Adventisms izcēlās Amerikas otrās lielās garīgās atmodas (1795–1835) ietekmē, kad evaņģelikālisms varēja tikt raksturots ar ticību jaunas Dieva izredzētas nācijas izveidei un drīzai Dieva valstības atnākšanai. Par adventisma tradīcijas aizsācēju uzskata Viljamu Milleru (William Miller), kurš interesējās par Daniēla un Atklāsmes grāmatas pravietojumiem un, balstoties uz savu interpretācijas metodoloģiju, secināja, ka Kristus otrajai atnākšanai jānotiek 1843. gadā. Vēlāk viņš savus aprēķinus precizēja uz 1844. gada 21. martu. V. Millers aktīvi popularizēja savus uzskatus un kļuva par jaunas kustības līderi, taču, kad paredzētajā datumā Kristus otrā atnākšana nenotika, viņš atzina savu kļūdu un kustību pameta. V. Millera sekotājs Semjuels Snovs (Samuel Sheffield Snow) izskaitļoja citu datumu – 1844. gada 22. oktobri –, un kustības sekotāji turpināja nopietni tam gatavoties. Viņi atteicās no laicīgās mantas un izmeklēja savas sirdis. Taču Kristus otrā atnākšana nenotika arī šajā datumā. Adventisma vēsturē tā palika ierakstīta kā “lielās vilšanās diena”.
V. Millera ticību un Bībeles interpretācijas metodoloģiju bija ietekmējis 19. gs. deisms. Viņa sludināšana un argumentācija bija racionāla, nevis orientēta uz klausītāju emocijām. Deismā ticību uztvēra kā racionāli saprastu mācību. Bībeles interpretācijā deisti pielietoja tajā laikā populāro Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) zinātnisko metodi, proti, interpretācijas pamatā bija Bībeles tekstu kataloģizēšana un tematiska savirknēšana, lai nonāktu pie interesējošās atbildes. Šīs metodoloģijas iespaidā adventisma teoloģijā ir novērojams deismam raksturīgais racionālisms un uzsvars uz ticības intelektuālo aspektu.
Pēc “lielās vilšanās” daļa sekotāju kustību pameta, bet daļa pārinterpretēja V. Millera pravietiskos skaidrojumus, atzīstot, ka īpašais datums bija noteikts pareizi, taču tas norādīja nevis uz Kristus otro atnākšanu, bet drīzāk uz notikumiem debesīs, kad “tiek šķīstīta debesu svētnīca un galīgi tiek šķīstīti Dieva svētie”. Pēc viņu domām, 1844. gadā debesīs bija sākusies izmeklēšanas tiesa, kura tuvākajā laikā noslēgsies ar Kristus otro atnākšanu. Šī pārliecība bija arī trīs adventisma kustības celmlaužiem: Džeimsam Vaitam (James White), Džozefam Beitsam (Joseph Bates) un Elenai Vaitai (Ellen G. White). Dž. Vaits un Dž. Beitss bija restauracionisma kustības atzara Christian Connexion biedri un uzskatīja, ka pilnīga atgriešanās pie Bībeles mācības ietver arī nedēļas septītās dienas jeb sabata kā svētās dienas ievērošanu. Savukārt E. Vaita sākotnēji piederēja metodistu draudzei, kura 19. gs. Amerikā bija strauji augoša baznīca ar lielu uzsvaru uz cilvēka brīvo izvēli un gribasspēku. Tā piešķīra lielu lomu kristīgas dzīves svētošanās procesam. Pateicoties E. Vaitas publikācijām, šie uzsvari ienāca arī adventismā. E. Vaitas milzīgo autoritāti adventismā pastiprināja ticība, ka viņai bija Dieva dota pravieša dāvana. Arī mūsdienās septītās dienas adventisti tic, ka E. Vaitas grāmatās izteiktās atziņas ir Svētā Gara iedvesmotas un pravietiskas. Paliekot pie ticības drīzai Jēzus Kristus otrajai atnākšanai un septītās dienas sabata svētumam, 1863. gadā tika dibināta Septītās dienas adventistu baznīca.