Dzimis saimnieka ģimenē. Beidzis Limbažu apriņķa skolu. 1881. gadā iestājās Rīgas kājnieku junkurskolā (beidzis 1882. gadā). 1891. gadā ar otro mēģinājumu iestājās Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā (pēc piespiedu pārtraukuma 1892.‒1893. gadā beidzis divus kursus, 1894).

1880. gadā kā savvaļnieks iestājās Krievijas armijā, 115. kājnieku pulkā Rīgā. Dienēja 115. kājnieku pulkā. Podpraporščiks (no 1882. gada), praporščiks (no 1883. gada), podporučiks (no 1884. gada), poručiks (no 1888. gada), štābkapteinis (no 1900. gada), kapteinis (no 1901. gada), apakšpulkvedis (no 1904. gada), pulkvedis (no 1910. gada), ģenerālmajors (no 05.1915.). Rotas komandieris (no 1897. gada), pulka jaunākais štābvirsnieks (no 1904. gada). 1904.–1905. gadā piedalījās Krievijas–Japānas karā kā 18., pēc tam 40. Austrumsibīrijas strēlnieku pulka bataljona komandieris, 10. Austrumsibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītājs, Krievu salas komandants Japāņu jūrā pie Vladivostokas, kaujās kontuzēts.

Pēc kara nobeiguma un armijas samazināšanas D. Sīmansons 1906. gadā atgriezās 115. kājnieku pulkā Rīgā. Bataljona komandieris, pulka vecākais štābvirsnieks (no 1910. gada). 66. kājnieku pulka komandieris Zamostjē (Polijā, no 1910. gada). No 1914. gada piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās pret Vācijas armiju Polijā, Lietuvā un Latvijā. 05.1915. D. Sīmansonu iecela par 17. kājnieku divīzijas 2. brigādes, 10.1916. – par Kalugas kājnieku (zemessargu) brigādes, 01.1917. – 135. kājnieku divīzijas, 09.1917. ‒ 4. sevišķās kājnieku divīzijas komandieri frontes sektorā pie Ilūkstes. Pēc lielinieku apvērsuma 11.1917. viņu iedalīja Daugavpils kara apgabala virsnieku rezervē Vitebskā un drīz pēc tam tika atvaļināts. Dzīvoja Vitebskā, no 06.1919. – Orlā.

01.1919. D. Sīmansons atgriezās Latvijā, padomju režīma laikā dzīvoja Rīgā. 06.06.1919. Iestājās pulkveža Jāņa Baloža 1. Atsevišķajā latviešu brigādē, pēc Cēsu kaujām – 10.07.1919. iecelts par jaunizveidotās Latvijas armijas virspavēlnieku, apvienojot J. Baloža un Jorģa Zemitāna Ziemeļlatvijas brigādi. 15.07.‒10.09.1919. arī apsardzības ministrs (30.08. lūdza sevi atbrīvot no ministra amata pienākumiem, lai varētu pilnībā pievērsties armijas vadības jautājumiem). Pēc neveiksmēm pirmajās kaujās ar Pāvela Bermonta (krievu Павел Рафаилович Бермондт-Aвалов, vācu Pavel Bermondt-Avalov) armiju 16.10.1919. slimības dēļ D. Sīmansons atteicās no amata un tika ieskaitīts Apsardzības ministrijas virsnieku rezervē. No 12.1920. Apsardzības (no 1922. gada – Kara) ministrijas Padomes loceklis. 1924. gadā tika iecelts par Kara ministrijas Padomes priekšsēdētāja vietas izpildītāju. 02.1925. D. Sīmansonu atvaļināja no armijas slimības dēļ.

1919. gada vasarā D. Sīmansons uzņēmās Latvijas armijas izveidošanu no rakstura un formas ziņā atšķirīgām vienībām, bez pietiekošas apgādes un nodrošinājuma, vispārēja militāra un politiska jucekļa apstākļos, Pagaidu valdībai tikai daļēji atbrīvotā valstī uzsākot organizēt valsts aparātu, ko traucēja daudzi iekšējie un ārējie ienaidnieki. Šajā sarežģītajā situācijā viņam bija jāpilda arī diplomātiskas funkcijas sakaros ar ārvalstu misijām un ārēju bruņotu spēku vadību, risināt vācu Landesvēra reorganizācijas jautājumu par Latvijas armijas vienību un citus. Sekmīgi pildīja savus uzdevumus, liekot organizatorisku un strukturālu pamatu Latvijas armijai.

Par nopelniem Krievijas–Japānas karā un Pirmajā pasaules karā apbalvots ar Jura zobenu (Георгиевское оружие), Svētā Vladimira ordeni (Oрден Святого Равноапостольного Князя Владимира), III un IV šķira, Svētās Annas ordeni (Императорский орден Святой Анны), II šķira, Svētā Staņislava ordeni (poļu Order Świętego Stanisława, krievu Императорский и Царский Орден Святого Станислава), I un III šķira. Par nopelniem Latvijas Neatkarības karā – ar Lāčplēša Kara ordeni, III šķira.

2014. gadā Limbažos uzstādīta piemiņas plāksne (tēlnieks Jānis Strupulis).