Zeigma ir stilistiska figūra, kura aprakstīta jau antīkajā retorikā. Tā ir viena no vārdu figūrām (latīņu figurae verborum), kas ietilpst ornatus jeb izgreznojuma jomā. Sengrieķu valodā zeigma tiek dēvēta par ζεῦγμα, zeugma – burtiski ‘saite’, savukārt latīņu valodā šī figūra iztulkota trīs dažādos variantos – disiunctio ‘atšķiršana’, coniunctio ‘savienošana’ un adiunctio ‘apvienošanās’. Zeigma aprakstīta Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.). Tur norādīts, ka zeigma sastāv no darbības vārda, kas saista divas dažādas frāzes. Turpat arī sniegts piemērs – Formae dignitas aut morbo deflorescit aut vetustate ‘Ārienes skaistums vai nu ar slimību novīst, vai ar vecumu’.

Mūsdienās zeigmas definīcija saglabā antīkajā retorikā apgalvoto, ka tā sasaista divus vai vairākus dažādus vārdus. Zeigmu veido viena vārda – parasti darbības vārda, retāk īpašības vārda vai lietvārda – lietojums kopā ar diviem vai vairākiem jēdzieniski dažādiem vārdiem, piemēram, "viņš atvēra durvis, acis un prātu" vai "viņa izliktajās lamatās iekrita peles un sievietes". Lai gan reizēm rodas iespaids, ka zeigma ir gramatiski nepareiza, tā tomēr nav – teikuma konstrukcija ir pareiza, taču radītais efekts ir pretējs. Zeigma sniedz dramatiskumu, kāpina emocijas, rada neizpratni, un gandrīz vienmēr tā tiek lietota apzināti. Ja, piemēram, sarunvalodā stilistiskā figūra polisindetons ir ierasta, tad tas neattiecas uz zeigmu. Zeigma parādās dzejā, prozā, runās u. c. Dažkārt zeigma var tikt pieskaitīta pie tropiem. Avotos latviešu valodā parādās gan termins zeigma, gan zevgma, taču tie nenosauc vienu jēdzienu. Ja zeigma ir stilistiska figūra, tad zevgma ir aizliegums vārsmai beigties ar vienzilbīgu vārdu. Avotos angļu valodā tiek dalītas trīs dažādas zeigmas, un otrais tās veids atbilst šeit sniegtajai definīcijai. Norādīts arī, ka šā veida zeigmas sinonīms ir termins syllepsis.