Pelnu dienu kristietībā svin 46 dienas pirms Lieldienām. Ar to sākas Kristus ciešanu laika Lielais gavēnis. Pelnu dienas datums ir mainīgs, jo arī Lieldienu datums katru gadu mainās.

Līdz 7. gs. Lielais gavēnis sākās svētdienā, nevis trešdienā, sešas nedēļas pirms Lieldienām. Nīkajas koncils (325) par Lielo gavēni noteica 40 dienu periodu pirms Lieldienām, lai gan nav skaidrs, vai tas attiecās uz visiem kristiešiem vai uz tiem, kas gatavojās kristībām. Četras papildu dienas vēlāk pievienoja, lai tās veidotos paralēlas Jēzus Kristus 40 dienām tuksnesī. Svētdienas šajā aprēķinā tiek izslēgtas, jo tajās svin Kristus augšāmcelšanos. Sākotnēji Lielā gavēņa pirmajā dienā grēcinieki Romā pauda grēknožēlu, kaisot pelnus un tērpjoties maisveida drēbēs. No draudzes viņi tika šķirti līdz Lielajai Ceturtdienai. Šī prakse laikā no 8. līdz 10. gs. izzuda. To aizstāja ar visas draudzes grēknožēlu. No 8. gs. Lielā gavēņa pirmā diena bija pazīstama kā Pelnu diena. Nosaukums ataino dienas galveno rituālu – pelnu uztriepšanu uz pieres, kas simbolizē grēknožēlu.

Pareizticībā šīs dienas tradīcijas atšķiras no Rietumu kristietības tradīcijām. Pelnu izmantošana kā atgādinājums pareizticīgajās baznīcās nav izplatīta, akcents tiek likts uz gavēni un lūgšanām. Tāpēc šo dienu pareizticībā sauc par Tīro pirmdienu (grieķu Καθαρά Δευτέρα, krievu Чистый понедельник) vai Zaļo pirmdienu (Kiprā). To svin septītās nedēļas sākumā pirms Lieldienām. Liturģiski Tīrā pirmdiena un līdz ar to pats Lielais gavēnis sākas iepriekšējā (svētdienas) vakarā ar īpašu dievkalpojumu – Piedošanas vakara lūgšanu – un kulminē ar savstarpējas piedošanas ceremoniju, kurā visi klātesošie paklanās cits cita priekšā un lūdz piedošanu.

Rietumu kristietībā pelnu izmantošana ieviesās pamazām un kļuva par normatīvu aptuveni 11. gs. Angļu abats Elfriks (Elphricus) darbā “Svēto dzīves” (Lives of Saints, 10. gs. beigas) min atgadījumu: kāds vīrietis, kurš Pelnu dienā atteicās iet uz baznīcu saņemt pelnus, dažas dienas vēlāk nejauši tika nogalināts mežacūku medībās. Benevento (Dienviditālijā) notikusī sinode 1091. gadā, kuru vadīja pāvests Urbāns II (Urbanus II), noteica, ka pelni uz galvas jāsaņem visiem – gan garīdzniekiem, gan lajiem – un ka, sākoties Pelnu dienai, nedrīkst ēst gaļu.

Pelni senajā pasaulē saistījās ar nožēlu. Vecajā Derībā vairākkārt minēts, ka cilvēki sēž pelnos vai pārklāj sevi ar tiem, jo pelni ir sēru un grēknožēlas simbols (Esteres 4:1, 3; Ījaba 2:8, 42:6; Daniēla 9:3; Jonas 3:6 u. c.). Jaunajā Derībā Jēzus to piemin Mateja 11:21 un Lūkas 10:13. Pirms reformācijas Pelnu dienas dievkalpojumā pēc sprediķa tika lasīti septiņi grēknožēlas psalmi, tad svētīti un kaisīti pelni – iepriekš minētajā Elfrika darbā rakstīts, ka pelnus kaisīja uz galvas, tomēr par dominējošu kļuva tradīcija, ka priesteris ar tiem uz dievlūdzēju pieres velk krusta zīmi. Šī tradīcija tiek piedēvēta pāvestam Gregoram I (Gregorius I), lai gan tas, iespējams, nav pareizi, jo Pelnu trešdiena viņa laikā nebija iekļauta gavēnī. Sākotnēji pelni tika kaisīti uz vīriešu galvām; iespējams, tāpēc, ka sievietēm baznīcā galvas bija apsegtas (pamatojot to ar 1. Vēstules korintiešiem 11. nodaļu Jaunajā Derībā), tie tika likti sievietēm uz pieres.

Reformācijas laika kristietības novirzieniem veidojās atšķirīga attieksme pret Pelnu dienu un tās tradīcijām. Šveices reformators Ulrihs Cvinglijs (Ulrich Zwingli) atteicās no tās un no tradicionālās gavēņa prakses. Mārtiņš Luters (Martin Luther) 1526. gada darbā “Vācu mise un dievkalpojuma kārtība” (Deutsche Messe und Ordnung des Gottesdiensts) izskaidroja, ka, “lai gan gavēņi un svētki Lielā gavēņa laikā un Klusajā nedēļā saglabājami”, īpaša attieksme nav attiecināma uz svētgleznu aizsegšanu baznīcās, palmu zariem un visu pārējo, kas “saistīts ar šādām muļķībām”. Pelni uzskaitījumā nav minēti, taču vēsturiski tie nereti bija no sadedzinātiem un Pūpolu svētdienā (Palmu svētdienā) izmantotiem palmu zariem. Vāciski runājošās protestantu zemēs Pelnu dienas vietā izveidojās tradīcija svinēt Grēknožēlas un lūgšanu dienu, kas agrāk bija valsts svētki visā Vācijā. To pārņēma arī daļa citu valstu, kurās dominē luterisms. Vācijā to svin priekšpēdējā trešdienā pirms liturģiskā gada sākuma (pirmajā Adventes svētdienā); tā ir trešdiena, kas iekrīt laikā no 16. līdz 22. novembrim. Federālā Pateicības, grēknožēlas un lūgšanu diena Šveicē tiek svinēta katra septembra trešajā svētdienā (franču valodā tā ir pazīstama kā Jeûne fédéral, itāļu valodā – Digiuno federale). Liturģiski un vēsturiski tai nav sakara ar Pelnu dienu – sākotnēji šī diena tika atzīmēta ar gavēni oktobrī, domājams, lai ženēvieši izrādītu solidaritāti ar protestantu līdzgaitniekiem Francijā, kuri tajā laikā tika vajāti ticības dēļ. Tomēr pēc Bērtuļa nakts slaktiņa (1572), kad tūkstošiem protestantu gāja bojā, 3. septembrī tika organizēts gavēnis, lai pieminētu nogalinātos. Laika gaitā Ženēvā, tāpat kā pārējā Šveicē, šī diena palika kolektīvajā atmiņā, un vēlāk, ap 1792. gadu, tā atkal pārvērsta par svinību dienu, kas joprojām tiek svinēta kā kantonam raksturīgi patriotiski svētki.

Dānijā Lūdzamo dienu (Store Bededag) svin ceturtajā piektdienā pēc Lieldienām. Latvijas teritorijā ieviesās paraža, ka tās svinēšanas laiks sakrita ar Pelnu dienu. “Dziesmu grāmatā evaņģēlijuma ticīgām Lutera draudzēm Vidzemē” (1898) tematiskajā rādītājā ir izdalītas dziesmas Lūdzamai dienai, bet Pelnu diena nav pieminēta. “Visām latviešu luteriskām draudzēm kopējā dziesmu grāmatā” (1922) nav minēta ne viena, ne otra.

Anglijā reformāciju atbalstošais teologs Tomass Bīkons (Thomas Becon) 1542. gadā joprojām atzina pelnu kaisīšanu Pelnu dienas dievkalpojumā. Tomēr piecus gadus vēlāk Kenterberijas arhibīskaps Tomass Kranmers (Thomas Cranmer) pavēlēja šo praksi pārtraukt. 1548. gada sprediķī Vusteras bīskaps Hjū Latimers (Hugh Latimer) nosodīja pelnu izmantošanu liturģiski, jo uzskatīja, ka šī un līdzīgas ceremonijas ir saistītas ar neizpratni par upuri, ko nesis krustā sistais Kristus. 1549. gada anglikāņu Kopīgās lūgšanas grāmatā (Book of Common Prayer) pelni vairs netika pieminēti. Pati diena saglabāta ar nosaukumu “Pirmā gavēņa diena, parasti saukta par Pelnu trešdienu”. Kopīgās lūgšanas grāmatas 1552. gada versijā arī pati Pelnu diena vairs netika pieminēta, bet tika ievietota dievkalpojuma kārtība, kas apzīmēta ar vārdu commination (draudi ar sodu). Tādējādi vērsās pret stūrgalvīgiem grēciniekiem (5. Mozus 27:15–25). 1662. gada Kopīgās lūgšanas grāmatas izdevumā, kas oficiāli vēl aizvien atzīts Anglijas baznīcā (Church of England), tika atjaunots Pelnu dienas nosaukums, bet pelnus nekaisīja.

19. gs. līdz ar augstbaznīcas kustības veidošanos protestantisma novirzienos (it īpaši luterismā un anglikānismā) ilgu laiku nepraktizētās tradīcijas daudzviet atkal tika atjaunotas. Latvijas luterismā 20. gs. beigās līdz ar liturģiskās atjaunotnes kustības ideju un prakšu izplatīšanos vairāk sāka lietot Pelnu dienas nosaukumu (nevis Lūdzamo dienu). 2006. gadā izdotajā liturģisko tekstu kopumā “Rokasgrāmata dievkalpošanai LELB un LELBĀL draudzēs” ir izdalīta Pelnu trešdiena. 2015. gada “Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dziesmu grāmatā” ir Pelnu dienas dievkalpojuma kārtība. Atsevišķi cilvēki abus nosaukumus saprot kā ekvivalentus apzīmējumus vienai un tai pašai dienai.

Jaunākos protestantisma novirzienos (baptisti, metodisti u. c.) pelnu kaisīšana sastopama retāk. Pelnu diena nav minēta “Latvijas Apvienotās metodistu baznīcas dziesmu grāmatā” (2015) un baptistu dziesmu grāmatās.

Mūsdienās Pelnu dienā daudzās baznīcās dievlūdzējiem uz pieres ar pelniem uzzīmē krustu. Vārdi, balstoties uz 1. Mozus 3:19, kas tradicionāli tiek lietoti, lai pavadītu šo žestu, ir “Ņem vērā, cilvēk, ka no pīšļiem tu esi ņemts un par pīšļiem tev atkal jāpaliek”. 1969. gada katoļu Romas rita misālē tika ieviesta alternatīva formula (balstoties uz Marka 1:15 jeb “Atgriezieties no grēkiem un ticiet Evaņģēlijam”). Vecā formula, kuras pamatā ir vārdi, kas tika teikti Ādamam un Ievai pēc viņu grēkā krišanas, atgādina dievlūdzējiem par viņu grēcīgumu un mirstību, tādējādi netieši motivējot nožēlot grēkus. Mūsdienās katoļu baznīcā pelnu uzlikšanas veids lielā mērā ir atkarīgs no vietējām paražām. Luterāņiem pelni parasti tiek likti uz pieres krusta formā.

Katoļu vidū Pelnu trešdienu atceras ar gavēni, atturēšanos no gaļas un grēknožēlu. Pelnu trešdienā un Lielajā Piektdienā Romas katoļiem vecumā no 18 līdz 59 gadiem, kuru veselības stāvoklis ļauj gavēt, ir atļauts ieturēt vienu pilnu maltīti, kā arī divas mazākas maltītes, kas kopā nedrīkst būt pilna maltīte. Daži katoļi pārsniedz Baznīcas noteiktās minimālās saistības un ievēro pilnīgu gavēni vai maizes un ūdens gavēni līdz saulrietam. Pelnu trešdiena un Lielā Piektdiena ir arī atturēšanās dienas no zīdītāju un mājputnu gaļas, tāpat kā visas piektdienas Lielajā gavēnī. Daži Romas katoļi turpina gavēni visa Lielā gavēņa laikā un noslēdz gavēni tikai pēc Lieldienu vigīlijas svinībām.

Pelnu trešdienā pāvests parasti piedalās grēknožēlas procesijā no Svētā Anselma baznīcas (Chiesa di Sant’Anselmo all’Aventino) uz Svētās Sabīnes baziliku (Basilica di Santa Sabina), kur uz viņa galvas tiek uzkaisīti pelni. Otrā minētā baznīca nosaukta Sabīnes vārdā. Sabīnei nocirta galvu imperatora Hadriāna (Hadrianus) laikā par pievēršanos kristietībai. Pāvesta gājienu 1962. gadā atjaunoja pāvests Jānis XXIII (Ioannes XXIII).

Kopš 2007. gada daži lielāko kristīgo konfesiju locekļi Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), tostarp anglikāņi (episkopāļi), luterāņi un metodisti, ir piedalījušies aktivitātēs “Pelni, ko iznest” (Ashes to Go), kuru laikā garīdznieki dodas ārpus savām baznīcām uz publiskām vietām, lai izdalītu pelnus garāmgājējiem.

Pelnu diena ir oficiāla brīvdiena Jamaikā, Haiti, Panamā u. c. Portugālē, kurā Pelnu diena nav brīvdiena, tāda ir iepriekšējā diena, kad beidzas karnevāls. Grieķijā Tīrajā pirmdienā gaisā palaiž papīra un auduma pūķus. Valstīs ar angļu valodas dominanti dienu pirms Pelnu trešdienas svin Pankūku dienu (angliski Shrove Tuesday, kas atvasināts no angļu vārda shrive ‘atvainoties par grēkiem un gandarīt par tiem’), jo par tradicionālu paražu kļuva ēst pankūkas. Rīgā savulaik svinēja Vastlāvjus (lejasvācu fastelauendt ‘gavēņa priekšvakars’), kuriem sāka gatavoties ap Ziemassvētkiem un kurus svinēja nedēļā pirms Pelnu dienas. Tos rīkoja Melngalvju brālība ar Lielo ģildi.

Pelnu diena tikusi atspoguļota mākslā, piemēram, beļģu gleznotāja Alfrēda Stevensa (Alfred Stevens) darbā “Maskas Pelnu dienas rītā” (Masques le matin du Mercredi des Cendres, 1853), vācu mākslinieka Karla Špicvega (Carl Spitzweg) gleznā “Pelnu trešdiena” (Aschermittwoch, 1860), franču izcelsmes beļģu gleznotāja un litogrāfa Šarla Degrū (Charles de Groux) tāda paša nosaukuma darbā (1866).