Etnonīmika ir valodniecības, etnoloģijas un vēstures saskarzinātne.

Dažās valodās un pēc dažu zinātnieku uzskatiem etnonīmi netiek atzīti par īpašvārdiem, piemēram, somu valodnieki etnonīmus uzskata par sugasvārdiem, jo somu valodā tie lielākoties radušies no īpašības vārdiem; krievu valodniecībā pausts viedoklis par etnonīmu piederību savdabīgiem nomenklatūrvārdiem, kas tuvāki nevis onomastiskai, bet gan terminoloģiskai leksikai.

Etnonīmu pētniecībā izdalāmas vairākas tematiskās grupas: 1) etnonīmu etimoloģija saistībā ar etnoģenēzes un lingvoģenēzes problemātiku; 2) etnonīmu tipoloģija (pēc nozīmīguma, lingvistiskās izcelsmes, morfoloģiskā sastāva, pēc etniskās kopības veida, juridiskā statusa u. tml.); 3) etnonīmu kā citu īpašvārdu un sugasvārdu motivētāju izpēte; 4) etnonīmu semantika un funkcionalitāte.

Etnonīmika izmanto galvenokārt onomastikas metodes (empīriskā materiāla vākšana, etimoloģiskā un vārddarināšanas analīze, etnonīmu klasifikācija, ekstralingvistisko faktoru analīze u. c.) un attīstās ciešā mijiedarbībā ar etnoloģijas, antropoloģijas, vēstures, arheoloģijas zinātniskajiem pētījumiem, kuros etniskās kopienas tiek analizētas no dažādiem skatapunktiem.

Sākotnēji etnonīmu pētniecībā galvenā uzmanība pievērsta etimoloģijai, etnonīmikas dati galvenokārt izmantoti etniskās vēstures, etniskās migrācijas ceļu, kultūru un lingvistisko kontaktu izpētē. Piemēram, šādā aspektā baltu etnonīmus ir pētījuši Kazimiers Būga (Kazimieras Būga), Jānis Endzelīns, Anatolijs Nepokupnijs (Анатолій Павлович Непокупний), Jans Otrembskis (Jan Otrębski), Oļegs Trubačovs (Олег Николaевич Трубачëв), Vladimirs Toporovs (Владимир Николaевич Топоров), Zigms Zinkevičs (Zigmas Zinkevičius) un citi.

Mūsdienu etnonīmikā, kompleksi izmantojot vairāku zinātņu nozaru pētīšanas metodes un paņēmienus, arvien vairāk tiek analizēta etnonīmu funkcionalitāte un semantika. Piemēram, amerikāņu onomastu pētījumos, kas publicēti žurnālā Names. A Journal of Onomastics, galvenā uzmanība veltīta mikroetnonīmiem un etnofaulismiem, to lomai sociālās identitātes reproducēšanā un sociālo attiecību strukturēšanā.

Etnolingvistiskas un kognitīvās lingvistikas pētījumos etnonīmu semantika tiek saistīta ar vērtējošo stereotipisko priekšstatu opozīciju “savs” – “svešs”, piemēram, poļu valodnieka Jeržija Bartmiņska (Jerzy Bartmińsky), krievu valodnieku Jeļenas Berezovičas (Елена Львoвна Березович), Dmitrija Guļika (Дмитрий Гулик) un citu autoru darbos. Tiek piedāvāts kā izpētes avotu izmantot ne tikai literāro valodu, bet arī dialektu, žargonu un citus valodas variantu datus, kuros nepastāv ierobežojumi politiskā korektuma dēļ.

Etnonīmu kontekstuālā semantika tiek analizēta folkloras un daiļliteratūras tekstos, piem., krievu pētnieku Jeļenas Berjozkinas (Елена Ефимовна Берëзкина), Genādija Kovaļova (Геннадий Филиппович Ковалëв) darbos; mūsdienu valodu korpusos un interneta vidē, piemēram, lietuviešu valodnieces Lauras Kamandulītes (Laura Kamandulytė) pētījumā.

Viens no nozīmīgiem etnonīmu izpētes centriem ir Krievijas Zinātņu akadēmijas Etnoloģijas un antropoloģijas institūts (Институт этнологии и антропологии Российской академии наук). Piemēram, institūta izdevums “Etnonīmi” (Этнонимы, 1970) tiek raksturots kā pasaulē pirmais zinātnisko rakstu krājums, kas veltīts etnonīmikas problēmām. Institūta pētnieki pievērsušies ne tikai slāvu, bet arī citu pasaules tautu etnonīmikai.

Ir tapušas arī vairākas etnonīmiskās leksikas vārdnīcas, piemēram, Abrahama Robaka (Abraham Aaron Roback) sastādītā “Starptautisko etnisko nomelnojumu (etnofaulismu) vārdnīca” (Dictionary of International Slurs (Ethnophaulisms), 1944), Rufijas Agejevas (Руфь Агеева) sastādītā Krievijā dzīvojošo etnosu nosaukumu vārdnīca “No kādas mēs cilts? Krievijas tautas: nosaukumi un likteņi” (Какого мы роду-племени? Народы России: имена и судьбы, 2000) un citas.