Tā bija pirmā skaitīšana, kura notika pilnīgi objektīvi un bez spiediena no ārpuses miera laika apstākļos. Saskaņā ar likumu par tautas skaitīšanu valsts statistiskā pārvalde organizēja un vadīja tautas skaitīšanu visā valstī.

Svarīgākā skaitīšanas veidlapa bija personas kartīte, kura visā valsti bija vienāda. Šo kartīti izstrādāja valsts statistiskā pārvalde, pieaicinot redzamākos lietpratējus. Kartīte pirms galīgas apstiprināšanas bija atsauksmju saņemšanai nosūtīta vairākām valsts un sabiedriskajām iestādēm.

Bez personas kartītes laukos skaitītājiem vēl bija jāaizpilda divas skaitīšanas veidlapas: apdzīvoto vietu saraksts un apdzīvotās vietas iedzīvotāju saraksts. Pilsētās apdzīvoto vietu saraksta vietā bija jāaizpilda gruntsgabalu saraksts. Pēc skaitīšanas katrā dzīvoklī skaitītājam bija jāizpilda iecirkņa dzīvokļu saraksts, atzīmējot katrā dzīvoklī saskaitīto personu skaitu. Bez tam skaitītājam pilsētās bija jāsastāda par katru dzīvokli atsevišķa dzīvokļa kartīte, ar kuras palīdzību bija iespējams kontrolēt personas kartītes izpildīšanas pareizību un noteikt ģimenes lielumu, kā arī atrisināt dažus jautājumus, kuri saistīti ar dzīvokļu jautājumu. Kā pilsētās, tā laukos bija jāsagatavo uz laiku izbraukušo personu saraksts (uzvārds, vārds, dzimums, vecums, tautība, pavalstniecība, ticība, ģimenes stāvoklis, nodarbošanās un atrašanās vieta naktī no 10.02.1925. uz 11.02.1925.).

Tautas skaitīšana ir galvenais veids, kā valsts vadība gūst pārskatu par iedzīvotāju sociālo, kultūras un saimniecisko dzīvi. Tas ir svarīgi, plānojot un attīstot saimniecisko dzīvi un kultūru, kā arī uzlabojot dabisko iedzīvotāju skaita pieaugumu.

1925. gada tautas skaitīšanā tika uzskaitīti visi iedzīvotāji, kuri 10.02.1925. plkst. 24.00 atradās Latvijas teritorijā vai uz kuģiem, kas kursēja ar Latvijas karogu un atradās Latvijas ostās (skaitītie iedzīvotāji). Par ārzemniekiem personas kartītes pildīja tāpat kā par Latvijas pilsoņiem.

Pastāvīga dzīvesvieta šajā skaitīšanā nebija saistīta ar pierakstīšanos, bet ņemot vērā faktisko stāvokli, kur persona pēdējā laikā pārnakšņo un pārnakšņos (pastāvīgie iedzīvotāji).

Personas, kas skaitīšanas naktī uz īsu laiku atradušās ārpus dzīvesvietas un tur nav pārnakšņojušas, tika skaitītas dzīvesvietā. Ārpus pastāvīgajām dzīvesvietām tika uzskaitīti tie, kuri uz dažām dienām bija atstājuši savas dzīves vietas un skaitīšanas vietā pārnakšņojuši gadījuma dēļ vai atradušies ceļā (izbraukuši pastāvīgie iedzīvotāji).

Skaitīšanas kartītē tika iekļauti 16 jautājumi: uzvārds un vārds, dzimums, pavalstniecība, dzimšanas gads, mēnesis un datums, dzimšanas vieta, ģimenes stāvoklis, cik dzīvi bērni dzimuši un cik no tiem vēl tagad dzīvo (sievietēm), ticība, tautība, lasīt un rakstītprasme, valodu prasme, kādu valodu parasti lieto ģimenē, skolas apmeklēšana un cik gadus (no 6 līdz 16 gadu vecumam), vai patstāvīgi iegūst līdzekļus pārtikai, ja jā, tad galvenais ienākumu avots (nodarbošanās veids), darba vietas adrese un nosaukums, nodarbošanās, ja apgādnieks ir cita persona ‒ tās nodarbošanās vai iestādes nosaukums, vai ir blakus ienākuma avots un kāds, vai pastāvīgi dzīvo skaitīšanas vietā (ja tā atrodas citur, tad jānorāda, kur).

1925. gada tautas skaitīšanā neiekļāva jautājumus par fiziskiem defektiem un izglītības līmeni. 1920. gada tautas skaitīšana parādīja, ka iedzīvotāji pārspīlē fiziskos defektus vai nu cerībā uz pabalstiem, vai savas nezināšanas dēļ. Toties izglītības līmeņa noteikšanai nepieciešami dokumenti, un to meklēšana un pārbaudīšana apgrūtinātu skaitīšanas darbu.

Tautas skaitīšanu organizēja Valsts statistiskā pārvalde. Lai skaitīšanas darbu decentralizētu, valsti sadalīja 23 skaitīšanas apgabalos, turklāt piecās lielākajās pilsētās (Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā un Ventspilī) izveidoja atsevišķus apgabalus, bet pārējo apgabalu robežas (izņemot Jaunlatgales apriņķi, kurš bija padots Ludzai) sakrita ar jauno apriņķu robežām. Pilsētās ar vairāk nekā 3000 iedzīvotāju bija skaitīšanas rajoni. Visas pārejās pašvaldības vienības bija skaitīšanas iecirkņi, kuri, tāpat kā rajoni, tika dalīti skaitīšanas apakšiecirkņos. Katrā apakšiecirknī bija 70‒200 iedzīvotāji un skaitīšanas darbs tur bija jāveic vienam skaitītājam.

Skatīšanas priekšdarbi bija veikti laikus, un jau 01.11.1924. varēja sanākt visu apgabalu vadītāju apspriede. Decembrī un janvārī visā valstī notika instruēšanas sapulces, kurās valsts statistiskās pārvaldes ierēdņi iepazīstināja rajonu un iecirkņu vadītājus, kā arī skaitītājus ar viņu pienākumiem. Notika 52 instruēšanas sapulces. Bez tam atsevišķos rajonos un iecirkņos vadītāji sasauca savu skaitītāju apspriedes. Šādu sapulču skaits pārsniedza 300.

Skaitīšanas darbu veikšanā piedalījās ap 14 000 cilvēku, no tiem 13 407 skaitītāji. 7212 skaitītāji savu darbu izpildīja kā goda amatu bez atlīdzības un 6195 ‒ par nelielu atlīdzību. Viens skaitītājs vidēji saskaitīja 137 iedzīvotājus. Instrukcijas par skaitīšanas kārtību un veidlapu izpildīšanu tika nodrukātas “Valdības Vēstneša” 1924. gada 226. un 235. numurā. Tika izdotas arī atsevišķas instrukcijas nelielu brošūru veidā lauku un pilsētu skaitītājiem.

Vienīgās vietas, no kurām ienāca sūdzības par nepilnībām skaitīšanā, bija Liepāja un Ventspils. No Ventspils ziņoja, ka skaitīšana nav notikusi dažās ārpilsētas mājās. Veicot pārbaudi, tur atrada dažas neskaitītas personas. No Liepājas ziņoja, ka neskaitīti esot 12 000 ‒14 000 personu, jo policijas adrešu galdā Liepājā esot atzīmēti 72 000 iedzīvotāji, bet tautas skaitīšanā saskaitīti esot tikai 60 000. Statistiskai pārvaldei bija skaidrs, ka šāda kļūda ir neiespējama. Tomēr, lai novērstu šaubas, laikā no 11. līdz 18. martam Liepājā tika veikta skaitīšanas pārbaude ar vietējās policijas ierēdņu palīdzību. Izrādījās, ka policijai bija izdevies atrast tikai 508 personas, kuras 10. februārī nebija skaitītas. Ņemot vērā to, ka skaitīšanas pārbaude notika vienu mēnesi pēc pašas skaitīšanas, samērā nelielais neskaitīto personu skaits pilnā mērā apstiprina skaitīšanas teicamu veikšanu arī Liepājā.

Valsts statistiskā pārvalde publicēja 1925. gada tautas skaitīšanas datus par iedzīvotāju skaitu, dzimumu un pavalstniecību (iedzīvotāju skaits, pilsētas un lauki, un administratīvais iedalījums, iedzīvotāju blīvums, dzimums, pavalstniecība, vēlēšanu apgabali), iedzīvotāju tautību, ticību, pavalstniecību un dzimumu (tautība, tautība un pavalstniecība, ticība, dzimums un tautība), iedzīvotāju vecumu, ģimenes stāvokli, tautību un dzimumu (vecums un ģimenes stāvoklis), iedzīvotāju izglītību un valodu prašanu (rakstīt un lasīt prasme, skolu apmeklēšana, ģimenes valoda un valodu prasme), nodarbošanos (strādājošo skaits un nodarbošanās veidi, atsevišķas nodarbošanās nozares, nodarbošanās un tautība, stāvoklis darbā, vecums un blakus nodarbošanās).

Skaitīto iedzīvotāju skaits laika periodā no 1920. līdz 1925. gadam bija pieaudzis par 248 700 jeb 15,6 % un sasniedza 1 844 805 iedzīvotājus. Rīgā iedzīvotāju skaits bija pieaudzis par 152 600 jeb 82,4 %.

Salīdzinot 1920. un 1925. gada skaitīšanas datus, jāņem vērā, ka 1920. gada tautas skaitīšana notika vasarā (14. jūnijā), bet 1925. gada skaitīšana ‒ ziemā. Liels skaits cilvēku, kuri parasti vasaras pavada laukos gan kā laukstrādnieki, gan kā vasarnieki vai lauksaimnieku ģimenes locekļi (skolēni, studenti), ziemā uzturas pilsētās. Bez tam 1920. gadā Vidzemē vēl uzturējās lielāks skaits Kurzemes un Zemgales bēgļu, kuri tikai 1920. gada rudenī vai 1921. gada pavasarī atgriezās savās agrākajās dzīves vietās. Turklāt bēgļi, kuri atgriezās no Krievijas, galvenokārt atgriezās uz turieni, no kurienes tie bija bēguši, tas ir, uz Zemgali un Rīgu.

1925. gadā pilsētās dzīvoja 32,8 % iedzīvotāju (1920. gadā ‒ 23,5 %). No kopējā iedzīvotāju skaita 46,6 % bija vīriešu, bet 53,4 % ‒ sieviešu. Latvijas pilsoņi bija 96,5 % no iedzīvotāju kopskaita.

Bērnu (līdz 14 gadu vecumam ieskaitot) īpatsvars kopējā saskaitīto iedzīvotāju skaitā 1925. gadā bija 24,5 % (1920. gadā ‒ 28,1 %), darbaspējīga vecumā (15 līdz 59 gadi) bija 63,5 % skaitīto iedzīvotāju (1920. gadā ‒ 58,9 %), 60 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju īpatsvars bija 12,0 % (1920. gadā ‒ 13,0 %). 1925. gada tautas skaitīšanā uzskaitīja 265 personas, kuras bija 100 gadus vecas un vecākas, no tām Latgalē dzīvoja gandrīz trīs ceturtdaļas ‒ 195.

Neprecējušies bija 56,2 % vīriešu un 50,6 % sieviešu, precējušies ‒ 40,3 % vīriešu un 36,0 % sieviešu, atraitņi ‒ 3,1 % vīriešu un 13,0 % sieviešu. Šķirti bija 0,3 % vīriešu un 0,4 % sieviešu.

Lielākās konfesijas 1925. gadā bija luterāņi ‒ 1 055 600 jeb 55,1 %, Romas katoļi ‒ 416 800 jeb 22,6 %, pareizticīgie ‒ 167 500 jeb 9,1 %, Mozus ticīgie ‒ 95 700 jeb 5,2 % un vecticībnieki ‒ 89 200 jeb 4,8 %.

Pēc tautības latvieši bija 73,4 % no skaitītajiem iedzīvotājiem (1920. gadā ‒ 72,8 %), krievi ‒ 10,5 % (1920. gadā ‒ 7,8 %), ebreji ‒ 5,2 % (1920. gadā ‒ 5,0 %), vācieši ‒ 3,9 % (1920. gadā ‒ 3,6 %) un poļi ‒ 2,8 % (1920. gadā ‒ 3,4 %).