Inversija ir stilistiska figūra, kura aprakstīta jau antīkajā retorikā. Tā ir viena no vārdu figūrām (latīņu figurae verborum), kas ietilpst ornatus jeb izgreznojuma jomā. Sengrieķu valodā inversija tiek dēvēta par ἀναστροφή, anastrofē – burtiski ‘atpakaļpagrieziens’, savukārt latīņu valodā šī figūra iztulkota trīs dažādos variantos – inversio ‘apgriešana’, reversio ‘atgriešanās’ un perversio ‘apgriešana otrādi’. Antīkajā retorikā šī figūra tiek definēta kā ierastās vārdu kārtības maiņa. Tas vērojams, piemēram, Senās Romas dzejnieka Pūblija Vergilija Marona (Publius Vergilius Maro) eposa “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. g. p.m.ē.) pirmajā dziedājumā – Sed vos qui tanden? Quibus aut venistis ab oris? ‘Kas tad jūs īsteni tādi? No kādiem jūs nākuši krastiem?’. Par inversiju rakstījuši antīkās retorikas teorētiķi, piemēram, Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.), Seviļas Isidors (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā "Izcelsmes” (Etymologiae/Origines, 7. gs.) u. c. Inversijai ļoti līdzīga ir cita antīkās retorikas vārdu figūra. Sengrieķu valodā tā ir ὑπέρβατον, hyperbaton – burtiski ‘pārsolis’, savukārt latīniski tā iztulkota kā transgressio ‘pāreja’ un transiectio ‘pāriešana’. Šī figūra – hiperbatons – arī definēta kā ierastās vārdu kārtības maiņa.