Termins konsonanse veidojies no latīņu valodas darbības vārds consonare ‘saskanēt, atskanēt’, un tas ir salīdzinoši jauns, jo nenāk no antīkās retorikas. Taču antīkajā retorikā ir citas līdzīgas atkārtojuma figūras, kuras daļēji sakrīt ar konsonansi, piemēram, παρονομασία, paronomasia – burtiski ‘pārsaukšana’, ὁμοιοτέλευτον, homoioteleuton – burtiski ‘vienādbeigas’. Tas vērojams, piemēram, senās Romas oratora Cicerona (Marcus Tullius Cicero) runā “Par Rosciju” (Pro Sexto Roscio Amerino, 80. g. p. m. ē.) – Etenim quid tam est commune quam spiritus vivis, terra mortuis, mare fluctuantibus, litus eiectis? ‘Patiesi, kas gan ir tik kopīgs kā gars dzīvajiem, zeme mirušajiem, jūra peldošajiem, krasts izskalotajiem?’.