Dviete (Bebrenes pagastā tiek saukta arī par Slobodu) ir Daugavas kreisā krasta pietekas Berezovkas satekupe Augšdaugavas un Jēkabpils novadā. Sākas Augšzemes augstienes Ilūkstes pauguraines ziemeļrietumu daļā, vidustecē un lejtecē tek pa Dvietes senleju. Lejpus Dvietes ciema savienojas ar Ilūksti, veidojot 2,1 km garo Berezovku, kura ietek Daugavā augšpus Glaudānu salas. Kopgarums – 37 km, baseins – 258 km². Vidējā gada notece – ap 3,5 10⁷ m³. Gada vidējais caurplūdums lejtecē – 1,1 m³/s, palu laikā – vidēji 4,0 m³/s, maksimālais – ap 70 m³/s. Kopējais kritums – 49 m, vidējais kritums – 1,3 m/km. Lielākās pietekas – Kaldabruņa, Akmeņupe, Viesīte. Tek cauri diviem lielākajiem Daugavas palieņu ezeriem Latvijā – Skuķu un Dvietes. Hidroloģiskajā režīmā būtiska loma Daugavas paliem. Lai sekmētu noteci, 20. gs. 20.–30. gados aptuveni 20 km garumā iztaisnota un padziļināta. 2015. gadā “LIFE+” projekta ietvaros dabiskā gultne daļēji atjaunota augšpus Skuķu ezera 1,8 km garumā. Lielākā apdzīvotā vieta Dvietes krastos – Dvietes ciems. Mūsdienās tiek izmantota galvenokārt rekreācijai. Nozīmīgākā ūdenstece dabas parkā “Dvietes paliene”. Ūdens kvalitāte vidēja, būtiski mainās Daugavas palu ietekmē.

Dviete ir Daugavas kreisā krasta pietekas Berezovkas kreisā satekupe Sēlijā, Augšdaugavas un Jēkabpils novados, uz robežas starp Augšzemes augstieni un Austrumlatvijas zemieni. Izteka Augšzemes augstienes Ilūkstes pauguraines ziemeļrietumu daļā, Jēkabpils novada Asares pagastā. Sākumā tek ziemeļu virzienā, līdz sasniedz Dvietes senleju Kaldabruņas apkārtnē. Ietekot senlejā, krasi pagriežas uz dienvidaustrumiem un pēdējos 20 km turpina tecēt pa senlejas gultni uz Daugavu. Ap 2,1 km pirms ietekas Daugavā savienojas ar Ilūksti, veidojot tā saukto Berezovku, kas agrāk tika saukta arī par Dvieti un ietek Daugavā augšpus Glaudānu salas. Kopējais garums – 37 km, sateces baseins – 258 km², kopējais kritums – 49 m, kritums augštecē – 4 m/km, senlejas posmā – ap 0,2 m/km. Gada vidējais caurplūdums – 1,1 m³/s, palu laikā – 4,0 m³/s, maksimālais – 77 m³/s.

Dvietei raksturīgas četras hidroloģiskā režīma fāzes (ziemas mazūdens periods, pavasara pali, vasaras mazūdens periods, vasaras–rudens plūdi) un ļoti liela ūdens līmeņa gada svārstību amplitūda (vairāk nekā 8 metri 1931. gadā), kuru nosaka galvenokārt Daugavas ūdens līmeņa svārstības Līksnas–Nīcgales posmā. Straujākā ūdens līmeņa celšanās un Dvietes palienes applūšana ir novērojama marta otrajā pusē, kas laika ziņā sakrīt ar ledus iešanu Daugavā un ledus sastrēgumu veidošanos Daugavas gultnē uz Berezovkas sēkļa augšpus Glaudānu salas.

Gada augstākie ūdens līmeņi Dvietē parasti tiek novēroti aprīļa vidū, kad Daugavas vidusteci sasniedz palu vilnis, kuru veido galvenokārt sniega kušanas ūdeņi no Daugavas baseina Baltkrievijas un Krievijas teritorijas. Vidējais daudzgadīgais palu līmenis Dvietes palienē ir ap 89,9 m virs jūras līmeņa, augstākais novērotais – 93,5–94,2 m virs jūras līmeņa (1931. gadā). Pavasara palu periods ilgst vidēji 3–4 mēnešus.

Daugavas palu ūdeņu ieplūšana Dvietes palienē parasti sākas marta beigās reizē ar ledus iešanu Daugavā un turpinās līdz aprīļa vidum. Pie daudzgadīgā vidējā palu līmeņa Daugavas palu ūdeņi appludina Dvietes senleju 17 km garumā. Īpaši lielos palos Daugavas ūdeņi appludina Dvietes senleju aptuveni 20 km garumā (līdz Kaldabruņai), kā arī Dvietes labā krasta pietekas Viesītes baseinu. Pie noteiktas līmeņa atzīmes (92–93 m virs jūras līmeņa) tie var šķērsot zemo ūdensšķirtni, kas nošķir Viesītes baseinu no Daugavas baseina, un cauri dabas liegumam “Dvietes dumbrāji” aizplūst tālāk uz Daugavu. Rezultātā lielākā daļa Dvietes pagasta teritorijas uz laiku tiek nošķirta no ārpasaules. Saskaņā ar Daugavpils Universitātē (DU) veiktajiem ģeotelpiskās modelēšanas rezultātiem, pie daudzgadīgā vidējā palu līmeņa applūst 1734 ha jeb 15 % Dvietes pagasta teritorijas, savukārt pie augstākā novērotā palu līmeņa – 5381 ha jeb 46 % pagasta teritorijas. Vienlaicīgi plaši applūst arī Pilskalnes, Bebrenes un Rubenes pagastu zemes, kas atrodas Dvietes krastos (galvenokārt palieņu pļavas).

Pavasara palu kulminācijas brīdis Dvietes palienē iestājas gandrīz vienlaicīgi ar palu kulmināciju Daugavā pie Līksnas (Vaikuļāniem). Vairumā gadījumu ūdens līmenis Daugavā palu kulminācijas brīdī ir augstāks nekā Dvietes palienē, un tajā veidojas negatīvs līmeņa kritums (ap 3 cm/km), kas ir vērsts pretēji normālajam Dvietes upes tecēšanas virzienam, veidojot spēcīgu pretstraumi. Tās maksimālais caurplūdums Dvietes tilta rajonā var sasniegt 400 m³/s, seškārt pārsniedzot pašas Dvietes maksimālo iespējamo caurplūdumu šajā vietā.

Vasaras mazūdens periodā Dvietes upes ūdens līmeņa svārstības parasti nav saistītas ar Daugavas ūdens līmeņa svārstībām, kas norāda uz vietējo laikapstākļu lielāku nozīmi Dvietes palienes virszemes ūdeņu hidroloģijā pēcpalu periodā. Tomēr Daugava appludina Dvietes lejteci ne tikai pavasara palos, bet arī nokrišņiem bagātās vasarās un rudeņos. Dažkārt maksimālie vasaras–rudens plūdu līmeņi Dvietes palienē ir pat pārsnieguši attiecīgā gada pavasara palu maksimālo līmeņatzīmi (piemēram, 1952. un 2005. gadā).

Dvietes baseinā ir 45 ūdensteces, kas īsākas par 10 km, un 20 ezeri. Lejtecē Dviete tek cauri Skuķu un Dvietes ezeriem, kuri ir lielākie Daugavas palieņu ezeri Latvijā. Senlejas posmā gultne iztaisnota un padziļināta, palienē un pieteku ielejās veikti plaši meliorācijas darbi, upe ir lēni tekoša, stipri aizaugusi, pirms satekas ar Ilūksti meandrē.

Dviete pieder pie hidrogēnkarbonātu klases kalcija grupas ūdeņiem. Ūdens kvalitāte Dvietes grīvā pēc bioloģiskajiem rādītājiem vērtējama kā vidēja, pēc hidromorfoloģiskajiem – laba. Ūdens fizikāli–ķīmiskie rādītāji Dvietes grīvā 2013. gadā: skābeklis (O₂) – 4,8 mg/l, bioķīmiskais skābekļa patēriņš (BSP₅) – 2,1 mg/l, amonijs (NH₄) – 0,07 mg/l, kopējais slāpeklis (N_kop) – 1,1 mg/l, kopējais fosfors (P_kop) – 0,074 mg/l, pēc tiem ūdens kvalitāte tika novērtēta kā vidēja. Kopējā upes ūdens kvalitāte arī novērtēta kā vidēja.

Virszemes ūdeņu sastāvu un kvalitāti Dvietē un tās pietekās būtiski ietekmē Daugavas hidroloģiskais režīms, kā arī dažādas izcelsmes ūdens masu sajaukšanās palu un plūdu laikā. Pavasara palu sākumā, kad Dvietes palienē ieplūst vāji mineralizētie sniega kušanas ūdeņi no Daugavas, Dvietes lejtecē un Skuķu un Dvietes ezerā biogēno elementu koncentrācijas un ūdenī izšķīdušo vielu koncentrācija ievērojami samazinās, bet pieaug ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums, oksidēšanās–reducēšanās potenciāls un ūdens duļķainība.

Palu perioda otrajā pusē, ūdens līmenim krītoties un palielinoties vietējās noteces lomai Dvietes ūdens masu bilancē, biogēno elementu koncentrācija un kopējā mineralizācija no jauna pieaug. Šajā laikā gada maksimumu var sasniegt hlorofila koncentrācija, ko nosaka pavasarim raksturīgo fitoplanktona sabiedrību straujā attīstība. Savukārt ūdenī izšķīdušā skābekļa koncentrācija, oksidēšanās–reducēšanās potenciāls un duļķainība palu perioda otrajā pusē no jauna samazinās.

Vasaras mazūdens periodu kopumā raksturo viszemākā biogēnu koncentrācija, vismazākā ūdens duļķainība un visaugstākā mineralizācija, salīdzinot ar pārējām hidroloģiskā režīma fāzēm. Tas izskaidrojams ar biogēno elementu intensīvu asimilāciju ūdensaugos un ar pazemes ūdeņu nozīmes pieaugumu Dvietes ūdens masu bilancē. Savukārt ziemas mazūdens periodam ir raksturīga augsta biogēnu koncentrācija un mazs ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums, kā arī zems oksidēšanās–reducēšanās potenciāls.

Galvenais organisko un neorganisko fosfora savienojumu avots Dvietes lejtecē ziemas mazūdens periodā ir Skuķu un Dvietes ezeru nogulumi, no kuriem anaerobos (zemledus) apstākļos notiek fosfātu atbrīvošanās, līdzīgi kā tas ir citos seklos eitrofos ezeros. Šo ezeru nogulumu reducējošās īpašības būtiski samazina arī ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzumu Dvietes lejtecē un Berezovkas ietekā.

Dvietei un tās pietekēm raksturīga bagāta ihtiofauna, kas līdzinās Daugavas ihtiofaunai Daugavpils–Jēkabpils posmā: līdakas, raudas, asari, mailītes, akmeņgrauži, vēdzeles, strauta nēģi un citi.

Lielākās apdzīvotās vietas Dvietes baseinā: Bebrene (iedzīvotāju skaits 2019. gadā – 332); Dviete (iedzīvotāju skaits 2019. gadā – 195); Kaldabruņa (iedzīvotāju skaits 2019. gadā – 59).

Demonstrāciju saimniecība “Mežāres” Rubenes pagastā; Dvietes senlejas Vides informācijas centrs “Gulbji” un seno koka darbarīku ekspozīcija Bebrenes pagasta Putnusalā; Putnusalas aploks (200 ha) un Zariņu salas aploks (165 ha) ar dzīvei dabā piemērotiem Konik Polski šķirnes zirgiem un Highlander šķirnes liellopiem Bebrenes, Pilskalnes un Dvietes pagastā; putnu vērošanas torņi Skuķu ezera rietumu un ziemeļu krastā; 18. gs. koka kapela Dvietes pagasta Zariņu salā (1750. gads); vīnogu selekcionāra Paula Sukatnieka mājas–muzejs “Apsītes” Dvietes pagastā; lauku sēta “Vidzemnieki” (Dvietes ciems); Dvietes tilts (1938. gads); Dvietes muižas ēkas un parks (19. gs.); Dvietes katoļu baznīca (1864. gads).

Lielākās labā krasta pietekas: Kaldabruņa (12 km); Pastaune (8 km); Akmeņupe (12 km); Pļepovka (7 km). Lielākās kreisā krasta pietekas: Alkšņupīte (7 km); Viesīte (11 km).

Demonstrāciju saimniecība “Mežāres” Jēkabpils novada Rubenes pagastā; kooperatīvā sabiedrība “Zemgale Ltd” Ilūkstes novada Pilskalnes pagastā.

Dvietes senleja ir viena no senākajām apdzīvotajām vietām Latvijā. Senākā apdzīvotība attiecas uz vēlo paleolītu. Par to liecina ziemeļbrieža raga harpūna, kas 20. gs. 30. gados tika atrasta t. s. Dvietes apmetnē, kas atrodas pie Dvietes iztekas no Dvietes ezera. Šeit atrasto senlietu lielākā daļa attiecas uz mezolītu un neolītu, bet ir atrastas arī bronzas laikmeta senlietas un dzelzs laikmeta keramika.

2002. gadā Latvijas Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas speciālisti Dvietes krastos atklāja divas agrāk nezināmas akmens laikmeta apmetnes (Grīvas ezera un Slobodas apmetni), kuras vēlāk tika iekļautas valsts nozīmes arheoloģisko pieminekļu sarakstā. Grīvas ezera apmetne atrodas Skuķu ezera rietumu krastā, pie senās Dvietes upes deltas. Veicot pārbaudes izrakumos, tika atklāts neskarts apmetnes kultūrslānis, kurā tika atrasti apdeguši dzīvnieku kauli, māla trauku lauskas un krama atšķilas, starp tām arī krama bultas gals un krama kasīklis. Apskatot iegūto materiālu, īpaši keramikas atradumus, secināts, ka šī apmetne attiecināma uz vidējo neolītu. 

Slobodas apmetne tika atklāta, veicot pārbaudes rakumu Dvietes vecupes kreisajā krastā pie Viesītes ietekas. Arī šeit tika atklāts neizpostīts kultūrslānis, kurā tika konstatēts liels daudzums dzīvnieku kaulu, māla trauku lausku un krama atšķilu. Starp tām tika atrasts arī viens krama bultas gala fragments, šķēpa gala fragments un krama kasīklis. Kā interesantākais atradums te minams neliels dzintara trapecveida piekariņš. Noņemot kultūrslāni, zem tā iezīmējās trīs stabu vietas. Iespējams, ka šīs stabu vietas norāda uz kādas celtnes paliekām. Apskatot iegūto materiālu, secināts, ka šī apmetne attiecināma uz vēlo neolītu.

Vidējā neolītā Dvietes senlejai bija raksturīga ķemmes–bedrīšu keramikas kultūra, savukārt neolīta beigās izplatījās auklas keramika. Bronzas laikmetā to nomainīja švīkātās keramikas kultūra, kas šajā Latvijas daļā pastāvēja arī agrajā dzelzs laikmetā. Šīs kultūras laikā tika celti un apdzīvoti daudzie pilskalni, kuri atrodas Augšzemes augstienes teritorijā Pilskalnes pagastā.

Atšķirībā no akmens laikmeta apmetnēm, vēlajā dzelzs laikmetā un viduslaikos apmetnes tika ierīkotas galvenokārt Dvietes senlejas krastu pauguros, kuri palos neapplūst. Par apmetņu pastāvēšanu šajās vietās šobrīd liecina galvenokārt gludās bezripas un ripas keramikas trauku lausku savrupatradumi. Līdz šim Dvietes senlejā ir atklātas deviņas iespējamās dzelzs laikmeta un viduslaiku apmetnes, kuras atrodas bijušo un esošo viensētu teritorijā vai to tiešā tuvumā.

20. gs. 30. gadu otrajā pusē Dvietes gultne tika iztaisnota vai padziļināta aptuveni 20 km garumā, abiem ezeriem cauri tika izrakts dziļš kanāls un ūdens līmeņi tajos pazemināti par 1,2–1,3 m, kas veicināja to strauju aizaugšanu ar niedrēm un meldriem. Pēc Dvietes iztaisnošanas aptuveni 6 km garā lejteces posmā tika iztaisnota arī lielākā Dvietes kreisā krasta pieteka Viesīte. Padomju okupācijas gados tika intensīvi meliorētas arī citas Dvietes un Ilūkstes pietekas to lejteču rajonos.

Pāri Dvietei 20. gs. tika uzcelti divi tilti – Dvietes tilts, kas uzcelts 1938. gadā pie Dvietes ciema, un Slobodas tilts, kas uzcelts 1987. gadā pie Bebrenes. Abi tilti būvēti, rēķinoties ar 1931. gada Daugavas palu augstāko novēroto līmeni.

20. gs. 80. gados Latvijas Valsts Meliorācijas projektēšanas institūtā tika izstrādāts Dvietes zemienes (t. i., Dvietes un Ilūkstes palienes) inženieraizsardzības un lielmeliorācijas būvdarbu projekts, kas paredzēja vairāku polderu sistēmas izveidi un Dvietes un Skuķu ezeru atjaunošanu. Lauka darbi tika iesākti 80. gadu otrajā pusē, augšpus Dvietes ciema paralēli Dvietes upei izrokot 1,5 km garu kanālu un blakus tam uzberot vairākus metrus augstu aizsargdambi. 80. gadu beigās rakšanas darbi tika pārtraukti, jo tika apturēts Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) projekts, kuram minētais Dvietes zemienes lielmeliorācijas projekts bija tieši pakārtots.

20. gs. uz Dvietes īslaicīgi darbojās divi ūdens līmeņa novērošanas posteņi: viens no 1952. līdz 1955. gadam darbojās Rubenes pagasta Olksnā, otrs no 1968. līdz 1985. gadam darbojās pie Dvietes ciema. 2005.–2017. gadā DU pētījumu projektu ietvaros tika veikti regulāri ūdens līmeņa novērojumi arī pie Dvietes un Slobodas tiltiem. Tomēr šajos posteņos izdarītie līmeņa mērījumi ir pārāk īslaicīgi, lai pēc tiem gūtu pilnīgu priekšstatu par Dvietes upes sarežģīto hidroloģisko režīmu. 2008.–2015. gadā Dvietes palienē atjaunotās gultnes rajonā tika realizēts arī gruntsūdens līmeņu monitorings, bet kopš 2005. gada Bebrenes pagasta “Atālos” nepārtraukti darbojas DU automātiskā meteoroloģisko novērojumu stacija “Putnusala”.

Līdz šim visaugstākais pavasara palu ūdens līmenis Dvietes palienē novērots 1931. gada maijā. Pēc tā laika aculiecinieka, Bebrenes pagasta “Atālu” māju bijušā saimnieka Jāņa Kolosovska norādēm veiktie ģeodēziskie uzmērījumi liecina, ka tas atbilst 94,22 m virs jūras līmeņa, kas uzskatāms par atbilstošu 1 % nodrošinājumam jeb atkārtošanas varbūtībai, bet pēc 1931. gada vairs nav atkārtojies.

Lai uzlabotu Dvietes palienes hidroloģiskos apstākļus un kavētu pļavu aizaugšanu, vienlaikus atjaunojot vēsturisko ainavu, 2015. gadā “LIFE+” projekta “Griezes biotopu atjaunošana Natura 2000 teritorijā “Dvietes paliene”” ietvaros tika veikta Dvietes upes vēsturiskās gultnes atjaunošana 1,8 km garā posmā augšpus Skuķu ezera, ievērojot esošos vecupju un vecgultņu posmus.

Vietējā izloksnē pavasara paliem Dvietes senlejā ir īpašs apzīmējums – atbūda (latgaliešu rakstu valodā – atbuoda, atbuods), kas ir bijis visai izplatīts apvidvārds Daugavas vidustecē un acīmredzami apzīmējis konkrētas vietas applūšanu palu laikā ledus sastrēgumu ietekmē.