Pēc tam, kad 16.11.534. ar konstitūciju Cordi nobis stājās spēkā jauna Justiniāna kodeksa (Codex Justinianeus, arī Codex Justiniani) redakcija Codex repetitae praelectionis, Justiniāns pasludināja, ka jaunas redakcijas kodeksam nebūs, bet visas turpmākās konstitūcijas tiks apkopotas speciālā krājumā kā noveles (latīņu novellae constitutiones, quae post nostri codicis confectionem late sunt). Tomēr oficiāls noveļu krājums netika izdots. Tāpēc Justiniāna kodifikācijai ir tikai trīs daļas. Lai gan bieži Noveles tiek minētas kā kodifikācijas 4. daļa, juridiski tas nav pilnīgi korekti. Noveles kā atsevišķi likumi ir daļa no Justiniāna izdotajiem likumiem, bet ne no kodifikācijas. Taču viduslaiku Eiropā Noveles to privātos pierakstos tika iekļautas Corpus Iuris Civilis kā 4. daļa.
Imperatora konstitūcijas, arī noveles, tika izdotas kā edikti (edicta, piemēram, Antonija Konstitūcija), dekrēti (decreta), mandāti (mandata) vai reskripti (rescripta). Lai gan oficiāls noveļu krājums netika izdots, tiek uzskatīts, ka imperatora kancelejā jaunie likumi bija apkopoti likumu grāmatā (Liber legum).