Lai arī oficiāli ieviests Romā jau 3. gs. beigās p. m. ē., no Mazāzijas nākušās zemes dievietes Kibeles kults ieguva zināmu popularitāti tikai impērijas laikā. Kulta pamatu, kurš izcēlās ar īpašu mežonību, veidoja ticīgo īstenota Kibeles mīta teatrāla pārdzīvošana. Sekošana Kibeles un tās dievišķā pavadoņa Atisa (latīņu Attis) rituāliem sniedza ticīgajiem iespēju iemantot laimīgu dzīvi šaisaulē un viņsaulē.

Kibeles (latīņu Cybele), sauktas arī par Vareno Māti (latīņu Magna Mater), izcelsme meklējama Frīģijā, Mazāzijas pussalā, kur jau vairākus tūkstošus gadu p. m. ē. pastāvēja ietekmīgs zemes dievietes kults. Kā zemes dieviete Frīģijā Kibele rūpējās par augu un dzīvnieku auglību, tādējādi kļūstot iecienīta zemnieku un ganu vidū. Dieviete nostiprinājās arī Frīģijas pilsētās, kuru tempļos tai kalpoja kastrēti priesteri, galli (latīņu galli). Lai arī, sākot ar 6. gs. p. m. ē., Kibeles kults bija izplatījies grieķu apdzīvotajā pasaulē, romieši to nepārņēma no grieķiem, bet gan no svarīga dievietes kulta centra Pesinas (latīņu Pessinus) pilsētā, Frīģijā. Romiešu lēmums 205. gadā p. m. ē. uzņemt viņu panteonā Kibeli lielā mērā skaidrojams ar romiešu mitoloģijas specifiku, – romieši uzskatīja, ka dieviete agrāk bija palīdzējusi viņu leģendārajiem trojiešu senčiem. Romā dieviete neieradās viena, viņu pavadīja frīģiešu galli, kuru asiņainie un mežonīgie rituāli izraisīja nepatiku romiešu vidū. Līdz ar to, lai arī Varenā Māte un tās priesteri saņēma templi Romas centrā, jaunais kults tika rūpīgi ierobežots Republikas laikā, – romieši drīkstēja apmeklēt templi tikai reizi gadā (no 4. līdz 10. aprīlim); arī galli varēja veikt publiskus rituālus tikai reizi gadā. Tāpēc Republikas laikā Varenās Mātes pielūdzēji visvairāk bija austrumu izcelsmes imigranti.

Tā kā no Vidusjūras telpas austrumu daļas nākošo imigrantu skaits būtiski pieauga, sākot ar 1. gs. p. m. ē., Kibeles kults Romā kļuva arvien populārāks. Drīz tas ieguva atbalstītājus arī Romas pilsoņu vidū, tāpēc imperatora Klaudija laikā (41.–54. gadā pēc m. ē.) Kibeles kulta rituāli bija oficiāli pieejami visiem romiešiem; tas veicināja vēl lielāku kulta popularitāti un tā izplatīšanos daudzos impērijas reģionos. Īpašu atzīšanu kults guva reģionos, kuros koncentrējās austrumu izcelsmes romieši. Kults, kurā varēja piedalīties abu dzimumu pārstāvji, bija populārs gan laukos, gan pilsētās, un tā piekritēji nāca no dažādiem sociālajiem slāņiem, – reliģiskajā kustībā iesaistījās gan valdošā slāņa pārstāvji un turīgie, gan vienkāršie darbaļaudis.

Varenās Mātes kulta pamatu veidoja tās izcelšanās mīts, kuru vienkāršotā veidā var attēlot šādi: pasaules pirmsākumos Varenā Māte izveidojās no akmens, kas bija nošķēlies no Agdosa klints Frīģijā. Reiz, kad jaunā dieviete atpūtās Agdosa klints virsotnē, Jupiters mēģināja viņu iegūt ar varu; Māte viņu atgrūda, un sakairinātajam dievam nācās atstāt savu sēklu uz klints. No klints un sēklas radās dievišķs androgīns, kuru dēvēja par Agdestu (latīņu Agdestis). Šis divdzimumu dievs-dieviete bija tik spēcīgs un nežēlīgs, ka apdraudēja pasauli. Lai samazinātu Agdesta spēku, dievi ar viltu panāca tā kastrāciju. Vietā, kur asinis no Agdestam nogrieztajiem sēkliniekiem iesūcās zemē, izauga granātābolu koks. Vienu no tā augļiem iekāroja karaļmeita, taču, ieliekot granātābolu klēpī, kļuva grūta un laida pasaulē brīnumskaistu puisēnu, sauktu par Atisu. Karalis lika zīdaini pamest kalnos, bet no drošas nāves Atisu paglāba Varenā Māte, kas viņu uzaudzināja kopā ar Agdestu. Atiss kļuva par Mātes un Agdesta acuraugu, bieži esot šo dievību klātbūtnē. Taču vēlāk skaistais jauneklis iekāroja Pesinas pilsētas karaļa meitu, un drīz vien pilsētā tika dzertas jauno mīlnieku kāzas. Māte un Agdests nespēja samierināties ar Atisa lēmumu veidot jaunu ģimeni, tāpēc abas greizsirdības pārņemtās dievības iebruka kāzu dzīrēs un izraisīja vājprātu klātesošo vidū – topošais sievastēvs sevi kastrēja, līgava nogrieza sev krūtis. Pats Atiss, neprāta pārņemts, uzskrēja kalnos, kur, slēpdamies zem priedes, sevi izrūnīja un noasiņodams mira. Jaunekļa nāve satrieca abas dievības – raudādama Māte apglabāja Atisa sēkliniekus, bet Agdests Pesinā guldīja zemē jaunekļa ķermeni. Dievības gan bija lūgušas Jupiteru augšāmcelt Atisu, taču tas apsolīja tikai to, ka Atisa ķermenis nesatrūdēs, ka viņa mati turpinās augt un ka viņa mazais pirkstiņš vienmēr kustēsies. Saskaņā ar vēlāku mīta variantu, kas bija populārs Romā, Atiss pēc nāves augšāmcēlās un dzīvoja mūžīgi kopā ar Māti.

Lai saprastu, kā mītu uztvēra ticīgie, jāņem vērā, ka Agdests mīta ietvaros ir tikai un vienīgi Mātes negatīvais dubultnieks, kas simbolizē un reizē slēpj Mātes negatīvās īpašības: neapvaldāmu miesaskāri, patvaļību un neierobežotu mežonību. Līdz ar to mīta pamatā ir mātes incestam līdzīgā mīlestība pret dēlu. Dzīvojot kopā ar Māti, Atisam bija lemta mūžīga, laimīga dzīve, taču viņš pievīla Mātes mīlestību, iekārojot citu sievieti. Māte nespēja piedot dēla “nodevību” un pazudināja viņu, piespiežot viņu atšķelt tieši to ķermeņa daļu, kas viņam bija likusi iekārot svešo sievieti. Taču piespiedu kastrācija un sekojošā īslaicīgā nāve patiesībā izglāba Atisu no nāves, jo kastrācija attīrīja jaunekli no jutekliskām tieksmēm, bet tas ļāva viņam turpmāk mierīgi dzīvot kopā ar Māti. Seksualitātes ablācija ļāva Atisam pārdzimt un augšāmcelties kā dievam – Mātes pavadonim.

Tieši Atisa ciešanām pilnais liktenis, kas caur sāpēm un nāvi viņam sniedza mūžīgu dzīvi, bija Varenās Mātes kulta sekotāju ticības pamats. Ticīgie apcerēja Atisam lemto un dažādos veidos centās pārdzīvot viņa likteni, tādējādi cerot iemantot Atisam līdzīgu pēcnāves dzīvi.

Mātes galvenie reliģiskie svētki norisinājās no 22. līdz 27. martam, kad ticīgie izdzīvoja Kibeles un Atisa mītu. Jau sākot ar 15. martu, galli un citi ticīgie ieturēja gavēni, lai morāli sagatavotos svētkiem. Svētku pirmajā dienā (22. martā), sauktā par Koka ierašanos (latīņu Arbor intrat), priesteri un ticīgie devās uz Mātei piederošu svēto mežu piepilsētā, lai nocirstu priedi, mirušā Atisa simbolu. Svinīgā ceremonijā koks tika ienests pilsētā un noguldīts pie tempļa, kur divas dienas ticīgie to apraudāja. 24. martā noritēja Asins diena (latīņu Sanguis), kuras laikā ticīgie pārdzīvoja Atisa nāvi. Rituāls sākās ar ilgu, virpuļojošu gallu deju ap priedi. Dejojot priesteri ieslīga transā, atkailinājās un sāka sevi šaustīt ar pātagu. Atskanēja bļāvieni, ilgi auri, visur lija asinis. Galli sāka sev graizīt rokas un plecus, ļaujot asinīm notecēt uz priedes. Viņiem pievienojās citi ticīgie, kas arī virpuļoja, auroja, šaustīja un graizīja sevi. Visbeidzot neprāta pārņemtajiem pievienojās topošie galli, kas priedes priekšā sevi izkastrēja, tādējādi kļūstot par Mātei piederīgajiem. Vakarā priede (Atiss) tika svinīgi apglabāta, un ticīgie aizvadīja nakti pie tempļa, aizlūdzot par mirušo Atisu. Rītausmai pienākot, galli pasludināja, ka Atiss ir augšāmcēlies. Sekoja jautrs ticīgo gājiens ar Mātes statuju pa pilsētu, kuru noslēdza dzīres. Pēc vienas dienas atpūtas Mazgāšanas (latīņu Lauatio) rituāls 27. martā noslēdza svētkus. Kibeles statuja tika ceremoniāli pārvietota no tempļa uz vienu piepilsētas upīti, kurā Galvenais galls to nomazgāja. Tad Mātei tika simboliski lūgta tās piekrišana atgriezties templī, – tā to deva, un statuja tika pārvesta uz svētnīcu. Mātes rituālā piekrišana atgriezties tika vērtēta kā pārticības garantija visam atlikušajam gadam.

Īpaši dedzīgiem ticīgajiem bija pieejams arī cits rituāls, kā tuvoties Atisam. Proti, kad imperatora Klaudija laikā tika noteikts, ka Galvenajam gallam bija jābūt Romas pilsonim, Mātes kulta organizētājiem nācās izveidot topošā priestera iniciācijas ceremoniju bez viņa kastrācijas, jo pilsonim bija juridiski aizliegts veikt kastrāciju. Tā radās t. s. taurobolijs (latīņu taurobolium), kurā iesvētāmā galla kastrēšanu aizstāja buļļa kastrācija. Taču, lai Varenā Māte pieņemtu šo rituālo aizstāšanu, bija jāīsteno buļļa un topošā priestera sakrālā identifikācija. To nodrošināja asins pārliešana no buļļa uz cilvēku. Iesvētāmais priesteris iekāpa rituālā bedrē, kura tika nosegta ar caurumainiem dēļiem. Uz dēļiem tika uzvests upurējamais bullis, kuram tika uzšķērstas krūtis, pa caurumiem dēļos lopa asinis pāršļāca visu iesvētāmā ķermeni. Tā kā šajā brīdī bija izveidojusies sakrālā identifikācija starp nokauto dzīvnieku un iesvētāmo, kulta kalpotāji iesvētāmā vārdā veica buļļa kastrāciju un svinīgi apraka nogrieztos sēkliniekus par godu Mātei. Līdzīgi kā Atisa mītā, iesvētāmais nu it kā bija veicis savu kastrāciju, – izcelts no rituālās bedres, viņš tika sveikts kā garīgi attīrījies ticīgais, kurš bija iemantojis tiesības uz laimīgu pēcnāves dzīvi. Lai arī taurobolijs tika izveidots Galvenā galla iesvētīšanai, arī citi ticīgie (un arī ticīgās) varēja iziet šo rituālu un iegūt laimīgu aizkapa dzīvi, ja vien tie varēja atļauties iegādāties bulli upurēšanai.

Taurobolijs nebija vienīgais ceļš, kā ticīgajam pietuvoties Atisam, jo, līdzīgi kā Mitras kultā, arī Varenās Mātes kulta ietvaros pastāvēja reliģiskās mistērijas. Lai arī pietiekamu avotu par šo jautājumu trūkst, domājams, ka mistēriju laikā mistiem tika atklāti Varenās Mātes un Atisa kulta noslēpumi, kas tiem ļāva cerēt uz svētlaimīgu pēcnāves dzīvi.