Daudzkāršojums jeb divkāršojums ir stilistiska figūra, kura dažādās formās pastāvējusi jau antīkajā retorikā. Tā kā šī stilistiskā figūra ir plaša, tad tajā ietilpst vairākās vārdu figūras (latīņu valodā – figurae verborum), kurās ir jebkāda atkārtošanās. Atkārtošanās parādās ἐπιφορά, epiforā ‘epiforā’, ἀναφορά, anaforā ‘anaforā’, ὁμοιοτέλευτον, homoioteleuton – burtiski ‘vienādbeigās’, geminatio ‘divkāršojumā’, ἀναδίπλωσις, anadiplosis – burtiski ‘atkalatkārtojumā’ u. c. Vārdu figūru klasifikācija, kuras pamatā ir atkārtošanās, antīkajā retorikā ir ļoti smalka, piemēram, pieminētais geminatio ‘divkāršojums’ tiek dalīts divās mazākās vienībās – παλιλλογία, palillogia – burtiski ‘atkalvārdojums’ un ἐπανάληψις, epanalepsis – burtiski ‘atkalklātņemšana’.

Daudzkāršojums jeb divkāršojums ir tāds atkārtojums, kas var parādīties vārdu savienojumā, teikuma daļās vai teikumā, piemēram, latviešu dzejnieka un rakstnieka Aleksandra Čaka dzejoļu krājumā “Čaks. Padegs. Rīga” (1985) dzejolī “Uz skvēra” – Uz skvēra, uz skvēra, uz spīdošā skvēra. Šajā piemērā atkārtota teikuma daļa. Daudzkāršojums jeb divkāršojums visbiežāk vērojams dzejā, lugās, runās, prozā, ikdienas runā u. c. Tā funkcijas var būt dažādas – padarīt pateikto skaidru un vieglāk iegaumējamu, to uzsvērt utt. Daudzkāršojumu jeb divkāršojumu nevajadzētu jaukt ar blīvējumu, kurā savirknēti dažādas nozīmes vārdi. Arī mūsdienu avotos līdzīgi kā antīkajā retorikā tiek norādīti daudzkāršojuma jeb divkāršojuma veidi. Latviešu valodā pieejamā teorija gan parasti norāda, ka ir epifora, anafora un daudzkāršojums jeb divkāršojums. Taču avotos angļu valodā tiek minēts, ka ir atkārtojums (angļu repetition) un atkārtojuma veidi (angļu types of repetition), un, piemēram, epifora un anafora ir tikai divi no atkārtojuma veidiem. Angļu valodā pieejama arī plaša literatūra par atkārtojuma figūrām.