Paradīze kristietībā ir pēcnāves laimes un prieka vieta. Vārds tiek lietots arī kā sinonīms Ēdenes dārzam pirms Ādama un Ievas izraidīšanas. Paradīze tiek uzskatīta par pretstatu ellei.

Šumeri paradīzi attēloja kā dievu dārzu. Valdnieks Gilgamešs ceļoja uz dievu dārzu. No šumeriem šo priekšstatu pārņēma babilonieši, kas iekaroja Šumeru.

Sengrieķu vēsturnieks, filozofs un karavadonis Ksenofonts (Ξενοφῶν) ar paradīzi apzīmēja persiešu valdnieku un augstmaņu medību parkus.

Kristietība priekšstatu par paradīzi pārņēma no jūdaisma. Ebreju vārds פַּרְדֵּס, pardēs (‘dārzs’) Vecajā Derībā lietots trīs reizes: Dziesmu dziesmā 4:13 (“granātu dārzs”), Mācītājā 2:5 (“es iekopu dārzus”) un Nehemijas 2:8 (latviešu 2012. gada tulkojumā “ķēniņa mežsargs”, bet, piemēram, angļu Jaunajā starptautiskajā versijā, New International Version, “ķēniņa parka uzraugs”). Septuagintā (Vecās Derības tulkojums grieķu valodā, 3.–1. gs. p. m. ē.) grieķu valodas vārds παράδεισος, parádeisos lietots, lai tulkotu ebreju vārdus pardēs un gan, kas abi apzīmē dārzu, bet dažāda veida. Viena no versijām skaidro, ka pardēs apzīmē augļu dārzu, savukārt gan – to, kurā stāda dārzeņus un ziedus. Otrā tempļa laika jūdaismā, kas izveidojās pēc Jeruzalemes aplenkuma (587. gads p. m. ē.) bojā gājušā tempļa rekonstrukcijas (aptuveni 516. gads p. m. ē.), paradīzi sāka saistīt ar mītisko Ēdenes dārzu, kurā dzīvoja pirmie cilvēki – Ādams un Ieva –, arī ar pravietojumiem par dārza atjaunošanu. Ideju par paradīzi kā dārzu vēlāk, 7. gs., pārņēma islāms. Dārzs (jannah) daudzkārt minēts Korānā. Saskaņā ar dažām islāma tradīcijām daļa cilvēku paradīzē nonāk uzreiz pēc nāves, citi – pēc tam, kad kādu laiku ir pabijuši ellē. Paradīzes koncepta attīstība jūdaismā ir daļa no pārmaiņām, kas laika gaitā skāra šīs reliģijas izpratni par pēcnāves dzīvi. Sākotnēji “debesis” nebija apzīmējums taisnīgo cilvēku pēcnāves atrašanās vietai, bet gan Dieva mājvietai, kas nav pieejama cilvēkiem, – “debesis ir Kunga debesis, bet zemi viņš nodevis cilvēku dēliem. Neba miroņi slavēs Kungu, ne tie, kas klusumā nokāpuši” (Psalms 115:16–17). Izņēmuma gadījumos dažiem praviešiem bija vīzijas par nokļūšanu paradīzē (piemēram, 1. Ķēniņu 22:19–23), taču šīs atklāsmes nesniedza nekādu tuvāku informāciju par debesīm (paradīzi). Hellēnisma laikmetā (323.–30. g. p. m. ē.) izplatījās ticība pēcnāves dzīvei divās nodalītās vietās (atkarībā no mirušo zemes dzīves darbiem). Apokrifajā Mozus apokalipsē (Ἀποκάλυψις Μωϋσέως, 1. gs.) aprakstīts, ka Ādams un Ieva pēc grēkā krišanas izdzīti no paradīzes (nav minēts Ēdenes dārzs). Pēc Ādama nāves virseņģelis Mihaēls viņa ķermeni pārvieto uz paradīzi, lai apglabātu “trešajās debesīs”.

Vārds “paradīze” dažas reizes minēts Jaunajā Derībā. Lūkas 23:43 rakstīts, ka Jēzus vienam kopā ar viņu pie krusta sistajiem noziedzniekiem teica: “Šodien tu būsi ar mani paradīzē.” Šis teksts nav viennozīmīgs, jo dažos senos manuskriptos (piemēram, evaņģēliju tulkojumā sīriešu senvalodā) tekstam ir šāda vārdu kārtība – “šodien es tev saku, ka tu būsi ar mani paradīzē”. 2. Korintiešiem 12:4 runāts par vārdā neminētu cilvēku (nereti tiek uzskatīts, ka apustulis Pāvils runājis trešajā personā par sevi), kurš “tika aizrauts paradīzē”. Dažos Bībeles izdevumos šī teikuma daļa tulkota kā “trešās debesis”, tādējādi paverot ceļu interpretācijai, ka šajā gadījumā izmantots koncepts par vairākiem debesu (paradīzes) nodalījumiem. “Trešās debesis” minētas Otrajā Ēnoha (Hanoha) grāmatā, kas, iespējams, sarakstīta 1. gs. Neparasti, ka šajā apokrifajā tekstā – atšķirībā no ierastiem paradīzes tēlojumiem – minēts, ka tajā eņģeļi moka ļaundarus. Paradīzes alūzijas ir Atklāsmes grāmatā (2:7), kur minēts dzīvības koks, “kas ir Dieva dārzā”.

Baznīcas tēvs Irenejs (Εἰρηναῖος) darbā “Par tā sauktās gnosis atklāšanu un gāšanu” (Ἔλεγχος καὶ ἀνατροπὴ τῆς ψευδωνύμου γνώσεως, bieži lieto latīņu nosaukuma īso versiju “Pret herēzēm”, Adversus Haereses, 2. gs.) debesis nodalīja no paradīzes. Tāpat to darīja Origens (Ὠριγένης), kurš uzskatīja, ka paradīze ir skola taisnīgo dvēselēm, kas sagatavo viņus debesīm. Daudzi pirmkristieši, piemēram, Augustīns (Augustinus), Jēzus līdzībā par bagātnieku un nabadzīgo Lācaru minēto “Ābrahāma klēpi” (Lūkas 16:22) uzskatīja par vietu, kurā taisnīgie mirušie gaida pastaro tiesu. Pirmkristietību ietekmēja grieķu un romiešu uzskati par pēcnāves dzīvi. Piemēram, sengrieķu filozofa Platona (Πλάτων) darbā “Valsts” (Πολιτεία) pārstāstītajā mītā vēstīts par kādu sengrieķu kareivi, kurš gājis bojā kaujā. Vairākas dienas nekustīgi nogulējis starp līķiem, viņš piepeši atmodies un stāstījis par pēcnāves dzīvi – soda un svētlaimes vietām un reinkarnāciju (šo konceptu kristietība nav pārņēmusi, izņemot gnostiķus).

Pētera apokalipse (Ἀποκάλυψις τοῦ Πέτρου, 2. gs.) attēlo paradīzi kā neaprakstāmi skaistu vietu ar dārziem, upēm un debess gaismu, savukārt Hermas gans (Ποιμὴν τοῦ Ἑρμᾶ, 2. gs.) uzsver ētisko dimensiju nonākšanai paradīzē un mudina ticīgos dzīvot tikumīgu dzīvi. Pamazām nostiprinājās uzskats, ka ticīgie pēc nāves nekavējoties (vai pēc šķīstīšanās perioda) tiek uzņemti debesu svētlaimē. Pareizticībā izplatīts uzskats, ka paradīze un elle nav svētlaimes vai soda vietas, bet gan cilvēku pieredzes, kas atkarīgas no viņu zemes dzīves. Pareizticīgie nereti baznīcu sauc par debesīm uz zemes un par paradīzes vārtiem. Kā viens no pamatojumiem tam tiek minēts, ka Bībelē (Ecehiēla 47. nodaļa) templis salīdzināts ar paradīzi. Viduslaiku teologi, piemēram, Akvīnas Toms (Tommaso d’Aquino), šīs idejas paplašināja, iekļaujot savā teoloģijā aristoteliešu filozofiju. Viņš mācīja, ka paradīze ir pilnīgas laimes vieta, kurā dvēsele, atbrīvota no zemes dzīves ierobežojumiem, sasniedz savu augstāko potenciālu, pateicoties tiešai un personiskai Dieva izziņai. Šī pieeja uzsver harmoniju starp ticību un saprātu un akcentē, ka patiesa laime ir atrodama pilnīgā Dieva izpratnē un mīlestībā. Savukārt līdz ar mirušo augšāmcelšanos svētlaime aptvers visu cilvēku – ķermeni, dvēseli un garu. 16. gs. reformatori palika pie binārā debesu un elles dalījuma, tikai atteicās no šķīstītavas koncepta. Mūsdienu teoloģijā paradīzes jēdzienu turpina interpretēt no jauna, atspoguļojot reliģisko uzskatu mainīgo raksturu mijiedarbībā ar mūsdienu sabiedrības aktualitātēm. Atbrīvošanās teologi, piemēram, Gustavo Gutjerress (Gustavo Gutiérrez), tēlo paradīzi ne tikai kā nākotnes cerību, bet arī kā pašreiz iespējamu realitāti, kuras tapšanā ticīgie ir aicināti piedalīties, veicinot taisnīgumu un līdzcietību. Katoļu teologa Karla Rānera (Karl Rahner) jēdziens “anonīmais kristietis” rosina domāt, ka cerība uz paradīzi ir pieejama visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu reliģiskās piederības. Reformātu teologa Jirgena Moltmana (Jürgen Moltmann) cerības teoloģija ar paradīzi saprot Dieva plāna galīgo realizāciju visai radībai. Tā uzsver cilvēces un universa savstarpējo saistību. Daudzi teologi, piemēram, Alisters Makgrāts (Alister McGrath), norāda uz to, ka debesu (paradīzes) apraksti Jaunās Derības tekstos nav individuālistiski, bet kopienai domāti – tiek izmantotas tādas metaforas kā kāzu mielasts vai pilsēta (Jaunā Jeruzaleme). Rakstnieks un domātājs Klaivs Steiplss Lūiss (Clive Staples Lewis) uzskatīja, ka paradīzē kopā ar saviem saimniekiem būs arī mājdzīvnieki.

Zviedru mistiķis Emānuels Svēdenborgs (Emanuel Swedenborg) grāmatā “Debesis un to brīnumi un elle no dzirdētā un redzētā” (De Caelo et Eius Mirabilibus et de inferno, ex Auditis et Visis, 1758) postulēja mācību par daudzpakāpju debesīm. Viņa koncepcijai līdzīga ir pēdējo dienu svēto (mormoņu) izpratne par pēcnāves stāvokli. Šis 19. gs. izveidojies reliģiskais novirziens noraida bināru skatījumu (debesis un elle), tā vietā sludinot, ka eksistē dažādu pakāpju debesis. Augstākā pakāpe ir celestiālā (latīņu caelum ‘debesis’) valstība (šādā veidā mormoņi interpretē ideju par “trešajām debesīm”). Šī valstība tiek salīdzināta ar saules spožumu. Dzīvot tajā nozīmē Dieva klātbūtnē dzīvot tādu dzīvi, kādu vada Dievs un Kristus.

19. gs. izveidojies Septītās dienas adventisms sludina, ka nemirstība ir Dieva dāvana un tā netiks sniegta visiem. Pēc pastarās tiesas atjaunotajā paradīzē, kas netiek uzskatīta par starpstāvokli starp nāvi un augšāmcelšanos, mitīs Kristum uzticīgie, bet pārējie ies bojā.

Jehovas liecinieki, interpretējot 1. Mozus grāmatu, uzskata, ka Dieva sākotnējais mērķis bija un ir piepildīt zemi ar Ādama un Ievas pēcnācējiem kā uz zemes esošas paradīzes uzraugiem. Tomēr Ādams un Ieva sacēlās pret Dievu un tika izraidīti no Ēdenes dārza. Jehovas liecinieki tic, ka nepaklausīgos un ļaunos cilvēkus Kristus pastarā laikā iznīcinās, bet tie, kas Viņam ir paklausīgi, mūžīgi dzīvos atjaunotā zemes paradīzē.

Paradīze tēlota Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) “Dievišķajā komēdijā” (Divina Commedia, 14. gs.). Visos gadsimtos tā atainota mākslā, piemēram, Fra Andželiko (Fra Angelico) darbā par pastaro tiesu (Ultimum judicium, 15. gs.), kas šobrīd atrodas Svētā Marka Nacionālajā muzejā (Museo Nazionale di San Marco), Florencē. Tintoreto (Tintoretto) ar paradīzes ainu 1588.–1590. gadā apgleznoja Lielās padomes zāli Dodžu pilī (Palazzo Ducale), Venēcijā. Hieronīmam Bošam (Hieronymus Bosch) ir triptihs “Pasaulīgo prieku dārzs” (De tuin der lusten, aptuveni 1490–1510). Par Paradīzes vārtiem to skaistuma dēļ sauc Florences Svētā Jāņa baptistērija (Battistero di San Giovanni) apzeltītās bronzas durvis (15. gs.), kuru autors ir skulptors Lorenco Giberti (Lorenzo Ghiberti). Lielākoties paradīzes tēlojumi tolaik bija daļa no pastarās tiesas ainām. Mikelandželo (Michelangelo) freskā Siksta kapelā (1534–1541) attēloja divas paralēlas rindas, kas virzās pretējos virzienos: izredzētie, kuri dodas uz debesīm, un grēcinieki, kuri nolaižas ellē. Mākslinieks freskā ieviesis grieķu mitoloģijas elementus – mirušo dvēseļu pārcēlāja Harona laivu.

19. gs. mākslinieks Džons Mārtins (John Martin) savu versiju par paradīzi tēlojis darbā “Debesu līdzenumi” (The Plains of Heaven, 1851–1853). Lietuviešu gleznotājam Mikalojam Čurļonim (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis) ir darbs “Eņģeļi (paradīze)” (Angelėliai (Rojus), 1909).