Mūsdienu Latvijas teritorijas nosaukums pirmo reizi dažādās formās fiksēts 11.–13. gs. vēsturiskajos dokumentos: krievu tekstos Лњтъгола (12. gs., kā cilts nosaukums), Лотыгола (13. gs.), Лотыгольская земля (1264), latīņu Letthigallia (1206, 1225/26), terra Letthorum (1208), Letthia (1209), Lettia (1210), Leththia, Lettowia (1253), vācu Lettland. 14. gs. šis vārds – Lettya (1336), Lettia (1359) – lietots šaurākā, bet dažreiz plašākā nozīmē, jo līdz pat 17. gs. juridiskie termini bija nenoteikti un svārstīgi, etniskās un valstisko veidojumu robežas neskaidras, par Latviju sauca mūsdienu Latgali vai Kurzemi. 17.–18. gs. vārdnīcu autori lieto apzīmējumu “Latviska zeme” (Georgs Mancelis, 1638), “Latviešu zeme” (Johans Langijs, 1777, turklāt attiecinot to tikai uz Kurzemi), “Latvju zeme” (Gothards Frīdrihs Stenders, 1789). Jau 17. gs. pirmo reizi anonīmā vācu-lietuviešu vārdnīcas manuskriptā Lietuvā vācu Liefland tiek tulkots kā Latwija. Šāda forma parādās arī 1837. gadā laikrakstā Das Inland. Tiek uzskatīts, ka lietuvieši šo nosaukumu darinājuši patstāvīgi, pēc savas valodas vārddarināšanas paraugiem. Juris Alunāns darinājis jaunvārdu “Latva” (1857), balstoties uz apšaubāmu darbības vārdu “lāt” ‘saderīgi dzīvot’; salīdzinājumam – poļu nostiprinātā forma Łotwa.

Mūsdienu nosaukums “Latvija” šādā formā tiek lietots salīdzinoši nesen – pirmais vārda “Latvija” lietojums latviskā tekstā reģistrēts 1862. gadā “Pēterburgas Avīzēs” (Nr. 6). Sešus gadus vēlāk tas izmantots uzsaukumā, ko izplatīja jaundibinātā “Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem”. 1869. gadā vārdu “Latvija” aktīvi popularizēja laikraksts “Baltijas Vēstnesis” (aptuveni desmit lietojumi). 1870. gadā to lieto arī citi latviešu laikraksti. Dzejā šo vārdu pirmais izmantojis Fricis Brīvzemnieks (1869); 19. gs. 70. gados tas sastopams vairāku dzejnieku darbos. Vārda “Latvija” ieviešanos un izplatību sekmēja tautas atmodas darbinieki – jaunlatvieši (Atis Kronvalds, Auseklis, Andrejs Pumpurs un citi). Lai arī 19. gs. 50. gadu beigās un 60. gadu pirmajā pusē vairāki valstu nosaukumi ar izskaņu “-ija” (piemēram, Austrija, Francija, Itālija) jau bija samērā pazīstami, domājams, ka “Pēterburgas Avīžu” darinātais apzīmējums “Baltija” (no “baltisks”, kas pēc vācu “baltisch”) bija ietekmīgākais paraugs vārda “Latvija” ieviešanai latviešu valodā.

Valsts nosaukums “Latvija” veidots no etnonīma jeb tautas vai cilts nosaukuma. Latīņu valodas etnonīma formas Lethi, Letthi, Leththi un Letti, reģistrētas 13. gs. dokumentos, apzīmēja gan letgaļu ciltis (Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli; Lethi vel Letthigalli, 1224/1226), gan krievu hronikās visus baltus. Senākais zināmais etnonīma “latvis” (Latwis) lietojums datējams ar 1648. gadu, kas vēlāk tika plaši lietots romantisma dzejā. Mūsdienu etnonīma variants “latvietis”, kas darināts ar piedēkli no minētās formas “latvis”, lietots vismaz jau ar 1625. gadu datētajā “Linaudēju šrāgā” – Rīgas linaudēju amata statūtos. 17. gs. beigās Kristofora Fīrekera latviešu-vācu vārdnīcas manuskriptā atrodama acīmredzot kļūdaina forma Latweesis, kādā citā anonīmas vārdnīcas (Manuale Lettico-Germanicum) rokrakstā – Latweetis. Etnonīma “latvis” izcelsme ir senāka nekā valsts vai teritorijas nosaukums; tā darināšana nav īsti skaidra. Iespējams, etnonīms radies no senākām vārda formām *latuvis (*šeit un turpmāk rekonstruēta forma, kas reāli valodā nav konstatēta) vai *latavis, kas savukārt atvasinātas no īpašvārdiem (hidronīmiem) *Latuva vai *Latava. Visdrīzāk tas ir hidronīmiskas cilmes etnonīms: salīdzinājumam latviešu nosaukumi upēm – Late, Latupe, lietuviešu ‒ Latavà, Latuvà, kā arī Lãtupis, kam savukārt cilme ir radniecīga ar sengrieķu “λάταξ” ‘piliens’, īru “lathach” ‘dūņas, dubļi’, senaugšvācu “letto” ‘māls’ u. c., kas radušies no indoeiropiešu pirmvalodas saknes *lat- ar sākotnējo nozīmi ‘mitrs, šķidrs; purvs, peļķe, staignājs’, salīdzinājumam arī indoeiropiešu pirmvalodas *lat-, *let-, *lot- (‘tecēt’). Par šīs upes un Latvas teritorijas atrašanās vietu joprojām tiek diskutēts. Valodnieki min pretrunīgas upes atrašanās vietas: Jēkabs Lange – A-Vidzemi, Jānis Endzelīns – Lejasciemu; Ojārs Bušs – kā Gaujas pieteku Gulbenes rajonā, Kazimiers Būga – Viļņas apkaimi. Lietuvā, piemēram, arī Šventājā pie tagadējās Latvijas robežas, ir daudzas upes, kuru nosaukumā ir šī sakne. Etnonīms varbūt sākotnēji nozīmējis ‘ļaudis, kas dzīvo pie Latas/Latavas upes’, savukārt upes nosaukums pēc pirmatnējās nozīmes varētu būt analogs nosaukumam Mālupe vai Dubļupe. 

Eksistē arī citas etnonīma “latvis” hipotēzes. Lietuviešu valodnieks Sims Karaļūns (Simas Karaliūnas) uzskatījis, ka etnonīma pamatā varētu būt šīs pašas etimoloģiskās ligzdas vārds ar nozīmi ‘zeme’, salīdzinājumam lietuviešu latãkas ‘purvs; zemes strēmele’, latviešu valodas apvidvārdu “lata” ‘zemes strēmele; lauks’, “late” ‘lauks; tīruma gabals’ (lai gan šie vārdi tiek uzskatīti par ģermānismiem, turklāt tie ir izplatīti ļoti šaurā areālā).

Ir bijuši vairāki nezinātniski skaidrojumi par etnonīma “latvis”/”latvietis” izcelsmi: mēģināts to saistīt ar latīņu latus ‘plašs’ un Itālijas novada nosaukumu Lacio (latīņu Latium), atvedināt no latviešu verba “līst” (mežu), kā arī no latviešu apvidvārda “lāt” ‘saderīgi dzīvot’ un citi.

No vārda “latvis” cēlies arī latviešu tautas nosaukums citās valodās, piemēram, lietuviešu lãtvis, krievu латыш, poļu lotysz, vācu Lette, angļu Lett (mūsdienās Latvian), igauņu läti un somu lätti (mūsdienās latvialainen). Lai gan vēl 1923. gadā Latvijas Republikas (LR) Ministru kabinetā (MK) tika pieņemts rīkojums, saskaņā ar kuru LR nosaukums romāņu valodās ir Lettonie, ģermāņu valodās – Lettland (bet angļu – Latvia), tomēr mūsdienās tiek lietoti dažādi nosaukuma varianti.

Latvija kā valsts nosaukums citās valodās galvenokārt tiek lietots kā endonīms (jeb nosaukums, kas identisks ar oriģinālvalodā lietojamo) (bieži gan bez j burta): lietuviešu, slovēņu Latvija, krievu, bulgāru, kazahu, kirgīzu, tadžiku Латвия (izrunā latvija), baltkrievu, ukraiņu Латвія (izrunā latvija), maķedoniešu Латвија, azerbaidžāņu, uzbeku Latviya (izrunā latvija), turkmēņu Latwiýa, angļu, indonēziešu, norvēģu, somu, svahili, vjetnamiešu Latvia, ar nelielām atkāpēm izrunā: arābu لاتفيا (izrunā latfya), velsiešu Latfia, somāļu Latfiya, tatāru Latviä, mongoļu Латви, esperanto Latvio.

Par nosacītiem eksonīmiem (nosaukumiem, kas atšķiras no oriģinālvalodā lietojamā nosaukuma), kas radušies no agrākiem latviešu tautas nosaukumiem, varētu dēvēt igauņu Läti un agrāk lietoto zviedru Lett. Citi Latvijas nosaukumi-eksonīmi ir šādi: poļu Łotwa; šīs saknes no adjektīva darinātu nosaukumu lieto čehu un slovāku valodā – Lotyšsko. No senās latīņu formas Lettonia nostiprinājusies šāda eksonīmiska forma arī citās valodās: itāļu valodā Lettonia, rumāņu, spāņu Letonia, portugāļu Letónia (Eiropas portugāļu) vai Letônia (Brazīlijas portugāļu), bosniešu, horvātu Letonija, maķedoniešu, serbu Летонија (izrunā letonija), grieķu Λετονία (izrunā letonia), turku, kurdu Letonya, franču Lettonie, albāņu Letoni. Vācu nosaukumu Lettland ir aizguvuši arī islandieši, luksemburgieši, zviedri, dāņi (Letland), holandieši (Letland). Jidišā Latvija tiek saukta לעטלאַנד (izrunā letland). Kā eksonīmu Latvijas nosaukumu lieto arī lībieši (Lețmō), ungāri (Lettország), armēņi (Լատվիան, izrunā latvian), gruzīni (ლატვიის, izrunā latviis), hindi (लातविया, izrunā laataviya), nepālieši (लाटविया, izrunā lāṭaviyā), īri (an Laitvia), havajieši (Lakawia), japāņi (ラトビア, izrunā ratobia), korejieši (라트비아, izrunā lateubia), ķīnieši (拉脫維亞, izrunā lātuōwéiyǎ vai latêrveiya).