Heirons ir vecākais un slavenākais no kentauriem, vairāku varoņu audzinātājs un skolotājs, Krona (Κρόνος) un okeanīdas Filiras (Φιλύρα) dēls.

Heirons ir kentaurs – mītiska būtne, kura galva, krūškurvis un rokas ir kā cilvēkam, bet ķermeņa lejas daļa ir kā zirgam. Sengrieķu mitoloģijā Heirons nav vienīgais kentaurs, bet viņš atšķiras no pārējiem ar savu gudrību un viedumu, kā arī viņš bija vienīgais nemirstīgais kentaurs. Heirons bija izcils medicīnā, mūzikā un pareģošanā.

Heirons raksturots kā taisnīgs, labsirdīgs un ļoti gudrs. Homēra (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) 11. grāmatas 823. rindiņā Heirons nosaukts par vistaisnīgāko kentauru, savukārt 4. grāmatā 219. rindiņā – par vēlīgo, proti, labvēlīgo.

Heirona vārdam oriģinālā sengrieķu valodā ir trīs paralēlformas:

• Χείρων, Cheirōn, visbiežākā forma, sastopama dažādos literāros avotos, sākot jau ar Homēra eposiem,
• Χέρρων, Cherrōn, sastopama tikai dzejnieka Mitilēnes Alkaja (Ἀλκαῖος ὁ Μυτιληναῖος) darbos,
• Χίρων, Chirōn, sastopama dokumentāros avotos, piemēram, inskripcijās, vāžu gleznojumos utt.

Pirmās un biežāk lietotās formas etimoloģija skaidrojama ar sengrieķu sieviešu dzimtes lietvārdu χείρ, cheir ‘roka’, tāpēc Heirona vārds burtiski varētu būt tulkojams kā ‘tas, kas ar prasmīgām rokām’. Šī nozīme sasaucas ar Heirona izcilajām prasmēm ārstēšanas mākslā, proti, sengrieķu darbības vārds χειρουργέω, cheirūrgeō ‘darīt ar rokām’ un sieviešu dzimtes lietvārds χειρουργία, cheirūrgia ‘darīšana ar rokām’ ir pamatā terminam “ķirurģija”.

Romiešu mitoloģijā Heirona vārds izmainās tikai nedaudz – latīņu Chīrōn. Latviešu valodā Heirons var tikt dēvēts arī par Hīronu vai Filiridu (pēc savas mātes vārda).

Kentauri cēlušies no lapitu cilts Tesālijā, kas dzīvoja mežos un kalnos. Lapitu valdnieks Īksions (Ἰξίων) bija uzaicināts uz dievu dzīrēm Olimpa kalnā. Dzīru laikā Īksions uzdrošinājās iekārot Hēru (Ἥρα), bet Zevs (Ζεύς), to pamanījis, vēlējās pārbaudīt Īksiona godprātību, tāpēc piešķīra mākonim Hēras izskatu. Īksions, redzēdams Hēras izskatā pārvērsto mākoni un domādams, ka tā ir pati dieviete, nolēma ar redzēto tēlu mīlēties. Zevs par pārgalvīgo rīcību Īksionu sodīja, bet no mīlas sakara radās kentauri. Šie kentauri bija mežonīgi, kareivīgi, bīstami, kā arī mirstīgi, taču Heirons, vecākais no kentauriem, bija atšķirīgs, turklāt nemirstīgs, un par viņa izcelšanos pastāv cits mīts.

Heirona tēvs ir Krons, māte okeanīda Filira. Mīts par Heirona izcelšanos ir ļoti sens, un mitoloģijas pētnieki uzskata, ka mīts nāk vai nu no Titanomahijas (Τιτανομαχία), stāsta par titānu un Olimpa dievu 10 gadus ilgo cīņu, vai Gigantomahijas (Γιγαντομαχία), stāsta par Olimpa dievu un milžu mītisko kauju. Mītā teikts, ka Krons pārvērties par zirgu, lai varētu mīlēties ar Filiru, un Filira vēlāk dzemdējusi kentauru Heironu. Vēlākos avotos parādās cita mīta versija. Krons pārvērties par zirgu, jo Filira bija pārvērtusies par ķēvi, lai izbēgtu no Krona. Mīti par Heirona izcelšanos lasāmi, piemēram, sengrieķu dzejnieka Rodas Apollonija (Ἀπολλώνιος Ῥόδιος) poēmā “Argonautika” (Ἀργοναυτικά, 3. gs. p. m. ē.), sengrieķu dzejnieks Hēsiods (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.) nosauca Heironu par Filiridu (Φιλυρίδης), t. i., Filiras dēlu, arī sengrieķu dzejnieks Pindars (Πίνδαρος) par Heirona vecākiem dēvēja Kronu un Filiru. Romiešu autors Gajs Jūlijs Higins (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) stāsta, ka Filira bija nepatīkami pārsteigta par jaundzimušā aprisēm, tāpēc lūdza Zevam, lai tas viņu pašu par kaut ko pārvērš. Zevs Filiru uzklausīja un pārvērta viņu par platlapu liepu (Tilia platyphyllos). Filiras vārda etimoloģija saistāma ar sengrieķu valodas sieviešu dzimtes lietvārdu φιλύρα, philyra ‘platlapu liepa’. Šīs dievišķās izcelsmes dēļ Heirons bija vienīgais nemirstīgais kentaurs.

Jaundzimušo pamesto Heironu atrada Apollons (Ἀπόλλων), kurš kļuva par viņa audzinātāju un skolotāju. Apollons Heironu izglītoja medicīnā, mūzikā un pareģošanā, bet Apollona dvīņu māsa Artemīda (Ἄρτεμις) – medīšanā.

Vēlāk Heirons kļuva par prasmīgu dziedinātāju, nākotnes pareģotāju un skolotāju. Viņš audzināja un skoloja medicīnas dievu Asklēpiju (Ἀσκληπιός), pusdievu Aristeju (Ἀρισταῖος), argonautu Jāsonu (Ἰάσων), varoni Ahilleju (Ἀχιλλεύς), mednieku Aktaionu (Ἀκταίων) u. c., līdz ar to Heironam piedēvētie notikumi bieži saistīti ar mītiem, kuros piedalījušies viņa apmācāmie.

Heirona sieva bija nimfa Hariklo (Χαρικλώ), ko nevajadzētu jaukt ar citu nimfu Hariklo, kura bija pareģa Teiresija (Τειρεσίας) māte. Dažādos avotos norādīti vairāki Heirona un Hariklo pēcteči – nimfas pelionīdes (Πηλιονίδες), kuras aprūpēja jaundzimušos kentaurus, Melanipe (Μελανίππη), saukta arī par Hipi (Ἵππη) vai Euipi (Εὐίππη), dažos avotos dēvēta par Heirona mazmeitu, nevis meitu, Endeida (Ενδηίς), kuras mazdēls bija Ahillejs, bet Okiroje (Ὠκυρόη) bija meita, kura Heironam pareģoja viņa nāvi, tāpēc viņai atņēma runas spēju, dažkārt minēts, ka Okiroje ir vēl viens Melanipes vārds, savukārt Karists (Κάρυστος) bija vienīgais Heirona dēls.

Heirona nāve saistāma ar Hērakla (Ἡρακλῆς) varoņdarbu, kurā viņš pieveica Erimanta meža kuili (ὁ Ἐρυμάνθιος κάπρος) un kurā norisinājās cīņa ar kentauriem. Hērakls devās uz Erimanta kalnu un pa ceļam apciemoja kentauru Folu (Φόλος), kurš, tāpat kā Heirons, izcēlās citu kentauru vidū ar gudrību, turklāt abi kentauri bija Hērakla draugi. Fols cienāja Hēraklu ar vīnu, kura saldo smaržu sajuta arī citi kentauri, un, kā vēsta mīti, lielākā daļa kentauru bija mežonīgi. Kentauri sadusmojās, ka Fols cienā Hēraklu ar viņu vīnu, un izcēlās kauja. Kaujā Hērakls nonāvēja dažus no kentauriem, bet pārējie aizbēga meklēt glābiņu pie Heirona. Hērakls kentaurus vajāja, līdz atrada tos Heirona alā. Hērakls izšāva saindētu bultu, gribēdams ar to trāpīt kādam no vajātajiem kentauriem, taču nejauši ievainoja Heironu celī. Heirons zināja, ka Hērakla bultas mērcētas hidras indē, tāpēc ievainojums nebija dziedināms. Mokošās sāpēs Heirons devās uz Aīda (Ἅιδης) valstību, un tur savu nemirstību iemainīja pret titāna Prometeja (Προμηθεύς) atbrīvošanu. Zevs Heironu pārvēra Centaura zvaigznājā (Centaurus).

Heirona atspoguļojums mākslā ir plašs un sens. No antīkās pasaules saglabājušās freskas, monētas un vāžu gleznojumi, daži no tiem datējami ar 6. gs. p. m. ē. Bieži Heirons atveidots, mācot kādu no saviem audzēkņiem vai nesot medījumu. Mainīgā daļa šajos Heirona atspoguļojumos ir priekšējās kājas – dažkārt tās ir kā cilvēka kājas, dažkārt kā zirga priekškājas. Ja Heirona priekšējās kājas attēlotas kā cilvēka kājas, tad viņam mugurā parasti ir hitons. Ja Heirona priekšējās kājas attēlotas kā zirga priekškājas, parasti viņa torss ir kails. Vēlāk Heirons atveidots gleznās, ciļņos, grāmatu ilustrācijās un statujās. Heironam rokās var būt atvilkts loks ar bultu vai zobens un vairogs, reti galvā var būt ķivere.

Cēsīs Maija parkā atrodas tēlnieka Kārļa Jansona diplomdarbs “Cīņa ar kentauru”, bronzā izliets 1977. gadā. 

Kentauri atspoguļoti Džoannas Ketlīnas Roulingas (Joanne Kathleen Rowling) septiņu romānu sērijā “Harijs Poters” (Harry Potter, 1997–2007) kā gudri un noslēpumaini tēli ar augstām zināšanām medicīnā un astronomijā. Šajā romānu sērijā kentauri dzīvo nošķirti no pārējās pasaules, taču kentaurs vārdā Firencī (Firenze) ir atšķirīgs, bieži nonāk saskarē ar burvju pasauli, kā arī īsu periodu pasniedz nodarbības pareģošanā, līdz ar to vērojamas paralēles ar sengrieķu mītu par kentauriem un Heironu.

Heironam nav veltīti atsevišķi tempļi.