“Ķiršu dārza” svarīgākie notikumi risināti galvenokārt vienas dzimtas ietvaros, taču tie saistīti ar nozīmīgām laikmeta pārmaiņām. Personu sarunās pieminēti arī daudzi lugā tieši neattēloti cilvēki, ar kuriem saistītās detaļas palīdz labāk izprast notikumu gaitu. Centrālais tēls ir muižniece Raņevska, kuras dzīve saistīta ar muižu un arī ar tās slaveno ķiršu dārzu, kas savulaik bijis gan pārticības, gan skaistuma simbols. Daudz atmiņu par to ir arī muižnieces brālim Gajevam, kuram lugas notikumu laikā ir piecdesmit viens gads, kā arī septiņpadsmit gadu vecajai Raņevskas meitai Aņai. Savulaik Raņevska rīkojusies pretēji vecāku gribai un nav apprecējusies ar muižnieku, bet gan ar advokātu. Turklāt laulība nav bijusi laimīga, viņas vīrs drīz miris. Raņevska uzsākusi citas attiecības, taču tieši tolaik upē noslīcis viņas dēls Griša. Tas bijis mudinājums Raņevskai doties projām, kur Francijā viņa lielākoties uzturējusi savu mīļāko, līdz beidzot līdzekļi bija gandrīz pilnībā izputināti. Tāpēc viņas atgriešanās dzimtenē ir gan sakāpināti emocionāla, tomēr no finansiālā viedokļa – visai bezcerīga, jo glābt parādos iegrimušo īpašumu vairs praktiski nav iespējams. Raņevskas brālis Gajevs kavējas apcerēs par pagātni un uz reālu rīcību nav spējīgs, savukārt meita Aņa ir ideālistisku nākotnes sapņu pārņemta, ko viņā rosina arī romantiskās attiecības ar studentu Trofimovu, brāļa Grišas agrāko mājskolotāju. Trofimovs lugā pauž nepieciešamību pēc pārmaiņām, vēlmi sabiedrībā rosināt ilgas pēc citādas, pilnvērtīgas dzīves, tomēr sevi izpauž tikai patētiskos monologos, nevis konkrētā rīcībā. Muižas saimniecību vada Raņevskas audžumeita Varja, kuras racionālā domāšana ir vienīgā, kas tajā vēl spēj uzturēt zināmu kārtību. Apkārtējie domā, ka Varja varētu apprecēties ar Lopahinu, kurš ir nācis no zemākajiem sabiedrības slāņiem, tomēr spējis pats nodrošināt neatkarīgu eksistenci un pat ticis pie bagātības. Tomēr šādām cerībām nav reāla pamata. Lopahina biežo viesošanos muižā izskaidro citi faktori. Tā pa daļai ir viņa bērnības nostalģija, apziņa, ka tagad viņam ir atļauts sarunāties ar muižniekiem vietā, kur viņa tēvs kādreiz bijis nicināms dzimtcilvēks; tās, iespējams, ir arī materiālās intereses, jo Lopahins notikumu gaitā dod padomus Raņevskai un Gajevam, kā izvairīties no ūtrupes, bet, neatradis dzirdīgas ausis, izšķirošajā brīdī pieņem lēmumu muižu iegādāties pats. Uz šo izšķiršanos viņu mudina godkāre; taču Lopahina motīvi sižeta risinājumā attēloti visai niansēti un ļauj domāt arī par viņa slēptajām simpātijām pret Raņevsku. Lai gan Lopahins apzinās, ka viņu attiecības ir praktiski neiespējamas, iekšējo spriedzi, kas valda starp viņiem, raisa arī Raņevskas nenoliedzamā pievilcība. A. Čehova smalkajā tēlojumā atklājas, kā Lopahins aizvien cenšas iekļauties muižnieku sarunās, apliecināt savu interešu radniecību ar aristokrātiem, interesi par kultūru, tomēr pastāvīgi tiek atstumts un noraidīts, tā apstiprinot kārtu robežas. Tās joprojām valda cilvēku apziņā, kaut gan ekonomiskā situācija ir radikāli mainījusies.