Kāpinājums ir stilistiska figūra, kura aprakstīta jau antīkajā retorikā. Tā ir viena no vārdu figūrām (latīņu figurae verborum), kas ietilpst ornatus jeb izgreznojuma jomā. Sengrieķu valodā kāpinājums tiek dēvēts par κλῖμαξ, klimaks – burtiski ‘kāpnes’, savukārt latīņu valodā šī figūra iztulkota divos dažādos variantos – gradatio ‘kāpinājums’ un ascensus ‘uzkāpšana’. Antīkajā retorikā šī figūra tiek definēta kā augošs kāpinājums. Tas vērojams, piemēram, Senās Romas dzejnieka Pūblija Vergilija Marona (Publius Vergilius Maro) eposa “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. g. p. m. ē.) trešajā dziedājumā tulkotāja Augusta Ģiezena atdzejojumā – quae Phoebo pater omnipotens, mihi Phoebus Apollo praedixit, vobis Furiarum ego maxuma pando ‘Foibam visvarenais tēvs, Foibs, vēstīdams tālāk, man teica, tagad to atklāju jums, es vecākā fūrija esmu’. Par kāpinājumu rakstījuši tādi antīkās retorikas teorētiķi kā Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.), Aleksandrs (Ἀλέξανδρος) traktātā “Figūras” (Figurae, 2. gs.), Seviļas Isidors (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae / Origines, 7. gs.) un citi.