Rainis piemineklī ir atveidots kā stalta auguma vīrs, dzīvē pieredzējis ceļinieks, kas uz brīdi apsēdies uz klints, iegrimis dziļās domās. Uz kreisā ceļgala saliktās plaukstas un nedaudz lejupvērstais skatiens piešķir figūrai mieru un apcerīgumu. Lakoniskās tērpa detaļas – žaketes atloki – raksturo Raini kā 20. gs. cilvēku, bet plecus sedzošais mētelis, kādu Rainis valkājis mūža nogalē, padara figūru kompaktu un akcentē monumentalitāti. Estētiska nozīme ir pelēksārtā granīta tonim. Raiņa piemineklis atrodas Esplanādē, Rīgā.

Ieceres un modeļa autors – tēlnieks Kārlis Zemdega. Pieminekli realizēja Aivars Gulbis un Laimonis Blumbergs, akmeņkaļi un pulētāji Ernesta Golovenko vadībā – Jāzeps Umbraška, Aleksandrs Sudņiks un citi; projekta arhitekts ir Dzintars Driba.

Latviešu profesionālajā mākslā kultūras darbinieku pieminekļus sāka darināt un uzstādīt 20. gs. pēc Latvijas Republikas dibināšanas. Ierosinājumi radīt Raiņa pieminekli Rīgā tika izteikti 1940. gadā sakarā ar dzejnieka 75. dzimšanas dienu. Jaunu lēmumu par pieminekļa celtniecību pieņēma 1945. gadā, bet konkursu izsludināja 1946. gadā. Piemineklim bija jābūt figurālam, un tā novietne bija paredzēta Brīvības bulvāra un Tērbatas ielas (tai laikā ielas vēl bija nepārdēvētas) krustojumā pretim Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Tieslietu ministrijai. Konkursa rezultātus izsludināja un metus izstādīja 1947. gadā. Pirmo un otro prēmiju ieguva K. Zemdega, tomēr piemineklis netika uzbūvēts. 1956. gada konkursā tika paredzēts pieminekli novietot skvērā pie LPSR Valsts operas un baleta teātra fasādes. Konkursa žūrija 1957. gadā pieminekļa realizēšanai pieņēma K. Zemdegas ārpuskonkursa projektu “Kalnā kāpējs”. Meta pavadrakstā K. Zemdega savu ieceri skaidroja romantiskā aspektā, vēloties atveidot Raini kā latvju tautas ģēniju, kurš izgājis kalnos un gara acīm skata savas tautas likteni. Darbu pie pieminekļa K. Zemdega sāka 1961. gadā, pieminekļa galvu viņš pārveidoja vairākas reizes, būdams neapmierināts ar sasniegto.

K. Zemdega Raini bija saticis vienu reizi dzīvē; darinot pieminekli, viņš izmantoja fotogrāfijas, kurās bija redzams, ka Rainis ir bijis tam laikam gara auguma cilvēks ar smalku ķermeņa uzbūvi un proporcionāli mazu galvu; tāda izveidota pieminekļa tēlam. K. Zemdega daļēji ietekmējās arī no Jāņa Roberta Tillberga gleznotā Raiņa portreta (1925, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Šāda radošā darba metode atbilda tā laika akadēmiskās mākslas praksei. Pieminekļa stilistika sakņojas latviešu akmens tēlniecības tradīcijās; piemineklis ir statisks, masās kompakts un vispārināts. Lakoniskais siluets un kopforma  var radīt augstas kalna virsotnes iespaidu.

K. Zemdega nomira 09.11.1963., tāpēc izveidoto modeli akmenī līdz beigām realizēja viņa bijušie studenti no LPSR Valsts Mākslas akadēmijas: A. Gulbis un L. Blumbergs. 1964. gadā kļuva skaidrs, ka pieminekļa novietne būs Esplanādē (tolaik – Komunāru laukums). Esplanādē 20. gs. 60. gadu pirmajā pusē izvietoja septiņu tā dēvēto revolucionāru lielformāta portretus, tāpēc tematiski tur iederējās arī Raiņa kā revolūcijas dzejnieka piemineklis. To atklāja 11.09.1965. – dzejnieka 100. dzimšanas dienā.

Piemineklis ir izkalts no trīs Karēlijas granīta blokiem; iecere – darināt monolītu pieminekli – tehniski nebija realizējama. Laukumā ap pieminekli ir Ukrainas granīta plākšņu ieklājums.

Raiņa piemineklis ir tīrīts un restaurēts 2007. gadā.

Pie Raiņa pieminekļa kopš 1965. gada (ar pārtraukumiem) septembrī notiek Dzejas dienu sarīkojumi. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā pieminekļa popularitāte sabiedrībā ir neliela.

Rainis bija viens no tiem pagātnes kultūras darbiniekiem, kura radošo mantojumu komunistu režīms pielāgoja saviem ideoloģiskajiem mērķiem. Piemineklis bija viens no Raiņa sovjetizēšanas līdzekļiem, tā tika veikta dažādos veidos: izglītības procesā, ar svētku un rituālu starpniecību, jo īpaši Raiņa dzimšanas dienās, piešķirot Raiņa vārdu ielām, teātrim, kolhozam, kuģim, atkārtoti izdodot Raiņa tekstu izlases utt.

Rainim Latvijas tēlniecībā padomju okupācijas periodā ir veltīti vairāki pilsētas portreta pieminekļi: Jelgavā (1957, autors Kārlis Zemdega), Rēzeknē (1972, tēlnieks Oto Kalējs) un citur.  Staļinisma laikā darinātie portreta pieminekļi nav saglabājušies. Jaunākais Raiņa tēla interpretējums ārtelpas tēlniecībā ir “Divi Raiņi” pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas Rīgā (2018, tēlnieks Aigars Bikše). Piemineklis daudzkārt fotografēts fotomākslā, un tā attēli ir izmantoti pastkartēm.