Retoriskā uzruna pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Retoriskā uzruna ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā retoriskais uzruna tiek uzskatīts par vārdu figūru – latīņu figura verborum. Sengrieķu valodā šis termins ir ἀποστροφή, apostrofē ‘griešana atpakaļ’. Tas ir lietvārds, kas veidojies no darbības vārda ἀποστρέφω, apostrefo ‘griezt atpakaļ’. Latīņu valodā tas ir lietvārds aversio, kas veidojies no darbības vārda avertere ‘pagriezt’. Šī lietvārda pirmā nozīme ir riebums, pretīgums, taču retorikā tas nosauc visu, kas novērš auditorijas uzmanību no galvenā jautājuma. Antīkajā retorikā retoriskā uzruna tiek definēta kā pagriešanās no vienas auditorijas pie citas – parasti pie klāt neesošas personas. Šo pārmaiņu nosaka runātājs, tādējādi radot emocionālu efektu. Retoriskā uzruna aprakstīta tādos antīkās retorikas teorētiķu darbos kā Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.), Senās Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.) u. c.