Vēsture. Konfesijas izplatība, svarīgākie darbinieki Adventistu draudzes pirmsākumi Latvijā saistās ar 19. gs. cariskās Krievijas laiku. 1895. gadā Rīgā no Krievijas ieradās adventistu Bībeles darbinieks un literatūras izplatītājs Johans Perks (Johann Perk). 14.05.1896. viņa dzīvoklī Āgenskalnā tika dibināta pirmā adventistu draudze Latvijā, kas sastāvēja no 12 locekļiem. Pirmie Bībeles darbinieki un literatūras izplatītāji, kas sludināja latviešu valodā, bija Jēkabs Šneiders un Jānis Sproģis. Pēc abu aktīvas darbības Liepājā J. Šneiders dibināja adventistu Liepājas draudzi (1905). Tajā laikā Rīgas draudzē jau bija apmēram 60 draudzes locekļu.
Līdz 1907. gadam Krievija bija Vācijas adventistu draudžu ūnijas misijas lauks. Līdz Stolipina agrārajai reformai (1906) cariskajā Krievijā Septītās dienas adventistu draudzes darbība bija nelegāla. 25.10.1907. Rīgā notika Krievijas misijas lauka kongress, kurā tika dibināta patstāvīga Krievijas Ūnija un tās sastāvā ietilpstošā Baltijas Draudžu savienība, kas apvienoja trīs draudzes, kurās bija 383 draudzes locekļi. Turpmākajos gados Latvijā tika reģistrētas jaunas adventistu draudzes – Jelgavā un Ventspilī (1908), Valkā (1909), Cēsīs (1911), Rīgā un Valmierā (1912), Jēkabpilī (1913), Salacas draudze (1914), Aizputē un Rūjienā (1916), Priekulē (1917).
1912. gadā tika uzcelts pirmais adventistu dievnams Latvijā – Liepājas baznīca. Vienlaikus tas bija arī pirmais adventistu dievnams, kas uzcelts cariskās Krievijas teritorijā.
Pirmais adventistu dievnams Latvijā – Liepājas baznīca. 20. gs. sākums.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Septītās dienas adventistu Liepājas draudzes arhīvs.
1921. gadā Latvijā bija 22 adventistu draudzes – 1244 locekļi. Pieaugot locekļu skaitam, radās vajadzība pēc mācītāju un darbinieku izglītošanas. 1923. gada rudenī draudze Ķīšezera krastā iegādājās Sužu muižu garīgā semināra izveidei. 11.03.1930. skola tika akreditēta kā “Adventes misijas seminārs”. 17 gadus skola sekmīgi gatavoja darbiniekus Latvijas, Igaunijas un Lietuvas draudzēm; to absolvējuši 149 audzēkņi, kopumā tajā mācījušies vairāk nekā 500 audzēkņu. Padomju okupācijas laikā 1940. gadā adventistu draudze saņēma pavēli skolu atstāt un to nodot Sarkanās armijas vajadzībām. Armijas daļa Sužu teritorijā atradās līdz pat 1994. gadam. 1997. gadā Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienība atguva īpašumtiesības uz Sužu muižu, taču ēkas bija sliktā stāvoklī un tika pieņemts lēmums īpašumu pārdot.
1928. gadā tika uzbūvēts adventistu draudzes dievnams Rīgā, Brīvības ielā 11 (tagad Baznīcas iela 12a). 1949. gadā padomju okupācijas vara dievnamu draudzei atņēma un tā vietā ierādīja telpas J. Kupalas ielā 9 (tagad Vīlandes iela) baptistu draudzei piederošā baznīcā. 1992. gadā draudze atkal atguva savu īpašumu.
Pēc valstiskās neatkarības iegūšanas līdz 1936. gadam Latvijā jau bija izveidotas 59 adventistu draudzes – 3199 draudzes locekļi. 1936. gadā bija nepieciešams veikt visu draudžu pārreģistrāciju, minimālais locekļu skaits – 50. Šim kritērijam neatbilda gandrīz 20 adventistu draudzes. 1937. gadā tās vairs netika reģistrētas un to locekļiem bija jāpievienojas citām draudzēm. Šajā gadā pārtrauca pastāvēt arī 1924. gadā dibinātā Baltijas Ūnija, kuru atjaunoja 1989. gadā, par tās prezidentu ievēlot Valdi Zilgalvi.
No 1944. gada tika aizliegts organizēt ikgadējos savienības kongresus. Pēc 1962. gada Septītās dienas adventistu draudzes pārraudzīja draudzei nepiederošs Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) reliģisko lietu pilnvarotais un viņam pakļauta vecāko sludinātāju padome. Padomju okupācijas gadi saistās ar dažādiem aizliegumiem un pastāvīgu ziņotāju klātbūtni draudžu dievkalpojumos un sapulcēs. Šajā izdzīvošanas režīmā jaunas draudzes netika dibinātas. Mazā apmeklējuma dēļ pārstāja darboties Rēzeknes, Rīgas 3. un Rīgas 5. draudze. Latvijas adventistu draudzes iekļāvās Septītās dienas adventistu Ģenerālkonferences Eiroāzijas divīzijā ar centru Maskavā.
Sākoties valstiskās neatkarības atjaunošanas procesam, 1989. gadā notika Adventistu Latvijas draudžu savienības kongress – pirmais kopš 1944. gada. Par savienības vadītāju (prezidentu) kļuva Viktors Geide. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dažādās Latvijas pilsētās tika organizēti Bībeles izpētes semināri, kuru rezultātā tika atjaunotas vairākas 1936. gadā un padomju okupācijas laikā slēgtās draudzes, kā arī reģistrētas jaunas – Ogrē (1990), Līvānos, Kārsavā un Olainē (1994), Rīgas 10. draudze (1995), Krāslavā (1997).
2000. gadā savienības vadītāja amatu ieņēma Viesturs Reķis. Viņa vadītajā kongresā 2003. gadā tika pieņemti lēmumi, kas atļāva lietot saīsināto Septītās dienas adventistu draudzes nosaukumu – adventistu baznīca, Draudžu savienības vadītāju jeb prezidentu saukt arī par bīskapu, kā arī līdz tam konsekventi lietoto vārdu “sludinātājs” aizstāt ar vārdu “mācītājs”. Īpašos gadījumos tika pieļauta arī amata tērpu (kolārkreklu) nēsāšana. Jaunas draudzes tika dibinātas Strenčos (2000), Salaspilī (2001), izveidojās Rīgas draudze “Korinta” (2001) un Cēsu draudze “Sadraudzība” (2006). 2013. gadā kopīgais draudzes locekļu skaits bija apmēram četri tūkstoši.
