Kāpinājums ir stilistiska figūra, kura aprakstīta jau antīkajā retorikā. Tā ir viena no vārdu figūrām (latīņu figurae verborum), kas ietilpst ornatus jeb izgreznojuma jomā. Sengrieķu valodā kāpinājums tiek dēvēts par κλῖμαξ, klimaks – burtiski ‘kāpnes’, savukārt latīņu valodā šī figūra iztulkota divos dažādos variantos – gradatio ‘kāpinājums’ un ascensus ‘uzkāpšana’. Antīkajā retorikā šī figūra tiek definēta kā augošs kāpinājums. Tas vērojams, piemēram, Senās Romas dzejnieka Pūblija Vergilija Marona (Publius Vergilius Maro) eposa “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. g. p. m. ē.) trešajā dziedājumā tulkotāja Augusta Ģiezena atdzejojumā – quae Phoebo pater omnipotens, mihi Phoebus Apollo praedixit, vobis Furiarum ego maxuma pando ‘Foibam visvarenais tēvs, Foibs, vēstīdams tālāk, man teica, tagad to atklāju jums, es vecākā fūrija esmu’. Par kāpinājumu rakstījuši tādi antīkās retorikas teorētiķi kā Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.), Aleksandrs (Ἀλέξανδρος) traktātā “Figūras” (Figurae, 2. gs.), Seviļas Isidors (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae / Origines, 7. gs.) un citi.

Mūsdienās kāpinājums tiek definēts līdzīgi kā antīkajā retorikā – vārdi vai vārdu savienojumi, kas veido nozīmes kāpinājumu, piemēram, latviešu dzejnieka un rakstnieka Aleksandra Čaka dzejoļu krājumā “Čaks. Padegs. Rīga” (1985) dzejolī “Divi vientuļi” –

Mēs sēdējām ostmalas krogā

Un dzērām dzeltenu vīnu,

Un runājām ilgi, ilgi

Par savām ilgām un splīnu.

Sniegtajā piemērā kāpinājums vērojams darbības vārdos – mēs sēdējām, dzērām un runājām.

Kāpinājumu var veidot tropi, piemēram, metaforas vai epiteti. Latviešu valodā kāpinājums dažkārt tiek dēvēts par gradāciju vai klimaksu. Ja kāpinājumā vērojama nevis augoša, bet gan dilstoša vārdu nozīme, tad to var dēvēt par antiklimaksu.

Kāpinājums var būt vērojams tautasdziesmās, piemēram,

Mežu mežus izstaigāju,

Lāga koka neredzēju:

Cits bij’ šķībs, cits bij’ greizs,

Cits bij’ vēja salauzīts.

Kāpinājums labi darbojas runās. Viens no slavenākajiem piemēriem ir Amerikas Savienoto Valstu (ASV) mācītāja un afroamerikāņu tiesību aktīvista Mārtina Lutera Kinga (Martin Luther King) runā “Man ir sapnis” (I have a dream, 1963) – This note was a promise that all men, yes, black men as well as white men, would be guaranteed the "unalienable Rights" of "Life, Liberty and the pursuit of Happiness" ‘Šī piezīme bija solījums, ka visiem cilvēkiem, jā, kā melniem, tā baltiem, būs nodrošinātas “neatņemamās tiesības” uz “dzīvi, brīvību un laimes sasniegšanu”’. Kāpinājums – Life, Liberty and the pursuit of Happiness – ir citāts no ASV Neatkarības deklarācijas (United States Declaration of Independence, 1776).