Nosaukums 1847. gada beigās pārņemts no ekumeniskās Nīkajas ticības apliecības (4. gs.) – “viena svēta, katoliska, apustuliska draudze”. 1849. gadā Džons Kārdeils (John Bate Cardale) nolēma lietot saīsinātu nosaukumu – “katoliski apustuliskā draudze”. 

Katoliski apustuliskā draudze lietoja šādus amatu nosaukumus: apustuļi, bīskapi (eņģeļi), priesteri un diakoni. Eņģeļa nosaukums ņemts no Atklāsmes grāmatas 2.–3. nodaļas, un tas bija ekvivalents draudzes mācītāja amatam citās konfesijās. Katrai draudzes darbinieku kārtai bija savs amata tērps. Rūpes par maznodrošinātajiem tika uzticētas diakoniem un diakonēm, taču diakones netika ordinētas. Diakonus un diakones ievēlēja vietējā draudze; augstākos amatos iecēla apustuļi (tika uzskatīts, ka tas notiek ar pravietojumu starpniecību). Sākotnēji sievietēm draudzēs bija liela nozīme kā pravietēm (piemēram, Dž. Kārdeila sievai Emmai), taču līdz ar hierarhiskās sistēmas izveidošanos šī loma mazinājās. Par diakoniem amatā zemāki bija subdiakoni, kuri nebija apustuļa ordinēti, bet bija eņģeļa svētīti ar roku uzlikšanu un svēto vakarēdienu saņēma kopā ar lajiem. Eņģeļi algu ieguva no draudzes. Ideālā gadījumā draudzē vajadzēja, mazākais, sešus priesterus kā eņģeļu palīgus, taču skaits nereti atšķīrās. Algu saņēma arī priesteri.

Draudzes dievkalpojumu kārtība, kuras izstrādē liela nozīme bija Dž. Kārdeilam, ir veidota anglikāņu, katoļu un pareizticīgo liturģiju ietekmē. Tā tapa laika posmā no 19. gs. 40. līdz 60. gadiem. Draudze lielu uzmanību pievērsa simbolismam – dievkalpojumos lietoja vīraku, sveces, svētītas eļļas un ūdeni. Svēto vakarēdienu definēja kā Kristus patieso, mistisko klātbūtni, vienlaikus noraidot Romas katoļu transsubstanciācijas mācību. Katoliski apustuliskās draudzes liturģiskajām tradīcijām ir līdzība ar anglokatoļu novirzienu anglikānismā, taču 19. gs. abas kustības savā starpā polemizēja par draudzes amatu izpratni. Katoliski apustuliskā draudze bija un ir teoloģiski konservatīva. Lielbritānijā tās atlikušie sekotāji nereti apmeklē anglikāņu katoliskā spārna tradicionālistu (tie, kuri noraida sievietes mācītājas un ir teoloģiski konservatīvi) dievkalpojumus. 

Katoliski apustuliskajā draudzē ir bijušas vairākas šķelšanās, no kurām nozīmīgākā notika 1863. gadā, kad pēc Hamburgas katoliski apustuliskās draudzes izslēgšanas izveidojās jaunapustuliskā baznīca (Neuapostolische Kirche), pie kuras mūsdienās pieder vairāk nekā deviņi miljoni cilvēku aptuveni 200 valstīs. Atšķirībā no katoliski apustuliskās draudzes, tai ir vienkārša liturģija, turklāt tā turpina iecelt jaunus apustuļus. Citi no katoliski apustuliskās draudzes atšķēlušies novirzieni ir senapustuliskā draudze (Old Apostolic Church), reformētā veckatoliskā draudze (Reformed Old Apostolic Church) un apvienotā apustuliskā draudze (United Apostolic Church). Šie minētie novirzieni skaita ziņā ir nelieli.

Katoliski apustuliskā draudze gaidīja drīzu pasaules galu un uzskatīja, ka burtiskā izpratnē jāatjauno Jaunajā Derībā minētie draudžu darbinieku amati. Īpašs akcents tika likts uz apustuļa amatu. Kustības ziedu laikos draudze bija konfliktā ar citiem kristietības novirzieniem, jo uzskatīja sevi par patieso un universālo kristīgo baznīcu.

Sākot no 19. gs. 20. gadiem Henrija Drammonda (Henry Drummond) muižā Olberijas parkā, Anglijā, notika starpkonfesionālas sanāksmes, kurās tika popularizēti uzskati par drīzu Kristus otro atnākšanu un par to, ka pirms tās notiks atgriešanās pie sākotnējās kristietības (tādas, kādu to definēja sanāksmju galvenie runātāji). Par sanāksmju apmeklētāju līderi kļuva Skotijas baznīcas (presbiteriāņu) mācītājs Londonā Edvards Ērvings (Edward Irving), kas sludināja glosolāliju (“runāšanu mēlēs”). Viņa interesi par misticismu veicināja pazīšanās ar dzejnieku Semjuelu Koulridžu (Samuel Taylor Coleridge). E. Ērvings interesējās par Bībeles pravietojumiem un savos uzskatos bija ietekmējies no 18. gs. jezuītu priestera Manuela de Lakunsas (Manuel de Lacunza y Díaz), kura darba “Mesijas nākšana godībā un majestātē” (La Venida del Mesías en Gloria y Majestad) tulkojumu līdz ar priekšvārdu viņš izdeva 1827. gadā. M. de Lakunsa Vecās Derības Daniēla grāmatā un citos Bībeles tekstos saskatīja saistību ar konkrētiem vēsturiskiem vēlāku laiku notikumiem. Pieaugot spriedzei E. Ērvinga attiecībās, viņam kopā ar piekritējiem Londonas draudzi nācās atstāt. No 1832. gada viņi dievkalpojumiem īrēja izstāžu zāli. E. Ērvinga sekotājus bieži sauca par ērvingiešiem, lai gan viņi paši šādu nosaukumu nelietoja, taču, tā kā 1834. gadā E. Ērvings nomira, viņam nebija ietekmes uz tālāko notikumu attīstību. E. Ērvinga vadīto dievkalpojumu stils bija līdzīgs vienkāršajai presbiteriāņu liturģijai, bet pēc viņa nāves draudze Dž. Kārdeila ietekmē pārņēma katoļiem un protestantu “augstbaznīciskajiem” (High Church) strāvojumiem raksturīgu stilu. Draudzei institucionalizējoties, harismātiskās izpausmes, piemēram, glosolālija, izzuda.

Londonā izveidojās septiņas draudzes, kuru vadītāji pakļāvās par apustuļiem uzskatītām personām. To skaits 1835. gadā sasniedza divpadsmit (līdzīgi Jēzus divpadsmit apustuļiem). 1836. gadā katoliski apustuliskā draudze bija vairāk nekā 60 vietās Lielbritānijā (ieskaitot Īriju).

Draudzei no neformālas kustības kļūstot par hierarhisku struktūru, kā arī liturģisko izmaiņu dēļ draudzes locekļu vidū un starp apustuļiem radās konflikti. Dž. Kārdeilam 19. gs. 40. gadu otrajā pusē atkal izdevās konsolidēt draudzi. 1847. gadā tika ieviests jauns rituāls – “apzīmogošana” ar Svēto Garu. To 20 gadu vecumu sasniegušiem draudzes locekļiem ar roku uzlikšanu veica apustuļi. Tika uzskatīts, ka simboliski apzīmogoto skaits sasniegs Atklāsmes grāmatā minētos 144 000 un tie būs cilvēki, kas izglābsies no lielu ciešanu laikmeta, kuram drīz jāsākas.

1836. gadā draudzes vadītāji nosūtīja vēstījumu valstu politiskajiem un reliģiskajiem vadītājiem (Austroungārijas imperatoram, Francijas, Prūsijas, Dānijas un citiem valdniekiem, pāvestam, Anglijas baznīcas bīskapiem u. c.), paziņojot, ka apustuļu amats ir atjaunots, lai sagatavotu ticīgos Kristus otrajai atnākšanai. Visi tika aicināti pakļauties apustuļu autoritātei. No tiem, kuri pievienojās katoliski apustuliskajai draudzei, netika prasīts, lai viņi atstātu iepriekšējās konfesijas. Tomēr nereti citu konfesiju garīdzniecība iebilda pret dubultpiederību.

Kustība izplatījās arī ārpus Lielbritānijas – Nīderlandē, Šveicē, Skandināvijas valstīs, Krievijas Impērijā (Pēterburgā, Rīgā, kur pie draudzes piederēja galvenokārt vācbaltieši, Odesā u. c.), Amerikas Savienotajās Valstīs. Tiek uzskatīts, ka starp 1863. un 1901. gadu draudžu skaits pasaulē pieauga desmitkārt. 1901. gadā to kopskaits bija vairāk nekā 900.

1901. gadā nomira pēdējais apustulis Frānsiss Vudhauss (Frances Valentine Woodhouse). Līdz ar to sākās šī kristietības novirziena norieta laiks (kustība to sauc par klusuma laiku), jo vairs nebija iespējamas ordinācijas. Pat draudzēs, kurās bija garīdznieki un kuras turpināja pilnā mērā funkcionēt, dievkalpojumu kārtība tika saīsināta. Kustība pārstāja misionēt, un tās locekļi 21. gs. lielākoties ir senāko locekļu bērni vai arī tie, kuri apprecējuši kustības dalībniekus. Pēdējais eņģelis (bīskaps) Karls Šreijs (Karl Schrey) nomira Vācijā 1960. gadā, līdz pat nāvei būdams aktīvs baznīcas dzīvē. 1971. gadā Anglijā nomira pēdējais priesteris Vilfrīds Deivsons (Wilfred Maynard Davson), tāpēc vairs nevarēja notikt svētā vakarēdiena sakraments. Daži kustībai simpatizējoši anglikāņu garīdznieki piedāvājās noturēt dievkalpojumus saskaņā ar katoliski apustuliskās draudzes liturģiju, taču draudze atteicās. Lielbritānijā dievkalpojumi mūsdienās vairs notiek tikai draudzē Pedingtonā (Londonā). Daļa bijušo dievnamu ir nodoti citu konfesiju rīcībā, piemēram, Londonas centrālo katoliski apustuliskās draudzes baznīcu (The Catholic Apostolic Church in Gordon Square, London; mūsdienās The Church of Christ the King) izmanto anglikāņi. Mūsdienās katoliski apustuliskā draudze vēl aizvien ir aktīva Vācijā, kur vēl 20. gs. 60. gados tika celtas jaunas baznīcu ēkas (piemēram, Diseldorfā). Tāpat kā draudzē Londonā, lūgšanu svētbrīžus (litānijas) vada laji. Tā kā sprediķot šajā kristietības novirzienā drīkst tikai garīdznieki, dievkalpojumos lasa senāk publicētus sprediķus. Draudzēm pasaulē vairs nav vienotas centrālās struktūras. Gan Vācijā, gan Anglijā draudžu īpašumus pārzina īpaši fondi (trasti). Vācijā tāds atrodas Frankfurtē, tāpēc tur esošajai draudzei neoficiāli ir ietekme arī uz citām draudzēm Vācijā. 2005. gadā tur bija aptuveni 40 draudzes ar 6000 locekļiem. Tur, kur draudzes likvidētas (vai tāpēc, lai saņemtu svēto vakarēdienu), to locekļi apmeklē citu konfesiju, piemēram, anglikāņu, draudzes.

Katoliski apustuliskā draudze 19. gs. ieguldīja daudz līdzekļu, lai piesaistītu pazīstamus arhitektus baznīcu celtniecībai. Draudzes galvenā baznīca Londonā (19. gs. vidus, arhitekts Džons Brendons, John Raphael Rodrigues Brandon) ir nozīmīgs tolaik populārā neogotiskā stila paraugs. Šajā stilā būvēta arī Apustuļu kapela Olberijā, kas tika atklāta 1840. gadā. Edinburgas katoliski apustuliskās draudzes dievnama arhitekts bija Roberts Andersons (Robert Rowand Anderson), kurš vēlāk projektēja vairākas Skotijas publiskās celtnes, piemēram, Skotijas Nacionālo portretu galeriju (The Scottish National Portrait Gallery). Freskas šajā dievnamā ir gleznojusi Fēbe Trekvēra (Phoebe Anna Traquair) – īru izcelsmes māksliniece, kura ir pazīstama kā 19. gs. Mākslas un amatniecības kustības (Arts and Crafts movement) pārstāve. Neorenesanses stilā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā celta baznīca Berlīnē, Kreicbergas rajonā, kurā ir aptuveni 1100 sēdvietu. Ēku vēl aizvien izmanto katoliski apustuliskās draudzes dievkalpojumiem.

Daudzas katoliski apustuliskās draudzes dziesmas, ieskaitot psalmus, komponēja 19. gs. britu komponists Edmunds Tērpins (Edmund Hart Turpin). 

Katoliski apustuliskās draudzes trasts (Catholic Apostolic Church Trust) – pārvalda draudzes īpašumus Lielbritānijā. 

The Morning Watch (Quarterly Journal on Prophecy, and Theological review) – iznāca Lielbritānijā no 1829. līdz 1833. gadam. 

H. Drammonds – 19. gs. baņķieris, britu parlamentārietis, reliģisku grāmatu autors, mecenāts, kura vārdā nosaukta politekonomijas profesūra Oksfordas Universitātes Visu dvēseļu koledžā (Oxford University, All Souls College, Drummond Professor of Political Economy); Edvards Ediss (Edward Wilton Eddis) – 19. gs. dzejnieks, daudzu baznīcas dziesmu tekstu autors, kurš dzīvoja Anglijā un Austrālijā; Dž. Kārdeils – 19. gs. brits, katoliski apustuliskās draudzes pirmais apustulis, pārzināja draudzes Lielbritānijā un vēlāk Skandināvijā.