Varenās Mātes kulta pamatu veidoja tās izcelšanās mīts, kuru vienkāršotā veidā var attēlot šādi: pasaules pirmsākumos Varenā Māte izveidojās no akmens, kas bija nošķēlies no Agdosa klints Frīģijā. Reiz, kad jaunā dieviete atpūtās Agdosa klints virsotnē, Jupiters mēģināja viņu iegūt ar varu; Māte viņu atgrūda, un sakairinātajam dievam nācās atstāt savu sēklu uz klints. No klints un sēklas radās dievišķs androgīns, kuru dēvēja par Agdestu (latīņu Agdestis). Šis divdzimumu dievs-dieviete bija tik spēcīgs un nežēlīgs, ka apdraudēja pasauli. Lai samazinātu Agdesta spēku, dievi ar viltu panāca tā kastrāciju. Vietā, kur asinis no Agdestam nogrieztajiem sēkliniekiem iesūcās zemē, izauga granātābolu koks. Vienu no tā augļiem iekāroja karaļmeita, taču, ieliekot granātābolu klēpī, kļuva grūta un laida pasaulē brīnumskaistu puisēnu, sauktu par Atisu. Karalis lika zīdaini pamest kalnos, bet no drošas nāves Atisu paglāba Varenā Māte, kas viņu uzaudzināja kopā ar Agdestu. Atiss kļuva par Mātes un Agdesta acuraugu, bieži esot šo dievību klātbūtnē. Taču vēlāk skaistais jauneklis iekāroja Pesinas pilsētas karaļa meitu, un drīz vien pilsētā tika dzertas jauno mīlnieku kāzas. Māte un Agdests nespēja samierināties ar Atisa lēmumu veidot jaunu ģimeni, tāpēc abas greizsirdības pārņemtās dievības iebruka kāzu dzīrēs un izraisīja vājprātu klātesošo vidū – topošais sievastēvs sevi kastrēja, līgava nogrieza sev krūtis. Pats Atiss, neprāta pārņemts, uzskrēja kalnos, kur, slēpdamies zem priedes, sevi izrūnīja un noasiņodams mira. Jaunekļa nāve satrieca abas dievības – raudādama Māte apglabāja Atisa sēkliniekus, bet Agdests Pesinā guldīja zemē jaunekļa ķermeni. Dievības gan bija lūgušas Jupiteru augšāmcelt Atisu, taču tas apsolīja tikai to, ka Atisa ķermenis nesatrūdēs, ka viņa mati turpinās augt un ka viņa mazais pirkstiņš vienmēr kustēsies. Saskaņā ar vēlāku mīta variantu, kas bija populārs Romā, Atiss pēc nāves augšāmcēlās un dzīvoja mūžīgi kopā ar Māti.
Lai saprastu, kā mītu uztvēra ticīgie, jāņem vērā, ka Agdests mīta ietvaros ir tikai un vienīgi Mātes negatīvais dubultnieks, kas simbolizē un reizē slēpj Mātes negatīvās īpašības: neapvaldāmu miesaskāri, patvaļību un neierobežotu mežonību. Līdz ar to mīta pamatā ir mātes incestam līdzīgā mīlestība pret dēlu. Dzīvojot kopā ar Māti, Atisam bija lemta mūžīga, laimīga dzīve, taču viņš pievīla Mātes mīlestību, iekārojot citu sievieti. Māte nespēja piedot dēla “nodevību” un pazudināja viņu, piespiežot viņu atšķelt tieši to ķermeņa daļu, kas viņam bija likusi iekārot svešo sievieti. Taču piespiedu kastrācija un sekojošā īslaicīgā nāve patiesībā izglāba Atisu no nāves, jo kastrācija attīrīja jaunekli no jutekliskām tieksmēm, bet tas ļāva viņam turpmāk mierīgi dzīvot kopā ar Māti. Seksualitātes ablācija ļāva Atisam pārdzimt un augšāmcelties kā dievam – Mātes pavadonim.
Tieši Atisa ciešanām pilnais liktenis, kas caur sāpēm un nāvi viņam sniedza mūžīgu dzīvi, bija Varenās Mātes kulta sekotāju ticības pamats. Ticīgie apcerēja Atisam lemto un dažādos veidos centās pārdzīvot viņa likteni, tādējādi cerot iemantot Atisam līdzīgu pēcnāves dzīvi.