина и ордена Октябрьской Революции академический театр оперы и балета имени С. М. Кирова, mūsdienās – Marijas teātris, Мариинский театр, Sanktpēterburgā).

Uz diviem gadiem (1950–1952) atstājis Rīgas opernamu un ģimeni Rīgā, E. Tons devās stažēties uz Ļeņingradu pie diriģenta Borisa Haikina (Борис Эммануилович Хайкин) Ļeņingradas Akadēmiskajā operas un baleta teātrī. Viņam uzticēja gan diriģēt B. Haikina vadītās izrādes (pirmā no tām bija “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин)), gan palīdzēt sagatavot vairākus iestudējumus, tostarp Dmitrija Kabaļevska (Дмитрий Борисович Кабалевский) operu “Tarasa dzimta” (Семья Тараса) un Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) operu “Boriss Godunovs” (Борис Годунов), gan patstāvīgi iestudēt Eduarda Nāpravnīka (Eduard Nápravník) operu “Dubrovskis” (Дубровский).

Strādājot Ļeņingradā, E. Tonam bija iespēja klausīties ne tikai opertrupas mēģinājumus, bet arī simfoniskā orķestra programmu sagatavošanas procesu, kā arī iepazīt daudzus izcilus mūziķus. Viņa profesionālo diriģēšanas prasmi novērtēja augstu, jo īpaši pēc tam, kad veiksmīgi tika nodiriģēta N. Rimska-Korsakova operas “Pleskaviete” (Псковитянка) izrāde – ārkārtas situācijā bez neviena mēģinājuma.

1952. gada vasarā E. Tons atgriezās Rīgā un atsāka darbu LPSR Valsts operas un baleta teātrī, 1954. gadā kļuva par tā galveno diriģentu. Tiecoties pēc lieliem izaicinājumiem, E. Tons veidoja plašu un daudzpusīgu teātra repertuāru, iestudēja Rihardu Vāgneru (Wilhelm Richard Wagner), modernās laikmetīgās operas, latviešu komponistu darbus – kopskaitā  vairākus desmitus operu un baletu līdz pat savai pāragrajai nāvei 1967. gadā.

E. Tons ar milzīgiem panākumiem vadīja LPSR Valsts operas un baleta teātra trupas viesizrādes Maskavā un Ļeņingradā, kā arī tādās pilsētās kā Ivanova un citviet, rādīdams jaunākos un aktuālos iestudējumus. E. Tons deva iespēju sevi apliecināt jauniem, perspektīviem solistiem, kā, piemēram, Žermēnai Heinei-Vāgnerel.

No 1964. gada līdz 1967. gadam E. Tons bija LPSR Radio un televīzijas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Viņa interpretācijā skanēja tādi izvērsti vokāli simfoniskie skaņdarbi kā Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friedrich Haendel) “Mesija” (Messiah), Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) 9. simfonija, M. Zariņa oratorija “Mahagoni”. Repertuārā tika iekļauti arī tādi 20. gs. opusi kā Artura Onegēra (Arthur Honegger) “Pacific 231”, R. Štrausa svīta no operas “Rožu kavalieris” (Der Rosenkavalier), Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) “Svētpavasaris” (Весна священная / Le Sacre du printemps) un citi.

Viņa vadībā pirmatskaņojumus piedzīvoja virkne Latvijas komponistu darbu: J. Ivanova Koncerts klavierēm ar orķestri (02.10.1959), 9. simfonija (18.05.1960.), 10. simfonija (17.05.1963.), 11. simfonija (01.02.1966.); Romualda Grīnblata Klavierkoncerts (15.01.1964. ) ar Raimonda Paula solo; Imanta Kalniņa 2. simfonija (23.07.1965.).

E. Tona vadībā Latvijas PSR radio un televīzijas simfoniskais orķestris koncertēja ne tikai Latvijā, bet arī Ļeņingradā, Maskavā, Viļņā, Kauņā un Tallinā.

20. gs. 60. gados E. Tonam sāka veidoties starptautiska karjera ar koncertiem Polijā 1966. gadā (ar Ļubļinas, Krakovas un Lodzas orķestriem), kam sekoja uzstāšanās ar Varšavas filharmonijas orķestri (Filharmonia Narodowa w Warszawie) 1967. gadā. Tika plānoti vieskoncerti Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē.

No 1952. līdz 1961. gadam E. Tons pasniedza diriģēšanu Latvijas PSR Valsts konservatorijā un vadīja arī operas klasi. Viņa diriģēšanas studentu vidū bija Centis Kriķis, Jānis Kaijaks un Jāzeps Lindbergs. Starp jaunajiem operdziedātājiem, kas izauga, E. Tona skoloti, bija Laima Andersone-Silāre, Kārlis Zariņš, Gurijs Antipovs un daudzi citi.

Divas sezonas (1953–1954) viņš vadīja vīru kori “Dziedonis”; no koristu vidus nāca nākamais operas solists Kārlis Zariņš. E. Tons bija XII un XIV Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents 1955. un 1965. gadā.

Ar E. Tona darbību saistīti spoži un nozīmīgi notikumi Latvijas mūzikas dzīvē, jo īpaši opermūzikas laukā, kad Latvijas PSR Operas un baleta teātris viņa trīspadsmit mākslinieciskās vadības gados kļuva par vienu no radoši interesantākajiem operteātriem bijušajā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

E. Tons bija autoritāte ne tikai Latvijā, bet arī visur, kur viņam bija iespēja diriģēt. Viņu mēdza dēvēt par “lordu” mazliet distancētās laipnības, patiesās labsirdības un atturīgā smalkuma dēļ. Ar mierīgu darba stilu, labi izkoptiem diriģenta žestiem, diplomātiju viņš prata panākt lielisku darba rezultātu gan kā mūziķis, gan kā kolektīvu vadītājs. Pēc E. Tona nāves Operas un baleta teātra, kā arī Latvijas radiofona simfoniskā orķestra turpmākā darbība krasi mainījās.

2017. gada janvārī par godu E. Tona 100. jubilejai Latvijas Nacionālās operas un baleta Beletāžas zālē notika diriģenta atceres pēcpusdiena.

Padomju okupācijas laikā E. Tons saņēma LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieka (1956), LPSR Tautas mākslinieka (1962) goda nosaukumus un bija LPSR Valsts prēmijas laureāts (1956).

Atspoguļojums mākslā

Latvijas Nacionālās operas un baleta Beletāžas zālē ir novietota Artas Dumpes veidotā E. Tona bronzas skulptūra (1968).

LP*, “Jānis Ivanovs – Koncerts klavierēm ar orķestri”, Latvijas radio simfoniskais orķestris, solists Konstantins Blūmentāls, diriģents E. Tons, Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrika “Līgo”, 1959.

LP, “Jānis Ivanovs – Simfonija Nr. 9”, Ļeņingradas valsts filharmonijas simfoniskais orķestris, diriģents E. Tons, Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrika “Līgo”, 1961.

LP, “Jānis Ivanovs – Simfonija Nr. 10”, Latvijas radio simfoniskais orķestris, diriģents E. Tons, Vissavienības skaņu plašu firmas “Melodija” Rīgas fabrika, 1966.

LP mini, “Fragmenti no operas “Baņuta””, Valsts akadēmiskais koris, Radio koris un orķestris, solisti, diriģents E. Tons, Vissavienības skaņu plašu firmas “Melodija” Rīgas fabrika, Rīga, 1968.

LP, “M. Zariņš – Mahagoni”, Valsts Akadēmiskais koris, Teodora Kalniņa Latvijas Radio koris, sitamo instrumentu ansamblis, solisti, diriģents E. Tons,  Vissavienības skaņu plašu firmas “Melodija” Rīgas fabrika, 1969.

LP, “Jānis Ivanovs – Simfonija Nr. 11”, Latvijas radio simfoniskais orķestris, diriģents E. Tons, Vissavienības skaņu plašu firmas “Melodija” Rīgas fabrika, 1969.

*vinila skaņuplate