G. Bīhnera radošais veikums ir apjomā neliels, tomēr tam ir bijusi ilglaicīga un paliekoša nozīme vācu kultūras procesu veidošanā. Drāmā “Dantona nāve” (Dantons Tod, 1835) rakstnieks izmantojis 18. gs. beigu Lielās franču revolūcijas vielu, par literārā darba centrālo figūru padarot vienu no tās nozīmīgākajām personām Žoržu Žaku Dantonu (Georges Jacques Danton). Lugas teksts balstīts gan vēstures avotu izpētē, gan autora filozofijas studijās iegūtajās atziņās. Drāmā konfrontēta Dantona vilšanās vardarbībā kā vēstures procesu potenciālā veicinātājā ar cita revolūcijas līdera Maksimiliāna Robespjēra (Maximilien Robespierre) viedokli, ka nepieciešams bruņotas diktatūras turpinājums. Luga veidota kā īsu, intensīvu ainu virkne, uzmanību pievēršot gan idejiskām sadursmēm, gan sadzīves skatiem, gan eksistenciālai atsvešinātībai personu starpā. Dramatisko noskaņu īpaši akcentē Dantona nāves priekšnojautas. Pretēji G. Bīhnera vēlmēm, darbs 1835. gadā tika iespiests ar autora vārdu, turklāt, sagatavojot drāmu izdošanai, tajā bez saskaņošanas ar autoru tika veiktas būtiskas redakcionālas izmaiņas. Latviešu valodā luga publicēta 1908. gadā. To tulkojis dzejnieks Rainis, kura pasaules uzskatu būtiski ietekmēja arī G. Bīhnera brāļa Ludviga Bīhnera (Ludwig Büchner) dabaszinātniskais un filozofiskais pētījums “Spēks un viela” (Kraft und Stoff, 1855). Komēdiju “Leons un Lena” (Leonce und Lena, 1836, publicēta 1842) G. Bīhners veidoja kā satīru par romantisma literatūras tematiku, bet it īpaši par politiski formāli suverēno vācu teritoriju radītajiem ierobežojumiem cilvēku domāšanas apvārsnim. Lugas sižets vēsta par divu hercogistu jaunās paaudzes cilvēku laulībām, kas sākotnēji iecerētas kā aprēķina precības, jo princis Leons un princese Lena nekad nav tikušies. Viņiem abiem tiecoties izbēgt savam liktenim, dodoties prom no mājām, lugā tēlota abu nejauša satikšanās un iemīlēšanās, kas paradoksālā kārtā notikumus noved līdz sākotnējā plāna piepildījumam. Līdzās satīriskam galma ieradumu tēlojumam un asprātīgiem dialogiem G. Bīhners darbā skāris arī tēmu par neiespējamību izbēgt savam liktenim. Rakstnieka mākslinieciskās izteiksmes veidošanā svarīga nozīme bija medicīnas studijās gūtajām atziņām. Tās izmantotas G. Bīhnera stāstā “Lencs” (Lenz, 1835, publicēts 1839), kura tematisko ietvaru veido Cesvainē dzimušā vācu t. s. vētras un dziņu (Sturm und Drang) perioda autora Jākoba Mihaela Reinholda Lenca (Jakob Michael Reinhold Lenz) dzīves drāma. Interesi par J. M. R. Lenca personību stimulēja fakts, ka viņš, līdzīgi G. Bīhneram, zināmu dzīves posmu 18. gs. 70. gados pavadījis Strasbūrā. Nozīmīgs literārā darba avots bija mācītāja Johana Frīdriha Oberlina (Johann Friedrich Oberlin) atstātās piezīmes par J. M. R. Lenca uzturēšanos viņa muižā, arī slimības izpausmēm, kas bija tipiski šizofrēnijas simptomi. Daļēji izmantojot J. F. Oberlina tekstus, G. Bīhners piešķīra savam literārajam darbam sakāpinātu ekspresiju un ietvēra tajā filozofiskas pārdomas, veidojot stāstu kā mēģinājumu izprast nesamierināmu iekšēju pretrunu un pārdzīvojumu vajāta intelektuāļa psihes drāmu. Viens no visvairāk interpretētiem G. Bīhnera darbiem ir dramatiskais fragments “Voiceks” (Woyzeck), pie kura autors galvenokārt strādāja 1836. gadā, bet tas palika nepabeigts. Teksts tika publicēts tikai 1877. gadā, atšifrējot autora atstātos rokrakstus; eksistē atšķirīgas šī darba redakcionālās versijas. Sižeta pamatā ir konkrēts, sabiedrībā pazīstams un apspriests krimināls notikums, Leipcigas parūku meistara Johana Kristiāna Voiceka (Johann Christian Woyzeck) pastrādātā slepkavība, kas notikusi greizsirdības dēļ. G. Bīhnera veidotā interpretācija balstījās viņam pieejamo materiālu izpētē, kas ietvēra arī publikāciju specializētā medicīnas žurnālā saistībā ar prāvas gaitā apšaubīto J. K. Voiceka garīgo veselību. Pirms šim cilvēkam Leipcigā 1824. gadā tika izpildīts publisks nāvessods, notika atkārtota medicīniskā izmeklēšana, kas tomēr neapstiprināja ārprātu. G. Bīhnera dramatiskais fragments ir veidots kā dinamisku ainu montāža. Lugas centrālā persona ir kareivis Lencs, ārlaulības bērna tēvs, kurš iztikas nodrošinājuma dēļ piepelnās arī kā bārddzinis, turklāt spiests pakļaut sevi medicīniskiem eksperimentiem. G. Bīhners tēlojis galvenokārt sabiedrības zemākās aprindas, un lugā iezīmējas vienkārša cilvēka drāma, kurš tiek uzskatīts par dīvainu un pat amorālu. Taču Voiceks ne tikai uzdod sev un citiem nozīmīgus jautājumus par dzīves jēgu, bet arī cenšas savus dienesta pienākumus veikt pēc labākās sirdsapziņas un jūt arī atbildību par bērnu. Savu iemīļoto Mariju G. Bīhnera lugā Voiceks noslepkavo gan neuzticības dēļ, gan arī tādēļ, ka šī vilšanās ir vēl viens posms ķēdē, kurā viņš neatrod sevī saskaņu ar apkārtējo pasauli, lai kā arī censtos to izprast. Tādējādi dramatiskajā fragmentā tā autors ietvēris aktuālu problemātiku, kuras nozīmīgums laika gaitā ir tikai pieaudzis. Estētiski G. Bīhnera darbā vērojamas reālisma iezīmes, apsteidzot sava laikmeta rakstniecības tendences, savukārt centrālā tēla subjektivitāte un konflikts ar ārpasauli tuvina šo tekstu ekspresionismam. Šī saikne ar 20. gs. mākslu apliecināta gan austriešu komponista Albana Berga (Alban Berg) ekspresionisma operā “Voiceks” (Wozzeck), kuras pirmizrāde bija 1925. gadā Berlīnes Valsts operā (Staatsoper Unter den Linden), gan mūzikā, ko rosinājušas citas G. Bīhnera lugas un stāsts “Lencs”, gan rakstnieka darbu atkārtotas ekranizācijas. Nepabeigtā drāma “Voiceks” ir pamatā arī režisora Vernera Hercoga (Werner Herzog) 1979. gada filmai.