Izokolons ir stilistiska figūra, kura aprakstīta jau antīkajā retorikā. Tā ir viena no vārdu figūrām (latīņu figurae verborum), kas ietilpst ornatus jeb izgreznojuma jomā. Šis termins veidojies no sengrieķu lietvārda ἰσώκολον, izokolon – burtiski ‘vienāddaļa’. Izokolons aprakstīts Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.), kur tas definēts kā divas vienādas teikuma daļas ar vienādu zilbju skaitu. Tur sniegtais piemērs – In proelio mortem parens oppetebat, domi filius nuptias comparabat ‘Kaujā tēvs satika nāvi, mājās dēls rīkoja kāzas’.

Mūsdienās izokolons tiek definēts līdzīgi kā antīkajā retorikā – vienādā kārtībā esošs teikuma daļu izvietojums, piemēram, latīņu spārnotajā teicienā littera docet, littera nocet ‘burts māca, burts kaitē’. Dažkārt izokolonu definē kā pilnīgu paralēlismu. Avotos angļu valodā izokolns parasti tiek dalīts trīs paveidos, un tie ir bikolons (bicolon) ar divām paralēlām daļām, trikolons (tricolon) – ar trim un tetrakolons (tetracolon) – ar četrām. Izokolons sniedz ritmiskumu, pārliecību, ka idejas tiek izteiktas noteikti un skaidri, pabeigtības iespaidu un citas pazīmes. Izokolons parādās dzejā, lugās, runās un citur. Tas vērojams, piemēram, amerikāņu rakstnieka un politiķa Bendžamina Franklina (Benjamin Franklin) runā – Tell me and I forget. Teach me and I may remember. Involve me and I will learn ‘Saki man, un es aizmirsīšu. Māci mani, un es varbūt atcerēšos. Iesaisti mani, un es iemācīšos’. Tāpat arī par izokolonu var uzskatīt Romas konsulam Cēzaram (Gaius Iulius Caesar) piedēvēto slaveno frāzi veni, vidi, vici ‘atnācu, ieraudzīju, uzvarēju’.