Ar vārdu “noveles” (no latīņu novellae leges ‘jaunie likumi’) romiešu tiesībās apzīmē tos likumus, kas izdoti pēc likumu kodificēšanas darbu pabeigšanas. Jēdziens ieviests, lai apzīmētu pēc Teodosija kodeksa (Codex Theodosianus) spēkā stāšanās pieņemtās imperatora konstitūcijas, kas tika apkopotas privātā krājumā ap 460. gadu. Taču jurisprudencē tradicionāli ar jēdzienu “Noveles” apzīmē Bizantijas imperatora Justiniāna (latīņu Flavius Petrus Sabbatius Justinianus, grieķu Μέγας Ιουστινιανός) pēc 534. gada izdotās konstitūcijas.

Pēc tam, kad 16.11.534. ar konstitūciju Cordi nobis stājās spēkā jauna Justiniāna kodeksa (Codex Justinianeus, arī Codex Justiniani) redakcija Codex repetitae praelectionis, Justiniāns pasludināja, ka jaunas redakcijas kodeksam nebūs, bet visas turpmākās konstitūcijas tiks apkopotas speciālā krājumā kā noveles (latīņu novellae constitutiones, quae post nostri codicis confectionem late sunt). Tomēr oficiāls noveļu krājums netika izdots. Tāpēc Justiniāna kodifikācijai ir tikai trīs daļas. Lai gan bieži Noveles tiek minētas kā kodifikācijas 4. daļa, juridiski tas nav pilnīgi korekti. Noveles kā atsevišķi likumi ir daļa no Justiniāna izdotajiem likumiem, bet ne no kodifikācijas. Taču viduslaiku Eiropā Noveles to privātos pierakstos tika iekļautas Corpus Iuris Civilis kā 4. daļa.

Imperatora konstitūcijas, arī noveles, tika izdotas kā edikti (edicta, piemēram, Antonija Konstitūcija), dekrēti (decreta), mandāti (mandata) vai reskripti (rescripta). Lai gan oficiāls noveļu krājums netika izdots, tiek uzskatīts, ka imperatora kancelejā jaunie likumi bija apkopoti likumu grāmatā (Liber legum).

Vēsturniekiem ir zināmi vairāki privāti Justiniāna noveļu krājumi. Senākais Epitome Juliani datēts ar 556. gadu, un par tā autoru tiek uzskatīts Konstantinopoles Universitātes profesors Juliāns (Iulianus). Krājums ietver 124 (faktiski 124 teksti, bet 122 oriģināli likumi, jo divas reizes dublēti vieni un tie paši likumi) Justiniāna noveles (precīzāk – to pārstāstu latīņu valodā). Līdz mūsdienām saglabājušies senākie avota manuskripti datēti ar 7. un 8. gs.

6. gs. vidū nezināms autors apkopojis 134 noveles grieķu un latīņu valodā. Šis avots zināms kā Authenticum vai Liber authenticum, un to savos pētījumos izmantoja glosatori. Reizēm krājums minēts arī kā Versio vulgata, jo tika apgāzta sākotnējā teorija, ka tas ir oficiāls noveļu krājums. Avots līdz mūsdienām saglabājies 129 manuskriptos, no kuriem ievērojamākais ir “Vīnes kodekss”.

Visplašākais ir 168 (faktiski 166 oriģināli likumi) noveļu krājums grieķu valodā. Domājams, krājums tapis Bizantijas imperatora Tibērija II (latīņu Tiberius Constantinus, grieķu Τιβέριος Κωνσταντῖνος) valdīšanas laikā, un tā autors izmantojis Epitome Juliani un Authenticum. Krājums saglabājies divos manuskriptos – Venēcijas manuskripts (Venetian) un Florences manuskripts (Laurentianus). 

Justiniāna noveles atstājušas nozīmīgu ietekmi gan uz Bizantijas, gan Rietumeiropas tiesībām un juridisko kultūru. Tas regulēja arī kanoniskās tiesības, ietekmējot pareizticīgo un katoļu baznīcu. Bizantijas imperatora Leo IV Gudrā (Λέων Ϝ΄ ὁ Σοφός) Bazilikas (τὰ Βασιλικά) tika izstrādātas izmantojot Justiniāna likumus, tostarp noveles. Tiek uzskatīts, ka izstrādājot Bazilikas izmantots 168 noveļu krājums.

Romiešu tiesību studijās Eiropas viduslaiku universitātēs noveles tika plaši studētas, jo īpaši krājums Authenticum, un zinātniski diskutētas, jo jaunajos likumos Justiniāns regulējis būtiskus tiesību jautājumus, piemēram, baznīcas tiesībās, ģimenes tiesībās (ticis ieviests jēdziens “radniecība”) un mantošanas tiesībās.