Komēdija “Ķiršu dārzs” uzrakstīta 20. gs. sākumā un ir A. Čehova pēdējais dramaturģijas darbs, kas tapis, domājot par iestudējumu Maskavas Dailes teātrī (Московский Художественный театр), kuram tā tika nosūtīta 1903. gada oktobrī. Tāpat kā vairākus citus savus darbus, rakstnieks nosauca “Ķiršu dārzu” par komēdiju. Maskavas Dailes teātra režisors Konstantīns Staņislavskis (Константин Сергеевич Станиславский) bija sajūsmināts par A. Čehova darbu, taču uzskatīja to par drāmu, un tā šī luga arī tika dēvēta afišās. Rakstnieks bija neapmierināts ar teātra pieeju, un viņa paustā kritika parāda atšķirības autora un režisora estētiskajos uzskatos. Tomēr tieši A. Čehova lugu “Kaija” (Чайка, 1896), “Trīs māsas” (Три сестры, 1901) un “Ķiršu dārzs” iestudējumi Maskavas Dailes teātrī atklāja skatītājiem rakstnieka talantu dramaturģijā.     

Lugas darbība risinās muižnieces Ļubovas Raņevskas lauku īpašumā. “Ķiršu dārzs” sākas ar Raņevskas atgriešanos Krievijā no Parīzes, jo ģimene ir aicinājusi viņu mājās, lai kopīgiem spēkiem censtos izvairīties no ūtrupes, kas nozīmētu gan muižas zaudējumu, gan īpašuma izputināšanu. A. Čehova lugas sižetā tomēr atklājas, ka ne Raņevska, ne viņas ģimene nav gatava meklēt racionālu risinājumu, lai novērstu gaidāmo nelaimi. Notikumu risinājumā muižu nopērk viņu agrāko dzimtcilvēku atvase Lopahins, kurš strauji kļuvis bagāts ar enerģisku tirgošanos. Lugas finālā Raņevska atkal dodas uz Parīzi un no muižas aizbrauc arī viņas ģimenes locekļi. Paredzams, ka muižas ēka tiks nojaukta, savukārt zemes īpašums tiks sadalīts un pārdots vasarniekiem.

“Ķiršu dārza” svarīgākie notikumi risināti galvenokārt vienas dzimtas ietvaros, taču tie saistīti ar nozīmīgām laikmeta pārmaiņām. Personu sarunās pieminēti arī daudzi lugā tieši neattēloti cilvēki, ar kuriem saistītās detaļas palīdz labāk izprast notikumu gaitu. Centrālais tēls ir muižniece Raņevska, kuras dzīve saistīta ar muižu un arī ar tās slaveno ķiršu dārzu, kas savulaik bijis gan pārticības, gan skaistuma simbols. Daudz atmiņu par to ir arī muižnieces brālim Gajevam, kuram lugas notikumu laikā ir piecdesmit viens gads, kā arī septiņpadsmit gadu vecajai Raņevskas meitai Aņai. Savulaik Raņevska rīkojusies pretēji vecāku gribai un nav apprecējusies ar muižnieku, bet gan ar advokātu. Turklāt laulība nav bijusi laimīga, viņas vīrs drīz miris. Raņevska uzsākusi citas attiecības, taču tieši tolaik upē noslīcis viņas dēls Griša. Tas bijis mudinājums Raņevskai doties projām, kur Francijā viņa lielākoties uzturējusi savu mīļāko, līdz beidzot līdzekļi bija gandrīz pilnībā izputināti. Tāpēc viņas atgriešanās dzimtenē ir gan sakāpināti emocionāla, tomēr no finansiālā viedokļa – visai bezcerīga, jo glābt parādos iegrimušo īpašumu vairs praktiski nav iespējams. Raņevskas brālis Gajevs kavējas apcerēs par pagātni un uz reālu rīcību nav spējīgs, savukārt meita Aņa ir ideālistisku nākotnes sapņu pārņemta, ko viņā rosina arī romantiskās attiecības ar studentu Trofimovu, brāļa Grišas agrāko mājskolotāju. Trofimovs lugā pauž nepieciešamību pēc pārmaiņām, vēlmi sabiedrībā rosināt ilgas pēc citādas, pilnvērtīgas dzīves, tomēr sevi izpauž tikai patētiskos monologos, nevis konkrētā rīcībā. Muižas saimniecību vada Raņevskas audžumeita Varja, kuras racionālā domāšana ir vienīgā, kas tajā vēl spēj uzturēt zināmu kārtību. Apkārtējie domā, ka Varja varētu apprecēties ar Lopahinu, kurš ir nācis no zemākajiem sabiedrības slāņiem, tomēr spējis pats nodrošināt neatkarīgu eksistenci un pat ticis pie bagātības. Tomēr šādām cerībām nav reāla pamata. Lopahina biežo viesošanos muižā izskaidro citi faktori. Tā pa daļai ir viņa bērnības nostalģija, apziņa, ka tagad viņam ir atļauts sarunāties ar muižniekiem vietā, kur viņa tēvs kādreiz bijis nicināms dzimtcilvēks; tās, iespējams, ir arī materiālās intereses, jo Lopahins notikumu gaitā dod padomus Raņevskai un Gajevam, kā izvairīties no ūtrupes, bet, neatradis dzirdīgas ausis, izšķirošajā brīdī pieņem lēmumu muižu iegādāties pats. Uz šo izšķiršanos viņu mudina godkāre; taču Lopahina motīvi sižeta risinājumā attēloti visai niansēti un ļauj domāt arī par viņa slēptajām simpātijām pret Raņevsku. Lai gan Lopahins apzinās, ka viņu attiecības ir praktiski neiespējamas, iekšējo spriedzi, kas valda starp viņiem, raisa arī Raņevskas nenoliedzamā pievilcība. A. Čehova smalkajā tēlojumā atklājas, kā Lopahins aizvien cenšas iekļauties muižnieku sarunās, apliecināt savu interešu radniecību ar aristokrātiem, interesi par kultūru, tomēr pastāvīgi tiek atstumts un noraidīts, tā apstiprinot kārtu robežas. Tās joprojām valda cilvēku apziņā, kaut gan ekonomiskā situācija ir radikāli mainījusies.         

Lugas “Ķiršu dārzs” notikumi šķietami risināti kā ikdienas sarunu virkne, tomēr luga veidota, mērķtiecīgi organizējot tajā attēloto laiku un telpu. Četri lugas cēlieni aptver laiku no maija līdz oktobrim. Pirmā cēliena notikumi risinās maijā, un tie ir saistīti ar Ļubovas Raņevskas sagaidīšanu. Līdz ar viņu mājās atgriežas arī meita Aņa, kura guvernantes Šarlotes Ivanovnas pavadībā ir braukusi mātei pakaļ, un sarunās tiek skartas ar muižu saistītās skaistās un arī sāpīgās atmiņas. Vienīgi Lopahins uzstājīgi atgādina par gaidāmo ūtrupi un piedāvā plānu līdzekļu iegūšanai, ko tomēr neviens nevēlas uzklausīt. Arī Raņevskas brālis Gajevs pauž apņēmību rīkoties, lai īpašumu saglabātu; tomēr otrajā cēlienā, kas risinās vairākas nedēļas vēlāk, ir redzams, ka nekas nav pavirzījies uz priekšu. Raņevska un Gajevs atgriežas no pilsētas, kur kavējušies restorānā, un Lopahins uzstājīgi mudina viņus pieņemt konkrētu lēmumu, bet tas tomēr netiek darīts. Trešajā cēlienā tēlots 22. augusts, ūtrupes diena. Raņevskas muižā pavisam neatbilstoši situācijai ir sarīkotas viesības, tomēr nepārprotami jūtams nemiers, jo tiek gaidītas ziņas no pilsētas par īpašuma likteni. Raņevskas ģimenei nav nekāda objektīva pamata cerēt uz labvēlīgu iznākumu, jo viņiem nav citu līdzekļu, kā vienīgi neliela summa, ko atsūtījusi Aņas vecmāmiņa. Kad no pilsētas atgriežas Gajevs un Lopahins, atklājas rūgtā patiesība, gan Gajeva bezspēcība, gan tas, ka muižu vairāksolīšanā ir iegādājies Lopahins, kurš ir vienlaikus gan samulsis, gan apmierināts. Ceturtajā cēlienā, kas risinās oktobrī, tēlotas pārvērtības, kas jau iestājušās un vēl gaidāmas muižā. Agrākie īpašnieki gatavojas aizbraukšanai, turklāt Raņevska atkal dosies uz Parīzi, kur dzīvos par muižas pirkšanai atsūtīto Aņas vecmāmiņas naudu. Gajevs ir pieņēmis vietu bankā, lai gan, kā spriež citas lugas personas, ilgi tajā nenoturēsies. Aņa dodas uz pilsētu ar cerībām turpināt izglītību, savukārt Varja kļūs par saimniecības vadītāju citur. Lugas ceturtais cēliens līdz ar šo likteņu iezīmēšanos kļūst arī par smeldzīgām atvadām no vietas, kur Raņevska un viņas tuvinieki pavadījuši daudzus mūža gadus, tomēr pienācīgi nerūpējoties par tās uzturēšanu.   

Lugas iespaidu pastiprina tajā niansēti izmantotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. A. Čehovs precīzi raksturojis tēlu uzvedību ikdienas situācijās, turklāt norišu dinamiku palīdz raksturot gan katram cēlienam izvēlētais laiks, gan darbības vieta. Pirmajā cēlienā notikumi rit, austot rītam, kad Raņevska atgriezusies savā īpašumā; savukārt nākamajos divos, kad cerības glābt muižu ir jau ievērojami sarukušas, darbība notiek dienas otrajā pusē – vispirms otrajā cēlienā tas ir laiks vasaras vakarā pirms saulrieta, bet pēc tam vēls augusta vakars dienā, kad norisinās ūtrupe. “Ķiršu dārza” ceturtajā cēlienā notikumi, saimniekiem atvadoties no sava īpašuma un zemniekiem, risināti, kad dienas gaisma nežēlīgi atklāj skaudro realitāti. Darbības vietu izvēli lugā ir noteikušas attiecības starp pagātni un nākotni. Lugas pirmajā cēlienā visi sapulcējas istabā, kas joprojām tiek saukta par bērnistabu, lai gan visi ir jau pieauguši. Savukārt pēdējā cēlienā tēlota tā pati istaba, tikai tagad viss ir sagatavots aizbraukšanai, un pie sienām vairs nav ne aizkaru, ne gleznu, vienīgi istabas kaktā sakrautas dažas mēbeles, kas vēl liecina par bijušo godību. Zīmīgu kontrastu savā starpā veido arī otrais cēliens, kurš risinās kādā āra klajumā līdzās sen pamestam lūgšanu namiņam, un trešais, kura norises vieta ir Raņevskas muižas viesistaba un zāle, kurā norisinās pēdējās īpašnieku sarīkotās svinības. Svarīgi ir vadmotīvi, kas saistīti ar lugas centrālajām personām un caurauž visu cēlienu notikumus. Viens no tādiem ir telegrammas, ko Raņevskai no Parīzes sūta viņas mīļākais, aicinot atgriezties, un lugas gaitā viņa nonāk no pilnīga noraidījuma līdz lēmumam par došanos atpakaļ uz Franciju. Paralēli visos cēliens risināts motīvs par iespējamām Varjas un Lopahina laulībām, kas tomēr nevienā brīdī nekļūst reāls, un Lopahinam drīzāk kalpo kā aizsegs, lai pietiekami bieži uzturētos muižā. Nozīmīgi lugas notikumu organizācijā ir arī cēlienu fināli. Katrs no pirmajiem trim cēlieniem beidzas ar Trofimova un Aņas optimistisku nākotnes vīziju. Savukārt ceturtajā cēlienā, pēc tam, kad visi ir aizbraukuši, atklājas, ka mājā ir ieslēgts un aizmirsts ģimenei uzticīgi kalpojušais, tagad jau astoņdesmit septiņus gadus vecais sulainis Firss. Te autors vēlreiz akcentējis, ka daudziem lugas tēliem sapņošana par nākotni nesaistās ar reāliem darbiem un konkrētu situācijas novērtējumu.

Luga “Ķiršu dārzs” pirmo reizi publicēta 1904. gadā biedrības “Zināšanas” krājumā Pēterburgā (Сборник товарищества “Знание” за 1903 год). Lugas pirmizrāde Maskavas Dailes teātrī K. Staņislavska režijā notika 1904. gada 17. janvārī. Latviešu valodā luga pirmo reizi izrādīta Jāņa Jankava tulkojumā 1907. gada 16. decembrī Rīgas Latviešu teātrī, režisors Aleksis Mierlauks. 1911. gadā “Ķiršu dārzs” izrādīts Jaunajā Rīgas teātrī. 1953. gadā A. Čehova luga uzvesta Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī Aleksandra Leimaņa režijā. 1986. gadā “Ķiršu dārzs” iestudēts Valmieras teātrī (režisors Valentīns Maculēvičs), 1998. gadā Dailes teātrī (režisors Mihails Gruzdovs). 2019. gadā luga “Ķiršu dārzs” uzvesta Liepājas teātrī Ditas Lūriņas režijā.    

A. Čehova luga ir viena no spilgtākajām liecībām rakstnieka izpratnei par sava laika sabiedrību Krievijā tai liktenīgā laikmeta griežu periodā. Ķiršu dārzs ir simbolisks aizritējušā laika, bijušā un zaudētā skaistuma liecinieks. Savukārt laikmetīgajā realitātē ir daudz nespējas, neizlēmības, garīga apnikuma, tukšu iedomu un sapņu, kam lugā pretstatīta vienīgi tirgotāja Lopahina apņēmīgā rīcība, kurai savukārt trūkst dziļāka kultūras sakņojuma, lai sabiedrība varētu paļāvīgi un droši raudzīties nākotnē.