Kristieši to uzskata par Kristus iedibinātu (Marka 16:16). Kristietībā ir dažādas izpratnes par to, ko tieši kristība nozīmē un ko tā dara, kā arī par to, kā tā izpildāma. Kristību prakse gadsimtu gaitā ir mainījusies – sākumā katehizācija (apmācība) notika pirms kristībām, vēlāk, līdz ar zīdaiņu kristības dominanci, – pēc kristībām.

Sengrieķu valodā βάπτισμα nozīmē ’iegremdēšana’, ’pagremdēšana’. 

Kristības tiek izpildītas dažādi – iegremdējot ūdenī, uzlejot vai uzpilinot ūdeni. Sākotnēji kristība nereti notika Jēzus vārdā (piemēram, Apustuļu darbos 2:38), un šādu kristību formulu mūsdienās izmanto daļa pentakostu. Tomēr 2. gs. nostiprinājās trinitārā formula (Mateja 28:19). Pirmajos kristietības gadsimtos kandidāti parasti tika iegremdēti (vai viņiem uzliets ūdens) trīs reizes. Tertuliāns (Tertullianus) 2./3. gs. savos darbos piemin trīskāršu iegremdi, pirmskristību gavēni, atsacīšanos no velna, grēksūdzi un roku uzlikšanu, simbolisku mielastu ar medu un pienu pēc kristībām. Didahē (1. vai 2. gs. tapis teksts) dod priekšroku kristīšanai tekošā ūdenī, taču teikts, ka var arī citā; Didahē pirms kristībām ir noteikts gavēnis. 3. un 4. gs. attīstījās gan kristību teoloģija, gan izvērstāki rituāli. Uzskatu sadursmju rezultātā veidojoties dominējošam viedoklim par to, kas ir pareizā un nepareizā mācība (ortodoksija vai herēze), pieauga katehizācijas loma. Tāpat bija asas diskusijas par to, vai herētiķu izpildīta kristība ir atzīstama. 4. un 5. gs. daudzviet izveidojās kompleksi riti – pēc apmācībām, kuru laikā nereti notika arī īpašas lūgšanas un eksorcisma akti, katehūmeni sestdienā pirms Lieldienām apliecināja ticību, skaitīdami ticības apliecību. Pēc Lieldienu nakts dievkalpojuma viņi tika kristīti īpašā baseinā (baptistērijā). Tradīcija noteica, ka kristāmie ir kaili, – pēc Kirila (Κύριλλος) domām, tas simbolizēja kailo, bezpalīdzīgo Kristu pie krusta un pirmo cilvēku Ādamu, kurš pirms grēkā krišanas dārzā bija kails un no tā nekautrējās. Viss kristāmo ķermenis tika svaidīts ar eļļu; viņiem tika uzliktas rokas, viņi tika ietērpti baltos tērpos un tad pievienojās draudzei Lieldienu dievkalpojumā.

Rietumu kristietībā svaidīšana ar elļu tika nošķirta no kristības un kļuva par atsevišķu ritu (iesvētībām jeb konfirmāciju). Austrumu baznīcā kristība, hrizmācija un pirmā komūnija ir iniciācijas ritu kopuma sastāvdaļas.

Mūsdienās daļa protestantisma novirzienu (baptisti, pentakosti, septītās dienas adventisti un citi) kristī cilvēku, tos pagremdējot vecumā, kad viņi var apliecināt savu ticību. Viņi uzskata, ka tā ir bijusi pirmkristiešu praktizētā kristību forma. Šīs konfesijas praktizē zīdaiņu svētīšanu. Citi (luterāņi, anglikāņi, metodisti u. c.), arī katoļi un pareizticīgie, praktizē zīdaiņu kristību, argumentējot, ka tā pirmkristietībā pastāvējusi paralēli pieaugušo kristībai. Pret to baznīcas tēvu tekstos nav izvērsta polemika, un tā kā atzīta prakse minēta “Apustuliskajā tradīcijā” (Traditio apostolica, 3. vai 4. gs.). Mūsdienās daļā vēsturiski senāko protestantu draudžu cilvēkiem ir iespēja izvēlēties kristību veidu – pagremdējot vai uzlejot ūdeni. Pagaidu vai iebūvēti baptistēriji tiek iekārtoti anglikāņu baznīcās. Daži kristietības novirzieni (kvēkeri un Pestīšanas armija) kristību nepraktizē. 

Pasaules Baznīcu padomes Ticības un kārtības komisija (The Faith and Order Commission of the World Council of Churches) 1982. gadā pieņemtā dokumentā par kristību, euharistiju un garīgo amatu akcentēja, ka kristība nav atkārtojama. Tomēr ne visi kristietības novirzieni atzīst citu kristību. Katolicismā, luterismā un anglikānismā izplatīta liturģiska prakse ir draudzei atjaunot kristību solījumu (parasti Lieldienās). Pēdējo dienu svētie (mormoņi), atsaukdamies uz 1. Korintiešiem 15:29, praktizē kristību par mirušajiem. Tā tiek izpildīta tikai tempļos.

Kristība cēlusies no jūdu šķīstīšanās rituāla, kas notika kā iegremdēšanās ūdenī (mikvah). Tas aizsākās 1. gs. p. m. ē. No tā laika tagadējās Izraēlas teritorijā saglabājušās mikvah baseinu paliekas. Saskaņā ar rabīniskajiem noteikumiem tiem bija jābūt pietiekami lieliem, lai tajos varētu pilnībā iegremdēties. Šķīstīšanās rituāli bija arī eseniem, kuri tos cieši saistīja ar ticīgo pareizu attieksmi un dzīvesveidu. Pirmo šķīstīšanās rituālu kopienas jaunie dalībnieki drīkstēja izpildīt pēc gadu ilga pārbaudes laika. Jaunajā Derībā minētais Jānis Kristītājs praktizēja grēku nožēlas kristību, kuru, atšķirībā no mikvah rituāliem, izpildīja nevis cilvēks pats sev, bet kristītājs. Mandejieši, kuri ir Jāņa Kristītāja mūsdienu sekotāji, praktizē biežu rituālu iegremdēšanos tekošā ūdenī. Jaunajā Derībā aprakstīts, kā Jānis kristīja Jēzu (Marka 1:9–11). Jaunajā Derībā sengrieķu vārds, kas apzīmē kristību, lietots gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Piemēram, Lūkas 12:50 tas attiecināts uz Kristus ciešanām. Apustulis Pāvils kristību saista ar cilvēka personisku identifikāciju ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos (Romiešiem 6:3–4).

Katolicismā nostiprinājās mācība par kristību kā durvīm, caur kurām cilvēks ienāk baznīcā un nonāk pie citiem sakramentiem. Katoļu katehismā teikts, ka tā iezīmē cilvēku ar “neizdzēšamu garīgu zīmogu”. Saskaņā ar katoļu teoloģiju kristība cilvēku atbrīvo no iedzimtā un visiem personīgajiem grēkiem. Tāpēc uzskats ir, ka jaunpiedzimis bērns ir jākrista tik ātri, cik vien tas iespējams. Parasti to veic priesteris vai diakons, bet nāves briesmu gadījumā var kristīt ikviens cilvēks, pat nekristietis, ja vien dara to atbilstoši (kristī Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā). Bērnu ticību aizstāj vecāku un krustvecāku ticība. Otrais Vatikāna koncils atjaunoja pieaugušo katehumenātu, apzinoties, ka pēc kristībām bērniem vajadzīga izglītošana. 

Luterismā kristība ir žēlastības līdzeklis, kas nes grēku piedošanu. Mārtiņš Luters (Martin Luther) “Mazajā katķismā” (Kleine Katechismus) raksta, ka “kristība nav tikai ūdens vien, bet tāds ūdens, kas Dieva pavēlē pamatots un ar Dieva vārdiem savienots”. Šajā ziņā M. Lutera uzskati turpina baznīcas tēva Augustīna (Aurelius Augustinus Hipponensis) teoloģisko redzējumu – “kad Dieva vārds tiek savienots ar elementu, darbība kļūst par sakramentu”, tas ir, lai darbība tiktu uzskatīta par sakramentu, tai jānotiek saskaņā ar Kristus noteikto kārtību. Zīdaiņu kristība luterismā ir simbols tam, ka Dieva priekšā cilvēks ir saņēmējs, – “pie bērna, kurš nevar uzrādīt nekādu nopelnu, bet stāv Dieva priekšā ar tukšām rokām, var redzēt, ko nozīmē ticēt: stāvēt ar tukšām rokām Dieva priekšā” (latviešu teologs Nikolajs Plāte). 

Reformātu tradīcijā, atšķirībā no luterisma, pamatakcents likts uz to, ka caur kristību mēs kaut ko atzīstam. Šveices reformatoram Ulriham Cvinglijam (Ulrich Zwingli) tā ir pienākuma zīme, derības zīme starp Dievu un viņa ļaudīm, nevis žēlastības nesēja. U. Cvinglijs kristību uzskatīja par ekvivalentu jūdu apgraizīšanai Vecajā Derībā. Žanu Kalvinu (Jean Calvin) ietekmēja M. Lutera mācība, un viņš, lai gan saglabāja U. Cvinglija idejas par kristību kā publisku solījumu, uzskatīja arī, ka tā ir Dieva grēku piedošanas apsolījuma zīme. Viņš apgalvoja, ka sakramenti ir iedarbīgi instrumenti, lai īstenotu apsolījumus, ko tie pārstāv, tomēr viņš arī ticēja, ka kristītie var atteikties no šiem apsolījumiem (un tādā gadījumā tiem nebūs nekādas ietekmes). Anglikāņu “Trīsdesmit deviņos artikulos” (Thirty-nine Articles of Religion) šajā jautājumā ir Ž. Kalvina ietekme. 

Radikālā reformācija (anabaptisti) apvērsa līdzšinējo izpratni par kristību, uzskatot, ka kristīt var cilvēkus, kuri spēj paši izšķirties par savu pārliecību. To mūsdienās turpina daudzas brīvbaznīcas (piemēram, baptisti), kuru teoloģijā kristība ir paklausības akts un simboliska darbība, kas izsaka iekšēju realitāti (vienību ar Kristu). Tā tiek saistīta ar publisku ticības apliecināšanu, tāpēc nereti pirms tās kristību kandidāti publiski līdzdala savu personisko stāstu par nonākšanu pie ticības.

Viduslaikos kristība bija ne tikai reliģisks akts, bet arī zīme indivīda iekļaušanai sabiedrībā. Tie, kuri pārliecības dēļ nebija kristīti, nereti tika vajāti. Tāpēc daļa ebreju un musulmaņu Eiropā kristījās, lai izvairītos no marginalizācijas. Lai gan vairāki pāvesti tās nosodīja, izplatītas bija arī piespiedu kristības, piemēram, pēc Granadas emirāta sagrāves (1492). 20. gs. nacistiskajā Vācijā un tās okupētajās teritorijās kristīšanās ebrejus sākotnēji dažos gadījumos paglāba no vajāšanām un iznīcināšanas, taču 1941. gadā rasu likumus par zvaigznes nēsāšanu uz apģērba attiecināja arī uz ebreju kristiešiem. Mācītāju attieksme bija dažāda – vieni centās ar kristīšanu un atbilstošu izziņu izsniegšanu glābt ebrejus, citi baznīcas reģistru datus izmantoja, lai valsts iestādēm ziņotu par ebrejiem.