MÄ«ts par ālabajiem zviedru laikiemā radÄs 20. gs. starpkaru posmÄ. Tolaik pozitÄ«vÄk interpretÄt zviedru valdÄ«Å”anas laiku rosinÄja latvieÅ”u sabiedrÄ«bas pretvÄciskais noskaÅojums par tÄ dÄvÄtajiem ā700 gadiem vÄcu verdzÄ«bas jÅ«gÄā un jaundibinÄtÄs Latvijas valsts Ärpolitiskie centieni rast sabiedrotos kaimiÅvalstÄ«s ā arÄ« ZviedrijÄ. HistoriogrÄfijÄ ālabie zviedru laikiā ieskicÄti atziÅÄs par Zviedrijas ieguldÄ«jumu Vidzemes zemnieku ekonomiskÄ stÄvokļa uzlaboÅ”anÄ, zemnieku skolu izveidÄ u. tml., bet vienlaikus kritiski atgÄdinot, ka, piemÄram, VidzemÄ tieÅ”i zviedru valdÄ«Å”anas laikÄ dzimtbÅ«Å”ana tika nostiprinÄta juridiski. Latvijas jaunÄkajÄ historiogrÄfijÄ vÄrojamas tendences pÄrvÄrtÄt mÄ«tu āpar labajiem zviedru laikiemā.
zviedru laiks VidzemÄ un Inflantija
Saistītie Ŕķirkļi
Siļķu, kaÅepju, vÄ«na izkrauÅ”ana un ŔķiroÅ”ana Daugavas krastmalÄ RÄ«gÄ, ostÄ pie RÄtslaukuma, ap 1650. gadu.
Satura rÄdÄ«tÄjs
Nosaukums āInflantijaā cÄlies no Livonijas vÄrda poļu valodÄ (Inflanty), kas izplatÄ«jÄs pÄc Livonijas politisko struktÅ«ru sabrukuma izveidotÄs ŽeÄpospoļitas jeb Polijas un Lietuvas kopÄ«paÅ”umÄ iekļautÄs PÄrdaugavas hercogistes (latÄ«Åu Ducatus Livoniae Ultradunensis, poļu WojewĆ³dztwo inflanckie) apzÄ«mÄÅ”anai. Poļuāzviedru kara rezultÄtÄ PÄrdaugavas hercogistes sadalÄ«Å”ana starp Zviedriju un ŽeÄpospoļitu atspoguļojÄs gan no poļu valodas pÄrÅemtajos nosaukumos āpoļu Inflantija un zviedru Inflantijaā (poļu Inflanty poliskie, Inflanty szwedzkie), gan no vÄcu valodas aizgÅ«tajos āpoļu Vidzeme un zviedru Vidzemeā (vÄcu Polnisch-Livland, Swedisch Livland). 17. gs. vidÅ« jaunizveidoto teritoriju latvieÅ”u valodÄ sÄka dÄvÄt par vidus zemi ā āVidzemiā (Pauls Einhorns (Paul Einhorn) dÄvÄja par Weddu-Semm; Georgs Elgers (Georg Elger) ā par Wyddu Zemme). Nosaukumi āInflantijaā un āpoļu Vidzemeā saglabÄjÄs arÄ« pÄc teritorijas iekļauÅ”anas Krievijas ImpÄrijÄ (1772). Tikai 20. gs. pirmajos gadu desmitos to pakÄpeniski aizstÄja FranÄa Kempa (1900) ierosinÄtais vÄrds āLatgaleā.
Agros jaunos laikus Eiropas vÄsturÄ iezÄ«mÄja absolÅ«tismam raksturÄ«gu valstu veidoÅ”anÄs, ko caurvija valstu savstarpÄjÄs Ä·ildas troÅmantoÅ”anas problÄmu dÄļ, cÄ«Åas par jauniem resursiem, valstu teritoriju paplaÅ”inÄÅ”anu, kÄ arÄ« pÄcreformÄcijas laika konfesionÄlie kari. PÄc viduslaiku Livonijas politisko veidojumu sairÅ”anas to teritorijas kļuva par arÄnu lielÄko kaimiÅvalstu cÄ«ÅÄm par kundzÄ«bu BaltijÄ un Baltijas jÅ«rÄ (dominium maris Baltici), kas deva iespÄju piedalÄ«ties ienesÄ«gajÄ jÅ«ras tirdzniecÄ«bÄ starp austrumiem un rietumiem. Kari, kas bÅ«tiski ietekmÄja arÄ« zviedru Vidzemes un Inflantijas likteni, historiogrÄfijÄ apskatÄ«ti gan kÄ vienots Ziemeļu karu periods (1558ā1721), gan kÄ vairÄki atseviŔķi Ziemeļu kari, bet Latvijas historiogrÄfijÄ vairÄk pazÄ«stami kÄ: 1) Livonijas karÅ” (1558ā1583), kura laikÄ izveidojÄs PÄrdaugavas hercogiste; 2) poļuāzviedru karÅ”; 3) krievuāpoļuāzviedru kari (1654ā1667), kas reizÄm dÄvÄti arÄ« par pirmo vai otro Ziemeļu karu, un 4) Lielais Ziemeļu karÅ”, kura rezultÄtÄ Vidzeme ar RÄ«gu tika pievienotas cariskajai Krievijai.
17. gs. sÄkumÄ Å½eÄpospoļitas un Zviedrijas karaļu dinastisko strÄ«du, kÄ arÄ« reliÄ£isko un teritoriÄlo domstarpÄ«bu izraisÄ«tajÄ karÄ zviedri iekaroja PÄrdaugavas hercogistes Vidzemes daļu lÄ«dz ar RÄ«gas pilsÄtu, kura, kapitulÄjot (1621) zviedru karalim Gustavam II Ädolfam (Gustav II Adolf), gan saglabÄja lielu daļu senÄko pilsÄtu tiesÄ«bu un privilÄÄ£iju. PÄrdaugavas hercogistÄ zviedru karaspÄks nonÄca lÄ«dz pat Daugavpilij un to nodedzinÄja (1627), bet pÄc tam atkÄpÄs rietumu virzienÄ. DomÄjams, zviedri nebija ieinteresÄti paturÄt nomaļo un mazapdzÄ«voto Latgali, tÄpÄc ŽeÄpospoļitai izdevÄs saglabÄt Å”o PÄrdaugavas hercogistes daļu kÄ Inflantiju jeb poļu Vidzemi. AltmarkÄ noslÄgtajÄ pamierÄ (1629) abas puses vienojÄs, ka Zviedrija no ŽeÄpospoļitas PÄrdaugavas hercogistes patur iekaroto Vidzemes daļu ar RÄ«gas pilsÄtu, nelielu Kurzemes hercogistes teritoriju starp Lielupi un Jauno DaugavgrÄ«vas cietoksni (Neimindi), kÄ arÄ« Kurzemes hercogam piederoÅ”o Spilves daļu (kroÅa Spilve), Doles novadu un vÄl dažus objektus. ArÄ« Å turmsdorfas miera lÄ«gums (1635) un VestfÄlenes miera lÄ«gums (1648) apstiprinÄja zviedru tiesÄ«bas uz Ŕīm teritorijÄm. TomÄr ŽeÄpospoļitas karalis arÄ« turpmÄk saglabÄja pretenzijas uz zviedriem zaudÄto Vidzemi un RÄ«gu.
17. gs. vidÅ« cÄ«ÅÄ par pieeju Baltijas jÅ«rai no jauna iesaistÄ«jÄs krietni vien spÄcÄ«gÄka kļuvusÄ« Krievija (Maskavija). TaÄu arÄ« pÄrÄjo interesentu ā Zviedrijas un ŽeÄpospoļitas ā spÄku samÄrs bija lÄ«dzÄ«gs. TÄ dÄvÄtais krievuāpoļuāzviedru karÅ” sÄkÄs ar krievu karapulku iebrukumu InflantijÄ (1654). Sekoja zviedru karagÄjiens lÄ«dz pat Daugavpilij (1655). KaradarbÄ«bas gaitÄ maskavieÅ”iem izdevÄs atgÅ«t Daugavpili, pÄrÅemt savÄ kontrolÄ Daugavas tirdzniecÄ«bas ceļu lÄ«dz pat RÄ«gai. VienÄ«gi rÄ«dzinieki atteicÄs padoties un, kopÄ ar zviedriem varonÄ«gi pretojoties, izturÄja gan Krievijas cara Aleksandra MihailoviÄa (ŠŠ»ŠµŠŗŃŠ°Š½Š“Ń ŠŠøŃ Š°Š¹Š»Š¾Š²ŠøŃ) vadÄ«to RÄ«gas pilsÄtas aplenkumu (1656), gan poļuālietuvieÅ”u uzbrukumu (1657). OlÄ«vÄ noslÄgtajÄ mierÄ (1660) ŽeÄpospoļita atteicÄs no zviedru Vidzemes, tÄ oficiÄli atzÄ«stot Ŕīs PÄrdaugavas hercogistes daļas zaudÄÅ”anu. KardisÄ parakstÄ«tajÄ miera lÄ«gumÄ (1661) par labu Zviedrijai no ieguvumiem VidzemÄ atteicÄs arÄ« Krievija. Inflantija joprojÄm palika maskavieÅ”u varÄ. ŽeÄpospoļitas karaspÄks gan mÄÄ£inÄja atgÅ«t zaudÄto teritoriju, tomÄr Inflantijas likteni izŔķīra nejauŔība miera sarunÄs. SituÄcijÄ, kad abas karojoÅ”Äs puses, dažÄdu motÄ«vu vadÄ«tas, centÄs ÄtrÄk noslÄgt pamieru un bija gatavas atteikties no Inflantijas, pirmie Å”o priekÅ”likumu izteica cara sÅ«tÅi. TÄ Å½eÄpospoļita saglabÄja Inflantiju savÄ valdÄ«jumÄ, ko apliecinÄja AndrusovÄ noslÄgtais pamiers (1667).
17. gs. otrajÄ pusÄ teritoriju zaudÄjumu (UkrainÄ u. c.) un iekÅ”politiskÄs saŔķeltÄ«bas dÄļ ŽeÄpospoļita kļuva vÄjÄka salÄ«dzinÄjumÄ ar Zviedriju un Krieviju. TomÄr ŽeÄpospoļitai izdevÄs saglabÄt Inflantiju savÄ valdÄ«jumÄ lÄ«dz pat pirmajai ŽeÄpospoļitas dalÄ«Å”anai (1772). SavukÄrt Zviedrija lÄ«dz ar sakÄvi LielajÄ Ziemeļu karÄ bija spiesta atdot Krievijai Vidzemi un RÄ«gu, kas Krievijas varÄ atradÄs jau kopÅ” pilsÄtas kapitulÄcijas 1710. gadÄ. NÄ«stadÄ noslÄgtais miera lÄ«gums (1721) apstiprinÄja Vidzemes un RÄ«gas iekļauÅ”anu Krievijas sastÄvÄ.
Zviedru karalis Gustavs II Ädolfs. MÄkslinieks nezinÄms. 17. gs.
Zviedru Vidzeme, tÄpat kÄ citas iekarotÄs teritorijas, kļuva par resursu avotu turpmÄkai zviedru karadarbÄ«bai EiropÄ. Jau TrÄ«sdesmit gadu karÄ (1618ā1648) Zviedrijas armijÄ karoja arÄ« vidzemnieki, bet Vidzeme (kopÄ ar Igauniju) nodroÅ”inÄja ap 1/3 visa zviedru armijas apgÄdei nepiecieÅ”amÄ. RÅ«pÄjoties par valsts aizsardzÄ«bu, Zviedrija nostiprinÄja jauniegÅ«tÄs teritorijas robežas ā modernizÄja nocietinÄjumus. PÄc zviedru kara inženieru projektiem vairÄkkÄrt tika pÄrbÅ«vÄta RÄ«gas pilsÄta un priekÅ”pilsÄtas nocietinÄjumu sistÄma, celti un atbilstoÅ”i jaunÄkajÄm fortifikÄciju bÅ«vju prasÄ«bÄm pÄrbÅ«vÄti cietokÅ”Åi un skanstis ā jaunais DaugavgrÄ«vas cietoksnis (Neiminde), RÄ«gas Citadele, Kobrona skansts, Salaspils skansts, Aiviekstes skansts u. c.
Zviedrijas jauniegÅ«tÄs provinces pÄrvaldei tika izveidota Vidzemes jeb RÄ«gas guberÅa ar karaļa ieceltu Ä£enerÄlgubernatoru, kurÅ” sÄkumÄ rezidÄja RÄ«gas pilÄ« (no 1632. gada). GuberÅa tika sadalÄ«ta RÄ«gas, CÄsu jeb Kokneses, TÄrbatas un PÄrnavas apriÅÄ·os (to skaits un nosaukumi ik pa laikam mainÄ«jÄs). 1693. gadÄ no igauÅu apriÅÄ·a atŔķīra latvieÅ”u apdzÄ«votÄs zemes un pievienoja RÄ«gas un Kokneses apriÅÄ·iem, tÄ sadalot zviedru Vidzemi pÄc nacionÄlÄ principa. ApriÅÄ·i sÄ«kÄk dalÄ«jÄs pilsnovados un lÄÅos. Zviedri reformÄja Vidzemes tiesu sistÄmu. RÄ«gÄ, TÄrbatÄ, PÄrnavÄ, CÄsÄ«s un KoknesÄ (to likvidÄja 1635. gadÄ) izveidoja pirmÄs pakÄpes tiesas ā zemes tiesas, kurÄs sÅ«dzÄ«bas drÄ«kstÄja iesniegt muižnieki, pilsÄtnieki, garÄ«dznieki, kÄ arÄ« zemnieki. Vidzemes guberÅÄ augstÄkÄ apelÄcijas tiesa bija hoftiesa jeb galma tiesa, kas lÄ«dz 18. gs. sÄkumam darbojÄs TÄrbatÄ, pÄc tam RÄ«gÄ (no 1702. gada) un bija pakļauta Stokholmas hoftiesai (lÄ«dz 1718. gadam).
Zviedru valdÄ«Å”anas laikÄ RÄ«ga bija ienesÄ«gs tirdzniecÄ«bas centrs. KopÅ” RÄ«gas kapitulÄcijas (1621) pilsÄta neatlaidÄ«gi cÄ«nÄ«jÄs par senÄko tiesÄ«bu un privilÄÄ£iju saglabÄÅ”anu. SavukÄrt zviedru valdÄ«ba centÄs tolaik izplatÄ«tÄs merkantilisma teorijas ietekmÄ mainÄ«t RÄ«gas viduslaiku tradÄ«cijÄ organizÄto saimniecÄ«bu. Zviedrijas valdÄ«ba noteica RÄ«gas tirdzniecÄ«bai jaunas muitas (licence, t. s. Lietuvas muita, jaunas eksporta un importa muitas u. c.). No visu RÄ«gÄ maksÄto muitu summas Zviedrijas valsts kase saÅÄma ap 80 %. Ar karaļa privilÄÄ£iju pieŔķirÅ”anu tika regulÄts atseviŔķu tirdzniecÄ«bas nozaru, piemÄram, mastu koku (ar kuriem vispirms nodroÅ”inÄja zviedru flotes vajadzÄ«bas), eksports. PÄc viduslaiku tradÄ«cijas RÄ«gas amatniecÄ«ba bija organizÄta cunftÄs, kas nepieļÄva konkurenci. Zviedru karaļu pieŔķirtÄs privilÄÄ£ijas ļÄva veidot uzÅÄmumus, ko neatbalstÄ«ja RÄ«gas rÄte, ā zÄÄ£dzirnavas, linu un kaÅepju eļļas spiestuves, dzelzs apstrÄdes manufaktÅ«ru, kuÄ£u bÅ«vÄtavu, virvju manufaktÅ«ras un citus.
VidzemÄ Zviedrijas valdÄ«ba pÄrÅÄma ŽeÄpospoļitas karaļa un viÅa piekritÄju zemes Ä«paÅ”umus (stÄrastijas) un izdalÄ«ja tos zviedru aristokrÄtiem un karavadoÅiem. VietÄjo Vidzemes muižnieku stÄvoklis kļuva privileÄ£ÄtÄks karalienes KristÄ«nas (Drottning Kristina) laikÄ (1632ā1654), kad muižniecÄ«ba panÄca savas kÄrtas pÄrstÄvniecÄ«bas ā landtÄga un landrÄtu kolÄÄ£ijas ā izveidi. Zviedri, iekarojuÅ”i Vidzemi, sprieda par dzimtbÅ«Å”anas atcelÅ”anu, taÄu ienÄkumi no Vidzemes muižÄm, kurÄs galvenais darbaspÄks bija dzimtļaudis, un Vidzemes muižniecÄ«bas iebildumi atturÄja no zemnieku brÄ«vlaiÅ”anas. Vidzemes landtÄgs panÄca, ka Vidzemes Ä£enerÄlgubernators Klaudija Tots (zviedru Claes Ć kesson Tott, latÄ«Åu Claudius Tott) izdeva 13 patentes ā āZemes policijas likumiā (Landes ā Polizey Ordnungen, 1668), kurus 1771. gadÄ kopÄ ar citiem Vidzemes zemes likumiem apstiprinÄja StokholmÄ. DzimtbÅ«Å”ana tika nostiprinÄta ar likumu, kas bija spÄkÄ arÄ« 18. gs., kad Vidzeme jau bija Krievijas sastÄvÄ.
Zviedrijas karalis KÄrlis XII. MÄkslinieks nezinÄms.
Zviedrijas karalis KÄrlis XI. MÄkslinieks DÄvids Klekers ÄrenÅ”trÄls (David Klƶcker Ehrenstrahl). 17. gs.
17. gs. otrajÄ pusÄ, pieaugot absolÅ«tisma tendencÄm EiropÄ, Zviedrijas karalis KÄrlis XI (Karl XI) centÄs nostiprinÄt varu visÄ valstÄ«. Viens no pasÄkumiem bija muižu redukcija. 1681. gadÄ LielÄ muižu redukcija sÄkÄs arÄ« VidzemÄ. TÄs mÄrÄ·is bija palielinÄt Zviedrijas ienÄkumus, atgÅ«stot valsts Ä«paÅ”umÄ privÄtpersonu rokÄs nonÄkuÅ”Äs agrÄkÄs VÄcu ordeÅa LivonijÄ un bÄ«skapu muižas. 1681. gadÄ sÄktajÄ arklu revÄ«zijÄ VidzemÄ darbojÄs zviedru zemes mÄrnieku komanda, kas muižu un zemnieku zemes pirmo reizi novÄrtÄja, uzmÄrÄ«ja un iezÄ«mÄja plÄnos un kartÄs. Vidzemes muižniecÄ«ba krasi iebilda pret muižu redukciju, taÄu valsts Ä«paÅ”umÄ nonÄca ap 80 % zemes. BijuÅ”ajiem Ä«paÅ”niekiem reducÄtÄs muižas tika iznomÄtas. Nomas muižu pÄrvaldi noteica āEkonomijas reglamentsā. TomÄr Vidzemes muižnieku neapmierinÄtÄ«ba ar zviedru valdÄ«bu pieauga. Uz Stokholmu devÄs Vidzemes muižnieku delegÄcija, kurÄ seviŔķi aktÄ«vi darbojÄs vidzemnieks Johans Reinholds Patkuls. ViÅa sastÄdÄ«tie dokumenti muižniecÄ«bas intereÅ”u aizstÄvÄ«bai pat deva iespÄju Saksijas kÅ«rfirsta un hercoga Augusta II (August II.) vadÄ«to sakÅ”u uzbrukumu RÄ«gai un Vidzemei attaisnot kÄ cÄ«Åu par Vidzemes atbrÄ«voÅ”anu no āverdzÄ«bas zviedriemā. LielÄ Ziemeļu kara sÄkumÄ, lai atgÅ«tu muižniecÄ«bas atbalstu, KÄrlis XII (Karl XII) pasludinÄja muižu redukciju par izbeigtu (13.04.1700.) un sÄka ieÄ·Ä«lÄt valsts muižas pret naudu karadarbÄ«bas vajadzÄ«bÄm. LÄ«dzÄ«gu mÄrÄ·u vadÄ«ts, cars PÄteris I (ŠŃŃŃ I ŠŠ»ŠµŠŗŃŠµŠµŠ²ŠøŃ), iekarojis Vidzemi, izsludinÄja Vidzemes muižu restitÅ«ciju. AtklÄjÄs, ka VidzemÄ visvairÄk muižu zaudÄja nevis Vidzemes vietÄjie muižnieki, bet gan zviedri.
LÄ«dz ar zviedru varu VidzemÄ nostiprinÄjÄs evaÅÄ£Äliski luteriskÄs baznÄ«cas un Zviedrijas baznÄ«cas likumi, kam bija bÅ«tiska nozÄ«me iedzÄ«votÄju izglÄ«toÅ”anÄ un sociÄlajÄ disciplinÄÅ”anÄ. 17. gs. 20. gados Vidzemes superintendenta Hermana Samsona (latÄ«Åu Hermannus Samsonius) vadÄ«bÄ sÄkÄs luterticÄ«bas atjaunoÅ”ana, cÄ«Åa pret vietÄjo iedzÄ«votÄju pagÄniskajiem ticÄjumiem un āraganuā atmaskoÅ”ana. LielÄka vÄrÄ«ba baznÄ«cai un skolÄm tika pievÄrsta KÄrļa XI laikÄ. RÄ«gÄ nodibinÄja KÄrļa liceju (1675), bet gadsimta beigÄs bijuÅ”as jau astoÅas latvieÅ”u skolas. VidzemÄ bija noteikts, ka pie katras baznÄ«cas jÄbÅ«t skolai un Ä·esterim, kas veica skolotÄja pienÄkumus. SkoloÅ”anÄ liela uzmanÄ«ba tika veltÄ«ta baznÄ«cas dziedÄÅ”anai. TaÄu dÄrdzÄ«bas dÄļ ÄrÄ£eles, kas tolaik bija katrÄ RÄ«gas dievnamÄ, VidzemÄ varÄja atļauties tikai trÄ«s baznÄ«cas ā ValmierÄ, CÄsÄ«s un RÅ«jienÄ. 17. gs. VidzemÄ izplatÄ«tÄ literatÅ«ra latvieÅ”u valodÄ pÄrsvarÄ bija reliÄ£iska satura, domÄta mÄcÄ«tÄjiem latvieÅ”u valodas apguvei. Pateicoties KÄrļa XI pieŔķirtajiem lÄ«dzekļiem un mÄcÄ«tÄja Ernsta Glika (Johann Ernst GlĆ¼ck) tulkojumam, latvieÅ”u valodÄ tika izdota BÄ«bele (1694).
CeltniecÄ«bÄ galvenais uzmanÄ«ba tika pievÄrsta militÄriem objektiem, bÅ«vÄjot nocietinÄjumus pÄc tÄ laika modernÄkajiem nÄ«derlandieÅ”u, franÄu un zviedru fortifikÄciju paraugiem, piemÄram, RÄ«gas pilsÄtas nocietinÄjumu sistÄma. ArÄ« laicÄ«gÄ arhititektÅ«ra vairÄk attÄ«stÄ«jÄs pilsÄtÄs, galvenokÄrt RÄ«gÄ, kur iezÄ«mÄjÄs vÄlÄ«nÄ manierisma pÄreja uz baroku. Vidzemes laukos jaunÄ stila iezÄ«mes bija vÄrojamas jaunuzceltajÄs baznÄ«cÄs, bet muižu apbÅ«vÄ dominÄja vienkÄrÅ”as koka Äkas ar divslÄ«pju jumtiem, kas daudz neatŔķīrÄs no zemnieku sÄtu ÄkÄm. VidzemÄ, tÄpat kÄ citos Latvijas novados, greznÄku Äku celtniecÄ«ba sÄkÄs tikai 18. gs. vidÅ«.
Inflantiju ŽeÄpospoļita kÄ atseviŔķu administratÄ«vu vienÄ«bu sÄka uztvert tikai pÄc OlÄ«vas miera (1660) lÄ«guma, kad Vidzeme tika atzÄ«ta par zviedru Ä«paÅ”umu. VarÅ”avas SeimÄ pieÅemtÄ konstitÅ«cija (1667) noteica Inflantijas iekļauÅ”anu ŽeÄpospoļitÄ kÄ vaivadiju (Wojewodztwo Inflantskie) ar iedalÄ«jumu ÄetrÄs stÄrastijÄs jeb traktos: Daugavpils, RÄzeknes, Ludzas un Viļakas. StÄrastijas sÄ«kÄk dalÄ«jÄs voitistÄs jeb galos, kurus pÄrzinÄja zemnieku kÄrtas voiti jeb desmitnieki. KonstitÅ«cija attiecinÄja uz Inflantiju Lietuvas lielkunigaitijas likumkrÄjumu ā Lietuvas statÅ«tus (1588. gada redakcijÄ, InflantijÄ spÄkÄ lÄ«dz 1840. gadam). KatrÄ stÄrastijÄ darbojÄs zemes tiesa, kas muižniekiem bija pirmÄ instance civillietÄs. Daugavpils pilsÄtas tiesa izskatÄ«ja civillietas un kriminÄllietas, bet apelÄcijas ā tikai galma tiesa VarÅ”avÄ. Par Inflantijas vaivadijas administratÄ«vo un tiesu centru kļuva Daugavpils, kuras stÄrasts bija arÄ« visas Inflantijas vaivads. Tolaik Daugavpils bija vienÄ«gÄ Latgales pilsÄta, gan tikai ar 40 namiem un ap 200 iedzÄ«votÄjiem (1739), kÄ arÄ« viens no vislabÄk nocietinÄtajiem ŽeÄpospoļitas cietokÅ”Åiem.
Inflantijas muižnieki bija vÄcu, poļu un lietuvieÅ”u izcelsmes. Ar laiku poļu un lietuvieÅ”u muižnieki savus no karaļa iegÅ«tos Ä«paÅ”umus pÄrdeva. InflantijÄ palika lielÄkoties pÄrpoļota vÄcu muižniecÄ«ba. TaÄu konstitÅ«cija paredzÄja, ka Inflantijas vaivadija ŽeÄpospoļitas SeimÄ vÄlÄja divus pÄrstÄvjus no katras tautÄ«bas. Muižnieki, baznÄ«cas un klosteri bija Inflantijas lielÄkie zemes Ä«paÅ”nieki. Zemnieki dzÄ«voja ciemos, retÄk ā viensÄtÄs. SalÄ«dzinÄjumÄ ar Vidzemi Inflantijas zemnieku klauÅ”as un nodevas bija mazÄkas, jo muižniekiem vajadzÄja rÄÄ·inÄties gan ar nelielo zemnieku skaitu, gan ar to, ka uz Vidzemi vai Kurzemi aizbÄguÅ”os zemniekus atgÅ«t bija grÅ«ti. Inflantijas zemnieki, kas dzÄ«voja Krievijas pierobežÄ, kad tiem palielinÄja klauÅ”as, mÄdza bÄgt uz Krieviju. PÄc Äetriem tur pavadÄ«tajiem brÄ«vajiem gadiem viÅi atgriezÄs atpakaļ, lai pÄc kÄda laika atkal dotos prom no muižas.
Biežo karu izpostÄ«tajÄ InflantijÄ saimnieciskÄs dzÄ«ves augÅ”upeja sÄkÄs tikai 17. gs. ceturtajÄ ceturksnÄ«, kad tika atjaunotas baznÄ«cas, celtas muižu Äkas ā gan visai necilas. LielÄka saimnieciskÄ rosÄ«ba un kultÅ«ras dzÄ«ves uzplaukums parÄdÄ«jÄs 18. gs. pÄc LielÄ Ziemeļu kara. Spilgts piemÄrs tam ir KrÄslava, kuras attÄ«stÄ«ba sÄkÄs, kad to Ä«paÅ”umÄ ieguva (1729) Inflantijas un Daugavpils stÄrasts Jans Ludvigs PlÄters (Jan Ludwik Plater). ViÅa dzimta KrÄslavu ar tÄs 47 zemnieku sÄtÄm centÄs pÄrvÄrst par Inflantijas administratÄ«vo, rÅ«pniecisko, izglÄ«tÄ«bas un kultÅ«ras centru. Uz KrÄslavu tika aicinÄti ŽeÄpospoļitas un vÄcu amatnieki, dibinÄtas tekstila, ieroÄu, zelta, sudraba izstrÄdÄjumu un citas ražotnes. KrÄslavÄ tika uzcelts jauns rÄtsnams, pils ar bibliotÄku un parku. KrÄslava ieguva arÄ« katedrÄli (1755ā1767) renesanses stilÄ. TomÄr VarÅ”avas Seima pieÅemto lÄmumu (1768) pÄrcelt no Daugavpils uz KrÄslavu Inflantijas bÄ«skapa rezidenci Ä«stenot neizdevÄs (tuvojÄs pirmÄ Å½eÄpospoļitas dalÄ«Å”ana). KrÄslavÄ darbojÄs arÄ« katoļu garÄ«gais seminÄrs un ebreju garÄ«gais centrs.
No 16. gs. otrÄs puses InflantijÄ pieauga katoļu baznÄ«cas nozÄ«me. 17. gs. 20. gados (vai ap 30. gadu) jezuÄ«ti DaugavpilÄ« izveidoja savu centru un skolu, kas vÄlÄk tika pÄrveidota par kolÄÄ£iju jezuÄ«tu misionÄru apmÄcÄ«bai. Katoļu baznÄ«ca kopÄ ar jezuÄ«tiem atjaunoja un stiprinÄja katoļu ticÄ«bu, izglÄ«toja iedzÄ«votÄjus, taÄu viÅu darbÄ«ba bija neregulÄra un neaptvÄra visu teritoriju, jo trÅ«ka cilvÄku. 17. gs. beigÄs InflantijÄ ieradÄs dominikÄÅu mÅ«ki. Par viÅu darbÄ«bas laiku joprojÄm atgÄdina baroka stilÄ celto Pasienes un Aglonas klosteru un baznÄ«cu Äkas. No 18. gs. vidus darbojÄs bernardieÅ”i (ViļÄni), kÄ arÄ« lÄcarieÅ”i, kuri KrÄslavÄ nomainÄ«ja jezuÄ«tus. 17. gs. otrajÄ pusÄ no Krievijas sÄka ieceļot vecticÄ«bnieki, kas apmetÄs Daugavpils, RÄzeknes, Ludzas apkÄrtnÄ un citur. TÄdÄjÄdi dažÄdo tautÄ«bu un ticÄ«bu mijiedarbÄ«bÄ InflantijÄ veidojÄs no citiem Latvijas teritorijas novadiem atŔķirÄ«ga kultÅ«rvide.
LÄ«dz ar PÄrdaugavas hercogistes sadalÄ«Å”anu zviedru VidzemÄ un poļu VidzemÄ jeb InflantijÄ sÄka iezÄ«mÄties mÅ«sdienu Latvijas novadu ā Vidzemes un Latgales robežas. Zviedru valdÄ«ba 17. gs. 90. gados noteica arÄ« robežŔķirtni starp latvieÅ”u un igauÅu apdzÄ«voto teritoriju. Inflantijas un Vidzemes nokļūŔana dažÄdu valstu pÄrvaldÄ veicinÄja Å”o novadu kultÅ«rvÄsturisko atŔķirÄ«bu veidoÅ”anos. InflantijÄ, kas vairÄk nekÄ divus gadu simtus atradÄs ŽeÄpospoļitas pÄrvaldÄ, arvien vairÄk iesakÅojÄs katolicisms, kas atstÄja bÅ«tisku ietekmi, piemÄram, uz iedzÄ«votÄju materiÄlo un garÄ«go kultÅ«ru, tradÄ«cijÄm, dzÄ«vesveidu. 17. un 18. gs. InflantijÄ un VidzemÄ tika izveidotas vairÄkas pÄrvaldes institÅ«cijas, ko pÄc pievienoÅ”anas pÄrÅÄma arÄ« cariskÄ Krievija, piemÄram, zviedru izveidotÄ administratÄ«vÄ un tiesu sistÄma. VÄl 18. gs. otrajÄ pusÄ dažÄdu pÄrvaldes jautÄjumu risinÄÅ”anÄ tika izmantoti 17. gs. 80.ā90. gados Vidzemes muižu redukcijas laikÄ sastÄdÄ«tie muižu plÄni.
Å Ä« perioda notikumi un ievÄrojamÄs personas atspoguļotas dažÄdos mÄkslas žanros: gan tÄ laika skicÄs, gravÄ«rÄs, piemiÅas medaļÄs un citur, gan vÄlÄka laika zÄ«mÄjumos, gleznÄs, spÄlfilmÄs, skaÅdarbos utt. Laikabiedru skicÄs un gravÄ«rÄs attÄlota galvenokÄrt karadarbÄ«bas norise ā SamuÄla FÄbera (Samuel Faber) āDetalizÄts KÄrļa XII dzÄ«ves aprakstsā (AusfĆ¼rliche Lebensbeschreibung Carls des XII., 1705), Johana Kristofa Broces āZÄ«mÄjumi un aprakstiā (1.ā4, 1992ā2004). Poļuāzviedru kara cÄ«Åas par RÄ«gu atspoguļotas Rutku TÄva romÄnÄ āTrÄ«s vella kalpiā (pirmoreiz publicÄts žurnÄlÄ āAtpÅ«taā, 18.11.1934.ā 05.06.1935.; grÄmatÄ 1990. gadÄ). PÄc Ŕī darba motÄ«viem uzÅemta spÄlfilma āVella kalpiā (1970; dziesmuspÄle Dailes teÄtrÄ« 1991. gadÄ) un tÄs turpinÄjums āVella kalpi Vella dzirnavÄsā (abu filmu režisors Aleksandrs Leimanis, 1972). IestudÄta muzikÄla brÄ«vdabas izrÄde āVella kalpiā (režisors VoldemÄrs Å oriÅÅ”, 2014). LielÄ Ziemeļu kara laikam veltÄ«ta Aleksandra GrÄ«na triloÄ£ija āPelÄkais jÄtnieksā, āSarkanais jÄtnieksā (abi 1938. gadÄ) un āMelnais jÄtnieksā (1940).
Multivide
Siļķu, kaÅepju, vÄ«na izkrauÅ”ana un ŔķiroÅ”ana Daugavas krastmalÄ RÄ«gÄ, ostÄ pie RÄtslaukuma, ap 1650. gadu.
Ziemeļu karŔ.
RÄ«gas plÄns. Ap 1638.ā1656. gadu.
Skats uz RÄ«gas Sv. JÄkaba baznÄ«cu un RÄ«gas Ķeizarisko liceju 1785. gadÄ (lÄ«dz 1710. gadam ā KÄrļa licejs), Johana Kristofa Broces akvarelis.
Zviedru karalis Gustavs II Ädolfs. MÄkslinieks nezinÄms. 17. gs.
Zviedrijas karalis KÄrlis XII. MÄkslinieks nezinÄms.
Zviedrijas karalis KÄrlis XI. MÄkslinieks DÄvids Klekers ÄrenÅ”trÄls (David Klƶcker Ehrenstrahl). 17. gs.
Autora ieteiktie papildu resursi
IeteicamÄ literatÅ«ra
Margarita BarzdeviÄa "Zviedru laiks VidzemÄ un Inflantija". NacionÄlÄ enciklopÄdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-zviedru-laiks-Vidzem%C4%93-un-Inflantija (skatÄ«ts 26.02.2026)