Romiešu dzejnieka Pūblija Ovidija Nāsona (Publius Ovidius Naso) mīlestības rokasgrāmata elēģiskajā distihā izpelnījās atzinību uzreiz pēc publicēšanas ap 2. gadu p. m. ē. Darbs bija tik populārs, ka Ovidijs tam uzrakstīja turpinājumu “Zāles pret mīlestību” (Remedia Amoris).
Didaktiskas poēmas par dažādām tēmām grieķu un romiešu literatūrā bija pazīstamas jau pirms Ovidija, mīlas dzīves nozīmīgumu apcerējuši jau sengrieķu filozofi. Ovidijs bija pirmais, kas sistematizētām pamācībām mīlestībā veltījis veselu poēmu.
Elēģiskā distiha pantmērs didaktiskās dzejas žanrā ir jaunievedums, jo tradicionāli lietots daktilu heksametrs, piemēram, Vergilija (Vergilius) “Georgikās” (Georgica, 30. g. p. m. ē) un Lukrēcija (Lucretius) “Par lietu dabu” (De rerum natura, 1. gs. p. m. ē. ). Ovidijs “Mīlas mākslā” turpina attīstīt “Mīlas elēģijās” (Amores, 16. g. p. m. ē.) aizsākto rotaļīgās mīlestības tēmu un elēģiskā distiha formas pilnveidi. Satura atklāsmes un formas risinājumā “Mīlas māksla” sasniegusi dzejnieka daiļrades erotiski didaktiskā perioda virsotni. Mitoloģiskie sižeti, ar kuriem ilustrētas pamācības, iezīmē pārēju uz Ovidija daiļrades nākamo – zinātniski mitoloģisko – periodu.
Iespējams, ka sabiedrības netikumību atmaskojošais “Mīlas mākslas” saturs varētu būt viens no iemesliem, kādēļ Ovidijs tika izsūtīts trimdā, tomēr apstiprinājumu šis pieņēmums nav guvis.