Izokolons ir stilistiska figūra, kura aprakstīta jau antīkajā retorikā. Tā ir viena no vārdu figūrām (latīņu figurae verborum), kas ietilpst ornatus jeb izgreznojuma jomā. Šis termins veidojies no sengrieķu lietvārda ἰσώκολον, izokolon – burtiski ‘vienāddaļa’. Izokolons aprakstīts Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.), kur tas definēts kā divas vienādas teikuma daļas ar vienādu zilbju skaitu. Tur sniegtais piemērs – In proelio mortem parens oppetebat, domi filius nuptias comparabat ‘Kaujā tēvs satika nāvi, mājās dēls rīkoja kāzas’.