G. Bīhnera darbi atklāj sarežģītos patiesības meklējumus sabiedrībā un ikdienas dzīvē, kā arī vilšanos revolucionārās idejās un morālos ideālos. Viņa darbos akcentēta indivīda traģiska atsvešinātība no apkārtējās pasaules. Rakstnieka lugas un stāsti veidoti kā netiešs izaicinājums mākslas darba formai, kā arī tradicionālajiem priekšstatiem par to, ko iespējams atveidot literatūrā. Viņa darbos sižetiskais risinājums lielākoties ir aprauts, fragmentārs, tajos zudusi tēloto raksturu vienība, dialogs ir ne tikai nervozs un saraustīts, bet arī pastāvīgi tiecas pāraugt monologā un cilvēka sarunā pašam ar sevi, cenšoties rast atbildes uz eksistencei svarīgiem jautājumiem. G. Bīhnera darbi galvenokārt publicēti un izrādīti pēc viņa nāves, kad tie būtiski ietekmēja 19. gs. beigu literatūru, kā arī tālākos rakstniecības un skatuves mākslas procesos.  

Sākotnējo izglītību G. Bīhners guva Darmštatē, kur viņa tēvs strādāja par ārstu. 1822. gadā topošais rakstnieks uzsāka mācības teologa Karla Veitershauzena (Carl Weitershausen) vadītajā privātskolā, savukārt 1825. gadā iestājās 17. gs. dibinātajā Ludviga Georga ģimnāzijā (Ludwig-Georgs-Gymnasium) Darmštatē, ko beidza 1831. gadā. Šī paša gada rudenī G. Bīhners uzsāka medicīnas studijas Strasbūras Universitātē (Université de Strasbourg). Lai izpildītu Hesenes lielhercogistes obligāto nosacījumu, ka tās pastāvīgajiem iedzīvotājiem, pretendējot uz kvalificētu darbavietu hercogistē, jāiegūst augstākā izglītība kādā no tās mācību iestādēm, G. Bīhners 1833. gada rudenī no Strasbūras pārgāja uz Ludviga Universitāti Gīsenē (Ludwigs-Universität, mūsdienās Justus-Liebig-Universität Gießen). Šajā periodā G. Bīhners piedalījās revolucionārās aktivitātēs, lai izvairītos no apcietināšanas, 1835. gadā bija spiests emigrēt uz Franciju. Turpinot studijas Strasbūrā, viņš līdzās medicīnai aktīvi interesējās par dabaszinātnēm, filozofiju un vēsturi. Par veikto medicīnisko pētījumu Cīrihes Universitāte (Universität Zürich) 1836. gadā piešķīra G. Bīhneram filozofijas doktora grādu, un pēc pozitīvi novērtēta akadēmiskā priekšlasījuma viņš kļuva par šīs universitātes privātdocentu.

Rakstnieka aktīvās darbības periods piederīgs t. s. pirmsmarta (Vormärz) un Jaunās Vācijas (Das Junge Deutschland) posmam vācu literatūras vēsturē, kas attiecināms uz laika periodu no 1830. gada jūlija revolūcijas līdz 1848. gada marta revolūcijai un saistīts ar tieksmi pēc aktīvas rīcības politikā un kultūrā. G. Bīhnera sākotnējai darbībai raksturīgs sociāla protesta patoss. Viņš 1834. gadā Gīsenē nodibināja politiski radikālu apvienību “Cilvēku tiesību biedrība” (Gesellschaft für Menschenrechte), kuras mērķis bija vērsties pret sociālo nelīdztiesību Hesenes lielhercogistē. Šajā periodā viņš sacerēja uzmetumu politiskam pamfletam “Hesenes zemes vēstnesis” (Der Hessische Landbote, 1834), kas bija adresēts zemniekiem, tomēr nesasniedza iecerēto protesta mērķi, jo pēc publicēšanas tika konfiscēts. Saistībā ar šo izdevumu un tā izplatīšanas centieniem notika vairāki aresti un tiesas prāvas, kurās G. Bīhners tika izsaukts par liecinieku. 1835. gada martā viņš emigrēja uz Franciju un vēlāk uz Šveici. Turpmākajos gados G. Bīhners novērsās no aktīvas politiskas darbības, saskaņā ar ģimenes vēlmēm pabeidza medicīnas studijas, iegūstot akadēmisku amatu, kā arī pievērsās rakstniecībai. Visi rakstnieka nozīmīgākie literārie darbi tapuši 1835. un 1836. gadā, viņa dzīves pēdējā periodā pirms pāragrās nāves, kuras cēlonis bija tīfs. 1835. gadā G. Bīhners arī tulkojis vācu valodā franču rakstnieka Viktora Igo (Victor Hugo) lugas “Lukrēcija Bordžija” (Lucrèce Borgia, 1833) un “Marija Tjudora” (Marie Tudor, 1833).

G. Bīhnera radošais veikums ir apjomā neliels, tomēr tam ir bijusi ilglaicīga un paliekoša nozīme vācu kultūras procesu veidošanā. Drāmā “Dantona nāve” (Dantons Tod, 1835) rakstnieks izmantojis 18. gs. beigu Lielās franču revolūcijas vielu, par literārā darba centrālo figūru padarot vienu no tās nozīmīgākajām personām Žoržu Žaku Dantonu (Georges Jacques Danton). Lugas teksts balstīts gan vēstures avotu izpētē, gan autora filozofijas studijās iegūtajās atziņās. Drāmā konfrontēta Dantona vilšanās vardarbībā kā vēstures procesu potenciālā veicinātājā ar cita revolūcijas līdera Maksimiliāna Robespjēra (Maximilien Robespierre) viedokli, ka nepieciešams bruņotas diktatūras turpinājums. Luga veidota kā īsu, intensīvu ainu virkne, uzmanību pievēršot gan idejiskām sadursmēm, gan sadzīves skatiem, gan eksistenciālai atsvešinātībai personu starpā. Dramatisko noskaņu īpaši akcentē Dantona nāves priekšnojautas. Pretēji G. Bīhnera vēlmēm, darbs 1835. gadā tika iespiests ar autora vārdu, turklāt, sagatavojot drāmu izdošanai, tajā bez saskaņošanas ar autoru tika veiktas būtiskas redakcionālas izmaiņas. Latviešu valodā luga publicēta 1908. gadā. To tulkojis dzejnieks Rainis, kura pasaules uzskatu būtiski ietekmēja arī G. Bīhnera brāļa Ludviga Bīhnera (Ludwig Büchner) dabaszinātniskais un filozofiskais pētījums “Spēks un viela” (Kraft und Stoff, 1855). Komēdiju “Leons un Lena” (Leonce und Lena, 1836, publicēta 1842) G. Bīhners veidoja kā satīru par romantisma literatūras tematiku, bet it īpaši par politiski formāli suverēno vācu teritoriju radītajiem ierobežojumiem cilvēku domāšanas apvārsnim. Lugas sižets vēsta par divu hercogistu jaunās paaudzes cilvēku laulībām, kas sākotnēji iecerētas kā aprēķina precības, jo princis Leons un princese Lena nekad nav tikušies. Viņiem abiem tiecoties izbēgt savam liktenim, dodoties prom no mājām, lugā tēlota abu nejauša satikšanās un iemīlēšanās, kas paradoksālā kārtā notikumus noved līdz sākotnējā plāna piepildījumam. Līdzās satīriskam galma ieradumu tēlojumam un asprātīgiem dialogiem G. Bīhners darbā skāris arī tēmu par neiespējamību izbēgt savam liktenim. Rakstnieka mākslinieciskās izteiksmes veidošanā svarīga nozīme bija medicīnas studijās gūtajām atziņām. Tās izmantotas G. Bīhnera stāstā “Lencs” (Lenz, 1835, publicēts 1839), kura tematisko ietvaru veido Cesvainē dzimušā vācu t. s. vētras un dziņu (Sturm und Drang) perioda autora Jākoba Mihaela Reinholda Lenca (Jakob Michael Reinhold Lenz) dzīves drāma. Interesi par J. M. R. Lenca personību stimulēja fakts, ka viņš, līdzīgi G. Bīhneram, zināmu dzīves posmu 18. gs. 70. gados pavadījis Strasbūrā. Nozīmīgs literārā darba avots bija mācītāja Johana Frīdriha Oberlina (Johann Friedrich Oberlin) atstātās piezīmes par J. M. R. Lenca uzturēšanos viņa muižā, arī slimības izpausmēm, kas bija tipiski šizofrēnijas simptomi. Daļēji izmantojot J. F. Oberlina tekstus, G. Bīhners piešķīra savam literārajam darbam sakāpinātu ekspresiju un ietvēra tajā filozofiskas pārdomas, veidojot stāstu kā mēģinājumu izprast nesamierināmu iekšēju pretrunu un pārdzīvojumu vajāta intelektuāļa psihes drāmu. Viens no visvairāk interpretētiem G. Bīhnera darbiem ir dramatiskais fragments “Voiceks” (Woyzeck), pie kura autors galvenokārt strādāja 1836. gadā, bet tas palika nepabeigts. Teksts tika publicēts tikai 1877. gadā, atšifrējot autora atstātos rokrakstus; eksistē atšķirīgas šī darba redakcionālās versijas. Sižeta pamatā ir konkrēts, sabiedrībā pazīstams un apspriests krimināls notikums, Leipcigas parūku meistara Johana Kristiāna Voiceka (Johann Christian Woyzeck) pastrādātā slepkavība, kas notikusi greizsirdības dēļ. G. Bīhnera veidotā interpretācija balstījās viņam pieejamo materiālu izpētē, kas ietvēra arī publikāciju specializētā medicīnas žurnālā saistībā ar prāvas gaitā apšaubīto J. K. Voiceka garīgo veselību. Pirms šim cilvēkam Leipcigā 1824. gadā tika izpildīts publisks nāvessods, notika atkārtota medicīniskā izmeklēšana, kas tomēr neapstiprināja ārprātu. G. Bīhnera dramatiskais fragments ir veidots kā dinamisku ainu montāža. Lugas centrālā persona ir kareivis Lencs, ārlaulības bērna tēvs, kurš iztikas nodrošinājuma dēļ piepelnās arī kā bārddzinis, turklāt spiests pakļaut sevi medicīniskiem eksperimentiem. G. Bīhners tēlojis galvenokārt sabiedrības zemākās aprindas, un lugā iezīmējas vienkārša cilvēka drāma, kurš tiek uzskatīts par dīvainu un pat amorālu. Taču Voiceks ne tikai uzdod sev un citiem nozīmīgus jautājumus par dzīves jēgu, bet arī cenšas savus dienesta pienākumus veikt pēc labākās sirdsapziņas un jūt arī atbildību par bērnu. Savu iemīļoto Mariju G. Bīhnera lugā Voiceks noslepkavo gan neuzticības dēļ, gan arī tādēļ, ka šī vilšanās ir vēl viens posms ķēdē, kurā viņš neatrod sevī saskaņu ar apkārtējo pasauli, lai kā arī censtos to izprast. Tādējādi dramatiskajā fragmentā tā autors ietvēris aktuālu problemātiku, kuras nozīmīgums laika gaitā ir tikai pieaudzis. Estētiski G. Bīhnera darbā vērojamas reālisma iezīmes, apsteidzot sava laikmeta rakstniecības tendences, savukārt centrālā tēla subjektivitāte un konflikts ar ārpasauli tuvina šo tekstu ekspresionismam. Šī saikne ar 20. gs. mākslu apliecināta gan austriešu komponista Albana Berga (Alban Berg) ekspresionisma operā “Voiceks” (Wozzeck), kuras pirmizrāde bija 1925. gadā Berlīnes Valsts operā (Staatsoper Unter den Linden), gan mūzikā, ko rosinājušas citas G. Bīhnera lugas un stāsts “Lencs”, gan rakstnieka darbu atkārtotas ekranizācijas. Nepabeigtā drāma “Voiceks” ir pamatā arī režisora Vernera Hercoga (Werner Herzog) 1979. gada filmai.

G. Bīhnera darbi atklāj tāda cilvēka pasaules izjūtu, kurš apzinās brīvās gribas ierobežotās iespējas un mūža gaitas atkarību no ārējiem nosacījumiem un likteņa varas. Viena no centrālajām tēmām rakstnieka daiļradē ir saistīta ar fatālismu, indivīdam uzdodot nozīmīgus jautājumus par eksistences jēgu gan sev, gan citiem, vienlaikus apzinoties, ka uz šiem jautājumiem nav iespējama apmierinoša atbilde. G. Bīhnera literārajos darbos ar augstu novērojumu precizitāti atklājas cilvēka ilūziju sabrukums, identitātes problēmas, slimības un nāve, atspoguļojot autora priekšstatus par eksistences trauslumu un atklājot pārdzīvojumus, kas raksturīgi arī 20. un 21. gs.  

Lai godinātu rakstnieka piemiņu, 1923. gadā tika nodibināta Georga Bīhnera literārā prēmija (Georg Büchner Preis). Sākotnēji tās laureāti varēja būt tikai radošas personības, kas cieši saistītas ar Hesenes federālo zemi. 1951. gadā šis nosacījums tika mainīts, un Georga Bīhnera prēmija, kas iemantojusi augstu prestižu, turpmāk piešķirta par izciliem sasniegumiem vācu valodā rakstītajā literatūrā. Lēmumu par ikgadējo laureātu pieņem Vācu valodas un rakstniecības akadēmija (Deutsche Akademie für Sprache un Dichtung), un prēmija tiek pasniegta Darmštatē. 1979. gadā Mārburgā nodibināta Georga Bīhnera biedrība (Georg Büchner Gesellschaft). 1981. gadā izveidots rakstnieka vārdā nosaukts pētniecības centrs (Forschungsstelle Georg Büchner) Mārburgas Filipa Universitātē (Philipps-Universität Marburg), kurā īpaša uzmanība pievērsta G. Bīhnera daiļrades studijām un 19. gs. t. s. pirmsmarta perioda literārajai kultūrai.