Asindetons pirmo reizi pētīts antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Asindetons ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā asindetons tiek uzskatīts par vārdu figūru – latīņu valodā figura verborum. Šis termins veidojies no sengrieķu īpašības vārda ἀσύνδετος, asyndetos ‘nesavienots, vaļīgs’, kas veidojies no diviem priedēķļiem ἀ, a ‘ne’ un σύν, syn ‘sa’ un no darbības vārda δέω, deo ‘siet’. Latīņu valodā tas ir lietvārds disiunctio – burtiski ‘atšķiršana, atdalīšana’, retorikā ar nozīmi ‘saikļa izlaidums’. Asindetons sastāv no līdzīgām teikuma daļām, kuras netiek sasaistītas ar saikļiem. Asindetons aprakstīts Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.), Senās Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.), kā arī vēlīnu autoru darbos, piemēram, Seviļas Isidora (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae / Origines, 7. gs.). Viens no zināmākajām asindetoniem, kas nāk no antīkās pasaules, ir Romas konsulam Cēzaram (Gaius Iulius Caesar) piedēvētā frāze – veni, vidi, vici ‘atnācu, ieraudzīju, uzvarēju’.