Dailes teātris savā īsajā darbības periodā no 1890. gada līdz 1893. gadam aktualizēja virkni māksliniecisku meklējumu saistībā ar agrāko laikmetu, it īpaši viduslaiku, teātra formu izmantojumu izrādēs un akcentēja opozīciju naturālismam skatuves mākslā. Teātra darbību iedvesmoja 19. gs. beigu simbolisma dzeja un simbolisma drāmas pirmie paraugi. Nozīmīgākā personība, kura ierosināja teātra tapšanu un virzīja tā aktivitātes, bija režisors un dzejnieks Pols Fors (Paul Fort).

Simbolisma teātra priekšvēsture Francijā saistāma ar dzejnieku organizētajām eksperimentālajām izrādēm 19. gs. nogalē, kam lielākoties piemita vienreizēja un atsevišķa notikuma raksturs. Šajā procesā iezīmējās vairākas tendences, ko apvienoja vēlme norobežoties no ikdienas aktualitātēm, uzsvērt muzikalitāti un ritmu kā īpašības, kas uzvedumā būtiskākas par iestudējuma saturu. Tika aktualizētas leļļu un marionešu teātra formas, pantomīma, izmantoti viduslaiku skatuvei raksturīgo žanru mirakla un mistērijas elementi. Improvizētajās izrādēs tika lietots neitrāls fons, stilizēta uzvedumos iesaistīto mākslinieku izturēšanās, atsakoties no psiholoģiskā teātra aktierspēles paņēmieniem. Balstoties aizsāktajos meklējumos, P. Fors Dailes teātri veidoja kā domubiedru grupu, kura īrēja telpas atsevišķām izrādēm, savos iestudējumos parādot jaunākās dramaturģijas darbus. Uzvedumos tika iesaistīti ne tikai aktieri un skatuves mākslas studenti, bet arī gleznotāji un rakstnieki. 1891. gadā Dailes teātris bija pirmais, kurā tika iestudētas beļģu autora Morisa Māterlinka (Maurice Maeterlinck) agrīnās lugas, “Nelūgtā” (L'Intruse) un “Aklie” (Les Aveugles). Tajās aktualizēta nāves un eksistenciālu baiļu tēma. Tieši M. Māterlinka dramaturģija kļuva par šī perioda spilgtāko simbolisma teātra izpausmi, kas visvairāk atbilda nosacītības principiem un kuras uzvedumos tika attīstīts t. s. otrās pakāpes dialogs, kad saskarsmes patiesā nozīme tika meklēta pauzēs un klusumā aiz tēlu izrunātajiem vārdiem. Būtisks solis Dailes teātra iedibināto tradīciju turpinājumā un simbolisma estētikas tālākajā attīstībā bija Jaunrades teātra (Théâtre de l'Œuvre) izveidošanās 1893. gadā režisora Oreljēna Marī Linjē-Po (Aurélien-Marie Lugné-Poe) vadībā, kurā tika saglabāti un attīstīti tādi Dailes teātra izrāžu principi, kā ritma un iekšējo izjūtu akcentējums, tomēr vienlaikus ansamblis tiecās arī tuvināties tradicionālajam repertuāra teātrim, tiecoties pēc skatītāju loka paplašinājuma.

Dailes teātra vadītājs P. Fors bija grupas vienojošā figūra, kurš ap sevi saistīja citas Francijas kultūrā gan tobrīd, gan vēlākajā posmā ievērojamas personības. To vidū bija dzejnieki Pols Klodels (Paul Claudel), Žans Moreass (Jean Moréas) un Emīls Verharns (Émile Verhaeren), mākslinieki Odilons Redons (Odilon Redon), Emīls Bernārs (Émile Henri Bernard) un citi. Līdzīgi daudziem kolēģiem, arī P. Fors vēlāk atteicās no regulāras darbības teātrī, kļūstot par ievērojamu 20. gs. franču dzejnieku.

Teātra darbības nozīmīgākais ieguvums bija simbolisma estētikas aktualizēšana lugu uzvedumos un dzejas vakaros, kā arī nosacītas plašākas publikas iepazīstināšana ar eksperimentiem, kādi līdz tam bija pazīstami tikai šaurās mākslinieku aprindās. Par nozīmīgu vērtību uzskatāmi arī tie estētiskie impulsi, ko Dailes teātra darbības pieredze sniedza ar to saistīto mākslinieku un rakstnieku tālākajā radošajā ceļā.