Komēdija “Kaija” ir viens no izcilākajiem A. Čehova dramaturģijas darbiem, ar kuru rakstnieks izpelnījās plašu ievērību. Ar šīs lugas iestudējumu aizsākās autora sadarbība ar režisoru Konstantīnu Staņislavski (Константин Сергеевич Станиславский), un, pateicoties tai, tika izcelts A. Čehova mākslinieciskais novatorisms, atklājot rakstnieku kā vienu no nozīmīgākajiem dramaturģijas reformētājiem. “Kaijas” pirmais uzvedums Pēterburgā, Aleksandras teātrī (Александринский театр) bija neveiksmīgs, savukārt K. Staņislavska režijā veidotais iestudējums Maskavas Dailes teātra (Московский Художественный театр) pirmajā sezonā 1898. gadā kļuva par šī ansambļa vizītkarti. Izrādes panākumi rosināja A. Čehovu turpināt darbību dramaturģijā un radīt lugu “Trīs māsas” (Три сестры, 1901) un “Ķiršu dārzs” (Вишнёвый сад, 1904).

Viena no A. Čehova dramaturģijas īpatnībām ir plaši izvērsta lugas tēlu sistēma, turklāt ikvienai personai ir svarīga nozīme sižeta risinājumā. Komēdijā “Kaija” notikumi risināti mākslinieku aprindās. Norises vieta ir lauku muiža, kur vasaras atpūtu sava brāļa Sorina īpašumā pavada aktrise Arkadina un viņas simpātija, rakstnieks Trigorins. A. Čehova luga sākas ar Arkadinas dēla Konstantīna Trepļeva sarīkotu izrādi, kas norisinās uz improvizētas skatuves ezera malā un kurā galveno lomu spēlē kaimiņu muižā dzīvojošā meitene Ņina Zarečnaja. Šie ir A. Čehova lugas četri centrālie tēli, kas pārstāv divas atšķirīgas paaudzes. Trigorins un Arkadina ir jau pazīstami mākslinieki, savukārt Trepļevs un Ņina sapņo par tādiem kļūt. Paaudžu starpā valda konkurence, un Trepļeva sarīkotais uzvedums tiek pārtraukts, kad dēlam jāuzklausa mātes ironiskās piezīmes. Sižeta tālākajā risinājumā Ņina izlemj doties prom no mājām, lai kļūtu par aktrisi, savukārt Trepļevs pievēršas rakstniecībai, tomēr viņu radošie likteņi neveidojas īsti veiksmīgi. Ņina cenšas panākt Trigorina atbalstu, taču attiecības drīz izirst, mirst arī Ņinas bērns, bet savu karjeru viņa turpina otršķirīgos teātros. Savukārt Trepļeva sacerētais tiek publicēts, tomēr izpelnās bargu kritiku. Ņina un Trepļevs vēlreiz satiekas lugas pēdējā, ceturtajā cēlienā, kura notikumi risinās pēc divu gadu starplaika. Pārliecinājies gan par to, ka Ņina ir nelaimīga, gan to, ka viņa joprojām izmisīgi mīl Trigorinu, un, būdams vīlies arī sava radošā darba neveiksmēs, lugas finālā Trepļevs beidz dzīvi pašnāvībā.       

A. Čehovs lugā tēlojis daudzas personas, kuras vieno interese par mākslu un vairāk vai mazāk sekmīgi piepildīta vēlēšanās pievērsties radošajam procesam. Savs viedoklis par teātri un literatūru ir ikvienam no lugas tēliem, un uzskatu atšķirības autoram palīdz atklāt viņu dažādos raksturus. Visplašāk viedokļu spektrs izpaužas attiecībā uz teātri. Sorina mājas pārvaldniekam, atvaļinātajam poručikam Šamrajevam, tuvi ir aktieri, kas skaļi un skaidri deklamē lugas tekstu, un viņa viedoklis par skatuves mākslu ir viens no pašiem arhaiskākiem. Arkadina, spriežot pēc citu un pašas izteikumiem, ieguvusi popularitāti, taču lielākoties viņas repertuārā ir lomas melodrāmu iestudējumos, un A. Čehova lugā meistarīgi atklāts, kā skatuves paņēmienus viņa izmanto, lai sev vēlamo panāktu arī dzīvē. Spilgtākā komēdijas aina no šī viedokļa ir trešajā cēlienā, kad Trigorins ir atzinies Arkadinai savās simpātijās pret Ņinu. Lai piesaistītu Trigorinu sev, Arkadina izmanto visu savu aktrises arsenālu, sakāpinātās izpausmēs notēlojot bezgala iemīlējušās sievietes lomu. Par jaunu formu meklētāju sevi uzskata viņas dēls Konstantīns Trepļevs, kurš jau lugas sākumā dialogā ar mātes brāli Sorinu izsaka galēji noraidošu attieksmi pret tālaika teātra mākslu, kas nodarbojas ar nedaudz patētiski izkāpinātu ikdienas situāciju attēlojumu. Trepļeva uzrakstītā luga, ar ko aizsākas “Kaijas” darbība, ir izaicinājums šādai estētikai un simbolisma principu pieteikums. Savukārt Trigorins, kurš savus uzskatus visplašāk atklāj dialogā ar Ņinu lugas otrajā cēlienā, visvairāk uzskatāms par strādnieku mākslā, kurš ir uzmanīgs apkārt notiekošā vērotājs un savos literārajos darbos cenšas atklāt patiesas situācijas un raksturus.        

Luga veidota četros cēlienos, turklāt starp trešo un ceturto cēlienu paiet divi gadi. Visas norises balstītas sadzīves situācijās, taču A. Čehova dramaturģijā prasmīgi izvēlētas dienas, kas atšķiras no citām ar kaut ko īpaši iezīmīgu. Pirmajā cēlienā tāda ir Trepļeva lugas izrāde, savukārt otrajā – tās radītās atskaņas, kas ir saasinājušas attiecības muižas iemītnieku starpā. Starplaikā starp otro un trešo cēlienu notiek pirmais Trepļeva pašnāvības mēģinājums, ko māte skaidro ar dēla greizsirdību pret Trigorinu un tāpēc gatavojas no muižas aizbraukt. Šī cēliena finālā risinās svarīgi dialogi starp Trepļevu un Arkadinu, Arkadinu un Trigorinu, Trigorinu un Ņinu, kuri iezīmē tēlu attiecību tālāko risinājumu. Lugas pēdējais cēliens risinās divus gadus vēlāk, un tajā autors Sorina muižā pie smagi slimā tās īpašnieka vēlreiz sapulcinājis visas svarīgākās personas. Arkadinas un Trigorina dzīvē nekas daudz nav mainījies, savukārt Ņinas un Trepļeva mūžā šis ir bijis sarežģīts laiks, un iekšējie pārdzīvojumi noved pie traģiska atrisinājuma. Svarīgas paralēles centrālo tēlu likteņiem lugā veido Šamrajeva meita Maša, kura nelaimīgi iemīlējusies Trepļevā, un skolotājs Medvedenko, ar kuru viņa sižeta gaitā apprecas, kā arī dažādās dzīves situācijās klātesošais ārsts Dorns.         

Komēdija “Kaija” ir uzskatāma par savdabīgu 19. gs. krievu sabiedrības un kultūras enciklopēdiju, kas atklāj gan konkrētas sadzīves detaļas, gan izvērstas diskusijas par mākslu un to atblāzmas tēlu likteņos. Viena no lugas centrālajām tēmām ir pretstats starp cilvēku vēlmēm un ilūzijām, kā arī realitāti, kas bieži ir atšķirīga no iztēlotās. Šis kontrasts palīdz autoram atklāt vienu no savas dramaturģijas svarīgākajām īpatnībām, veidojot dialogus, kuros tēli ir aizņemti paši ar savām domām un nedzird viens otru. Šis poētikas princips atklāj sabiedrībā valdošo atsvešinātību, ko A. Čehovs asi izjutis uz 20. gs. sliekšņa un kas vēlāk aktualizēta t .s. absurda teātra autoru Semjuela Beketa (Samuel Beckett), Ežēna Jonesko (Eugène Ionesco) un citu darbos.

Komēdija “Kaija” uzrakstīta laikā no 1895. gada oktobra līdz 1896. gada martam. Luga publicēta žurnāla “Russkaja Misļ” (Русская мысль) 1896. gada 12. numurā un pirmo reizi izrādīta 1896. gada 17. oktobrī Pēterburgā. Par māksliniecisku triumfu kļuva K. Staņislavska veidotais iestudējums, kura pirmizrāde Maskavas Dailes teātrī notika 1898. gada 17. decembrī. Pēc šī uzveduma A. Čehova “Kaija” ir bijusi daudzu Eiropas un pasaules teātru repertuārā. Latviešu valodā luga publicēta 1908. gadā Artura Bērziņa tulkojumā. 1909. gadā tā izrādīta Jaunajā Rīgas teātrī un 1911. gadā Rīgas Latviešu teātrī. 1954. gadā “Kaija” iestudēta Liepājas teātrī Nikolaja Mūrnieka režijā, 1960. gadā Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī Kārļa Pamšes režijā. 1976. gadā lugu Dailes teātrī uzveda režisors Arnolds Liniņš. 1987. gadā iestudējumu Liepājas teātrī veidoja Oļģerts Kroders. 1996. gadā A. Čehova lugu Jaunajā Rīgas teātrī uzveda Alvis Hermanis, 2001. gadā Valmieras teātrī Māra Ķimele, 2017. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī Elmārs Seņkovs. Atzīmējami arī “Kaijas” iestudējumi Rīgas M. Čehova Krievu teātrī (tolaik Rīgas Krievu drāmas teātrī) 1983. gadā Arkādija Kaca (Аркадий Фридрихович Кац) un 2003. gadā slavenā vācu režisora Pētera Šteina (Peter Stein) režijā.  

“Kaija” ir viens no tiem dramaturģijas darbiem, kuru veidojums vispārliecinošāk atklāj A. Čehova daiļrades māksliniecisko novatorismu. Smalkais psiholoģiskais tēlojums, meistarīgā konfliktu atklāsme ārēji ikdienišķās sadzīves situācijās, traģisko un komisko intonāciju sapludinājums ir iezīmes, kas turpinātas citu 20. gs. un 21. gs. autoru darbos.