Retoriskā uzruna pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Retoriskā uzruna ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā retoriskais uzruna tiek uzskatīts par vārdu figūru – latīņu figura verborum. Sengrieķu valodā šis termins ir ἀποστροφή, apostrofē ‘griešana atpakaļ’. Tas ir lietvārds, kas veidojies no darbības vārda ἀποστρέφω, apostrefo ‘griezt atpakaļ’. Latīņu valodā tas ir lietvārds aversio, kas veidojies no darbības vārda avertere ‘pagriezt’. Šī lietvārda pirmā nozīme ir riebums, pretīgums, taču retorikā tas nosauc visu, kas novērš auditorijas uzmanību no galvenā jautājuma. Antīkajā retorikā retoriskā uzruna tiek definēta kā pagriešanās no vienas auditorijas pie citas – parasti pie klāt neesošas personas. Šo pārmaiņu nosaka runātājs, tādējādi radot emocionālu efektu. Retoriskā uzruna aprakstīta tādos antīkās retorikas teorētiķu darbos kā Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.), Senās Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.) u. c.

Mūsdienās retoriskā uzruna tāpat kā antīkajā pasaulē tiek pētīta gan teorētiski parasti literatūrzinātnē un valodniecībā, gan izmantota praksē. Amerikas Savienoto Valstu retorikas profesora Tomasa O. Slouna (Thomas O. Sloane) redakcijā tapušajā grāmatā “Retorikas enciklopēdija” (Encyclopedia of Rhetoric, 2001) retoriskā uzruna raksturota kā stilistiska figūra, kas norāda uz pēkšņu pārtraukumu runā, dzejā u. c. ar nolūku, lai uzrunātu kaut ko īstu vai iedomātu, klāt esošu vai klāt neesošu, cilvēku vai priekšmetu, dzīvu vai nedzīvu. Piemēram, latviešu dzejnieka un rakstnieka Aleksandra Čaka dzejoļu krājumā “Čaks. Padegs. Rīga” (1985) dzejolī “Mans prusaku ansamblis” vairākkārt ir uzrunāta dārgā un mīļā, taču dzejoļa vidū ir pēkšņa cita uzruna – Pasaule, stāvi! Līdzīgi retorisko uzrunu aplūko arī latviešu literatūrzinātnieki, uzsverot, ka tā ir dzejnieka vēršanās pie objekta, kas nevar atbildēt. Bieži retoriskā uzruna funkcionē kopā ar retorisko jautājumu un retorisko izsaucienu. Literatūrzinātnieki uzskata, ka retoriskā uzruna dzejā vai runā sniedz konkrētu intonāciju – svinīgu, sirsnīgu, sērīgu, ironisku u. tml. Piemēram, tā paša krājuma dzejolī “Pārsistā spuldze” retoriskā uzruna:

“Ak, spuldze pārsistā pie mana tumšā loga,

Es tevi mīlēju, kā tikai mīl vairs sevi – rāda skumju intonāciju.”