Lietuvas nosaukuma cilme nav pilnībā skaidra. Šis vārds vēstures avotos ir fiksēts 11. gs. sākumā: pirmo reizi tas (latīņu valodas formā Litua) ir minēts Kvedlinburgas hronikā (Annales Quedlinburgenses, aptuveni 984–1025), stāstot par 09.03.1009., kad svētais Bruno tika nogalināts: Sanctus Bruno qui cognominatur Bonifacius archepiscopus et monachus XI. suæ conuersionis anno in confinio Rusciæ et Lituæ a paganis capite plexus cum suis XVIII, VII. Id. Martij petijt coelos (Svētais Bruno, saukts Bonifācijs, arhibīskaps un mūks, sava pievēršanas ticībai darba 11. gadā Kijivas Krievzemes un Lietuvas robežzemē tika pagānu nokauts un līdz ar saviem 18 sekotājiem debesīs nonācis). Tekstā minēta vienskaitļa ģenitīva forma Lituæ, kas, visticamāk, hronikas rakstītājus sasniegusi no slāviem: sal. poļu Litwa, krievu Лит(ъ)ва, kas pirmajās hronikās minēts vairākkārt (1040., 1113., 1132. u. c.). Krievu annālēs šis termins apzīmēja ne tikai zemi, bet arī tās iedzīvotājus. Šādu vārdu austrumslāvi būs dzirdējuši no pašiem lietuviešiem: sal. Литъва = Lietuva (fonētiski i < ie < ē < senbaltu ei). Agrīnajos 12.–13. gs. vācu valodā rakstītajos dokumentos minēta forma Lettowen, kur e apzīmē divskani ie, latīņu valodā Lietuva tiek saukta Lethovia, varianti Lettovia, Lettavia (rex Lethovie 1254, rex Lettowie 1254, episcopus Lettowie 1260), bet lietuvieši – Lethovini (ar slāvisku piedēkli -ini, sal. poļu Litwini ‘lietuvieši’), dažreiz Lethones (ar latīnisku piedēkli -ones – kā Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici Cronicon Lyvoniae)).