Polisindetons pirmo reizi pētīts antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Polisindetons ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā polisindetons tiek uzskatīts par vārdu figūru – latīņu valodā figura verborum. Šis termins veidojies no sengrieķu īpašības vārda πολυσύνδετος, polysyndetos – burtiski ‘daudzvienots’, kas sastāv no priedēķļa πολύ, poly ‘daudz’ un no darbības vārda δέω, deo ‘siet’. Senās Romas retorikas teorētiķis Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.) polisindetonu latīniski dēvē par acervatio iuncta – burtiski ‘savienots krāvums’, šādi nosaucot vairākas līdzīgas teikuma daļas, kuras tiek sasaistītas ar saikļiem. Polisindetons aprakstīts arī vēlīnu autoru darbos, piemēram, Seviļas Isidora (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae / Origines, 7. gs.).