Zeigma ir stilistiska figūra, kura aprakstīta jau antīkajā retorikā. Tā ir viena no vārdu figūrām (latīņu figurae verborum), kas ietilpst ornatus jeb izgreznojuma jomā. Sengrieķu valodā zeigma tiek dēvēta par ζεῦγμα, zeugma – burtiski ‘saite’, savukārt latīņu valodā šī figūra iztulkota trīs dažādos variantos – disiunctio ‘atšķiršana’, coniunctio ‘savienošana’ un adiunctio ‘apvienošanās’. Zeigma aprakstīta Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.). Tur norādīts, ka zeigma sastāv no darbības vārda, kas saista divas dažādas frāzes. Turpat arī sniegts piemērs – Formae dignitas aut morbo deflorescit aut vetustate ‘Ārienes skaistums vai nu ar slimību novīst, vai ar vecumu’.