Hērakla 12 varoņdarbi ir Nemejas lauva (Νεμέος λέων), Lernas hidra (Λερναῖα ὕδρα), Erimanta meža kuilis (Ἐρυμάνθιος κάρπος), Kerinejas briežu māte (Κερύνειας ἐλᾶφος), Stimfālas putni (Στυμφαλίδες ὄρνιθες), Augeja lopu staļļi (Ἀυλή τοῦ Αὐγέου), Krētas vērsis (Ταῦρος τῆς Κρήτης), Diomēda zirgi (Ἵπποι τοῦ Διομήδους), Hipolites josta (Ζωστήρ τῆς Ἱππολύτης), Gēriona govis (Βόες τοῦ Γηρυόνος), Kerbers (Κέρβερος), Hesperīdu āboli (Μῆλα τῶν Ἑσπερίδων). Varoņdarbu uzskaitījuma kārtība var atšķirties, tāpat latviešu valodā varoņdarbu nosaukumu tulkojums var atšķirties, piemēram, Kerinejas briežu māte vai arī Kirēnes briedis, Diomēda zirgi vai arī Diomēda ķēves.

Hērakls ir pusdievs un puscilvēks, jo viņa tēvs ir Zevs (Ζεύς), bet māte mirstīgā Alkmēne (Ἀλκμήνη). Hēraklu no mazotnes ienīda Zeva sieva Hēra (Ἥρα). Kad Hērakls bija apprecējis valdnieka Kreonta (Κρέων) meitu Megaru (Μεγάρα) un viņiem bija piedzimuši bērni, Hēra viņam uzsūtīja neprātu. Šī neprāta laikā Hērakls nogalināja savus un sava brāļa Īfikla (Ἰφικλῆς) bērnus. Atguvies viņš devās uz Delfiem, lai pie orākula noskaidrotu, kā izpirkt vainu. Delfos Hēraklam lika doties atpakaļ uz dzimto zemi Tīrintu, kalpot Mikēnu valdniekam Eiristejam (Εὐρυσθεύς) un veikt grūtus uzdevumus, kas arī ir slavenie 12 Hērakla varoņdarbi.

Hērakla funkcija ir atbrīvot pasauli no briesmīgām radībām, tādējādi veicinot pasaules kārtību. Lielākajā daļā varoņdarbu šī funkcija arī atainota. Pēc varoņdarbu veikšanas Hēraklam kā balva pienācās nemirstība.

Varoņdarbi izklāstīti secībā, kas atrodama grieķu vēsturnieka Sicīlijas Diodora (Διόδωρος Σικελιώτης) darbos 1. gs. p. m. ē. Varoņdarbus var dalīt divās grupās. Pirmie seši tiek veikti Peloponēsas ziemeļu daļā netālu no Mikēnām, pārējie seši tālu – sākotnēji Krētā, Trāķijā un Mazāzijā, vēlāk, pēc sengrieķu mitoloģiskajiem uzskatiem, pasaules malā un pazemes valstībā.

Nemejas lauva bija radies no briesmoņiem Tīfona (Τυφῶν) un Ehidnas (Ἔχιδνα). Lauva dzīvoja netālu no Peloponēsas pilsētas Nemejas un tur postīja apkārtni. Hērakls mēģināja to nogalināt ar bultām, bet nesekmīgi, jo bultas atlēca no lauvas ādas. Tad Hērakls mēģināja lauvu pieveikt ar milnu. Sitiens lauvu tikai apdullināja, taču Hērakls šo brīdi izmantoja un lauvu nožņaudza. Hērakls paturēja lauvas ādu un izmantoja to kā bruņas.

Hidra bija čūska ar deviņām pūķa galvām. Arī hidru bija radījuši Tīfons un Ehidna. Hidra mitinājās purvā pilsētas Lernas tuvumā, iznīcināja ganāmpulkus un postīja apkārtni. Hērakls devās uz Lernu kopā ar Īfikla dēlu Jolāju (Ἰόλαος). Hērakls izšāva uz hidru bultas. Bultu saniknota, tā devās uzbrukumā, bet Hērakls ar kāju to piespieda pie zemes. Hidra pretojās, bet Hērakls vienu pēc otras sāka cirst hidras galvas, taču katras nocirstās galvas vietā izauga divas. Cīņai pievienojās milzīgs vēzis un iecirta savas knaibles Hērakla kājās. Tad Hērakls sauca palīgā Jolāju. Jolājs samina vēzi, aizdedzināja tuvumā esošo birzi un ar degošu koka stumbru apdedzināja hidras kaklus. Jaunas galvas vairs neizauga. Hērakls samērcēja bultas žultī, kas bija izlijusi no hidras ķermeņa, un kopš tā laika šo bultu ievainojumi bija nedziedināmi.

Erimanta kalnā dzīvoja meža kuilis, postīja Psofisas pilsētu un uzbruka tās iedzīvotājiem. Meža biezoknī Hērakls atrada meža kuili un izbiedēja to ar savu kliedzienu un vairoga dauzīšanu. Kuilis izbijies skrēja augstāk kalnā, iestiga sniegā, un tur Hērakls to panāca, sasēja un nogādāja dzīvu Eiristejam.

Arkādijā dzīvoja briežu māte ar zelta ragiem un vara kājām. To cilvēkiem bija uzsūtījusi Artemīda (Ἄρτεμις). Eiristejs vēlējās briežu māti savās birzīs, tāpēc pavēlēja Hēraklam to atvest dzīvu. Hērakls briežu māti gūstīja gadu. Hērakls notvēra to tikai tad, kad bija raidījis bultu un trāpījis tās kājā. Parādījās Artemīda, nikna, ka Hērakls mēģinājis nogalināt viņas svēto dzīvnieku. Kad Hērakls dievietei izstāstīja par Eiristeja uzdevumiem un to, ka dievi likuši viņam kalpot, Artemīda ļāva briežu māti nogādāt Mikēnās.

Netālu no Stimfālas pilsētas dzīvoja bars plēsīgu putnu, kuru spārni, knābji un nagi bija no bronzas un spalvas kā bultas. Tie plosīja cilvēkus un lopus. Hēraklam putni bija jāaizdzen. Atēna (Ἀθηνᾶ) pasniedza Hēraklam divus Hēfaista (Ἥφαιστος) kaltus vara timpānus, kurus lika skandēt zem putnu ligzdām. Kad putni izlaidās no ligzdām, Hērakls uz tiem raidīja bultas. Izbiedētie putni aizlidoja tālu prom no Grieķijas uz Melnās jūras krastiem.

Hēraklam vienas dienas laikā vajadzēja izmēzt Augeja (Αὐγείας) lopu staļļus, kuri nebija tīrīti 30 gadus. Augejs bija Hēlija (Ἥλιος) dēls, tāpēc viņam piederēja 300 vēršu ar sniegbaltām kājām, 200 vēršu ar purpura krāsas spalvu un 12 Hēlija svētie vērši. Hērakls piekrita veikt uzdevumu, ja Augejs viņam dod desmito daļu ganāmpulku. Augejs piekrita, jo neticēja, ka Hērakls spēs staļļus iztīrīt. Hērakls nolēma izmantot tuvumā esošās upes ūdeņus. Viņš upē izveidoja aizsprostu un novirzīja tās tecējumu caur staļļiem. Dienas laikā staļļi bija tīri. Lai gan apsolījis, Augejs nedeva Hēraklam apsolīto desmito daļu ganāmpulka. Pēc vairākiem gadiem, kad Hērakls bija veicis visus varoņdarbus, viņš atgriezās un Augeju nogalināja.

Vērsi Krētas valdniekam Mīnojam (Μίνως) bija sūtījis Poseidons (Ποσειδῶν). Mīnojam šo vērsi vajadzēja Poseidonam upurēt, bet viņš to neizdarīja. Poseidons niknumā uzsūtīja vērsim trakumu. Vērsis skrēja pa Krētu un postīja visu savā ceļā. Hēraklam izdevās noķert vērsi aiz ragiem un savaldīt. Uz vērša muguras Hērakls pārpeldēja jūru no Krētas uz Peloponēsu un aizveda vērsi Eiristejam.

Trāķijā Areja (Ἄρης) dēlam Diomēdam (Διομήδης) piederēja četri skaisti un mežonīgi zirgi. Steliņģos tie bija piekalti ar dzelzs važām un tika baroti ar cilvēku miesu. Hērakls nolaupīja zirgus un aizveda uz savu kuģi. Kad Hērakls nogādāja zirgus Eiristejam, viņš lika tos atlaist. Tie aizskrēja uz Likijas kalniem, kur tos saplosīja zvēri.

Eiristeja meita vēlējās iegūt amazoņu valdnieces Hipolites (Ἱππολύτη) jostu. Jostu Hipolitei bija dāvājis Arejs, un tā nesa veiksmi kaujās. Amazones dzīvoja Melnās jūras dienvidu krastos un bija prasmīgas karotājas. Hērakls aizkuģoja uz amazoņu zemi kopā ar citiem varoņiem. Kad Hērakls izstāstīja Hipolitei par uzdevumiem, kurus veic pēc Eiristeja pavēles, tā bija ar mieru jostu atdot, taču iejaucās Hēra un, pārvērtusies par amazoni, pārliecināja pārējās amazones, ka Hērakls ieradies Hipoliti nolaupīt. Amazones noticēja un uzbruka varoņiem, kuri bija atbraukuši līdzi Hēraklam. Amazones tika pieveiktas, un Hērakls ieguva jostu.

Tālu rietumos, Eritejas salā, mita milzis Gērions (Γηρυών), kam piederēja liels ganāmpulks sarkanu govju. Hērakls devās ceļā viens, bet pašā rietumu malā līdz salai Hēraklam palīdzēja tikt Hēlijs. Kad Hērakls izkāpa uz salas, viņam uzbruka divgalvainais suns Ortrs (Ὄρθρος), bet Hērakls to ātri pievarēja. Hēraklam nācās cīnīties arī ar Gēriona ganu Eiritionu (Εὐρυτίων). Hērakls viņu pieveica un sāka dzīt govis uz Hēlija laivu. Atsteidzās Gērions, un pirmo reizi Hēraklam bija cīņa ar šādu milzi – Gērionam bija trīs rumpji, sešas kājās, sešas rokas un trīs galvas. Šajā cīņā Hēraklam palīdzēja Atēna. Kad arī Gērions bija pieveikts, Hērakls sadzina govis Hēlija laivā un kuģoja atpakaļ. Atdevis Hēlijam laivu, Hērakls dzina govis uz Mikēnām, bet ceļā vēl bija daudz grūtību. Kad govis bija nogādātas Mikēnās, Eiristejs tās upurēja Hērai.

Hēraklam vajadzēja doties Aīda (Ἅιδης) valstībā, lai Eiristejam atvestu pazemes trīsgalvaino suni Kerberu. Pazemes valstībā Hēraklam palīdzēja Hermejs (Ἑρμῆς). Aīds atļāva Hēraklam izvest augšzemē Kerberu ar nosacījumu, ka tas to izdarīs, neizmantojot ieročus. Hērakls atrada Kerberu Aherontas upes krastā un sagrāba to aiz kakla. Kerbers pretojās, bet Hērakls tikai žņaudza stiprāk. Beidzot Kerbers padevās, un Hērakls to nogādāja Eiristejam.

Pasaules malā, kur Atlants (Ἄτλας) turēja plecos debess jumu, bija dārzs, kurā auga ābele ar zelta āboliem. Dārzu uzraudzīja Atlanta meitas hesperīdas (Ἑσπερίδες) un pūķis Ladons (Λάδων). Eiristejs pavēlēja Hēraklam atnest trīs zelta ābolus. Pēc ilgiem klejojumiem un daudzām grūtībām Hēraklam izdevās atrast mītisko dārzu. Atlants piekrita atdot trīs ābolus ar nosacījumu, ka Hērakls paturēs debess jumu uz saviem pleciem. Hērakls noturēja milzīgo debess smagumu un ieguva ābolus.

Hērakla uzdevumi Eiristeja labā pieminēti abos Homēra (Ὅμηρος) eposos, kas datējami ar 8.–7. gs. p. m. ē., tomēr nav pamata uzskatīt, ka šajā laikā būtu zināma kanoniskā varoņdarbu kārtība un to skaits. Daži no varoņdarbiem novēroti mākslas darbos, kas datējami ar 8. gs. p. m. ē. Par visiem varoņdarbiem, izņemot Augeja lopu staļļus, atrastas liecības, sākot ar 6. gs. p. m. ē. Nav zināms, kad tieši visi varoņdarbi ietverti vienotā kopumā, kura mērķis ir kalpot Eiristejam. Visi 12 varoņdarbi pirmo reizi attēloti vienuviet Olimpijā uz Zeva tempļa metopām, kas datējamas ap 460. gadu pims mūsu ēras.

Pseido Apollodors (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.) norādījis, ka Delfu orākuls licis Hēraklam izpildīt 10 varoņdarbus, taču Eiristejs divus no varoņdarbiem neatzina, tāpēc līdzās orākula noliktajiem 10 varoņdarbiem pavēlēja izpildīt vēl divus. Varoņdarbi, ko Eiristejs neatzina, bija Lernes hidra, jo Hēraklam palīdzēja Jolājs, un Augeja lopu staļļi, jo par šo varoņdarbu Hērakls mēģina iegūt samaksu.

Katrs varoņdarbs ir krāšņs un slavens, to pārstāsti veidojušies gadsimtu gaitā. Katram varoņdarbam atsevišķās detaļās pastāv divas vai vairākas versijas. Piemēram, pastāv versijas par varoņdarbos pievarēto briesmoņu spējām, ārieni un izcelšanos, pastāv versijas par to, kā Hērakls nonācis līdz plānam, kā varoņdarbus veikt – vai viņš visu izdomājis viens pats, vai viņam palīdzējuši dievi; pastāv arī citas versijas.

Līdzīgi kā Olimpa dievi, Hērakla varoņdarbi ir viena no pamattēmām sengrieķu mitoloģijā. Tie pārnesti romiešu mitoloģijā. Hērakla varoņdarbi ir bieži izmantota sižeta līnija antīkās pasaules autoru darbos, kas arī ietekmējis dažādo versiju attīstību, tie iespaidojuši arī pakārtotu mītu attīstību, piemēram, mītu par Prometeja (Προμηθεύς) atbrīvošanu. Par Hērakla varoņdarbiem rakstījuši vairāki antīkās literatūras autori, piemēram, Pseido Apollodors, Sicīlijas Diodors, Eurīpids (Εὐριπίδης), Hēsiods (Ἡσίοδος), Ovidijs (Ovidius) un citi.

Hērakla varoņdarbu atspoguļojums mākslā ir sens un plašs. No antīkās pasaules saglabājušies vāžu gleznojumi, mozaīkas, ciļņi un citi, varoņdarbu tēmu izmantojuši arī vēlāki mākslinieki. Ir atsevišķu varoņdarbu atspoguļojumi, piemēram, franču skulptora Antuāna Burdela (Antoine Bourdelle) skulptūra “Hērakls nogalina putnus pie Stimfālas ezera” (Héraklès tue les oiseaux du lac Stymphale, 1909). Ir tādi mākslas darbi, kuros atspoguļoti visi varoņdarbi kopā, piemēram, romiešu 3. gs. mozaīkā “12 Hērakla varoņdarbi” (Doce Trabajos de Hércules), kas mūsdienās atrodas Madridē, Spānijas Nacionālajā arheoloģijas muzejā (Museo Arqueológico Nacional de España). Rīgā, Matīsa ielā 40/42 ir cilnis, kurā attēlota Hērakla cīņa ar Nemejas lauvu.

Hērakla varoņdarbu tematika literatūrā arī ir sena un plaša. Tie var parādīties tiešā pārstāstu veidā, pakārtotu mītu attīstībā, cita galvenā varoņa perspektīvā, alegoriskā veidā un citādi. Piemēram, angļu rakstnieces Agatas Kristi (Agatha Christie) stāstu krājumā “Herkula Puaro varoņdarbi” (The Labours of Hercules, 1947) galvenais varonis Herkuls / Erkils Puaro (Hercule Poirot) izmeklē savas karjeras pēdējās 12 lietas.

Hērakla varoņdarbu atspoguļojums kino ir populārs sižets kopš 20. gs. vidus. Filmas uzņemtas gan Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), gan Eiropā. Uzņemti televīzijas seriāli, veidotas animācijas filmas, piemēram, 1997. gadā iznāca “Volta Disneja animācijas filmu studijas” (Walt Disney Animation Studios) animācijas komēdija “Herkuless” (Hercules) Rona Klementsa (Ron Clements) un Džona Maskera (John Musker) režijā.