Krētika pēdu veido īsa vai neuzsvērta zilbe, kurai katrā pusē atrodas gara vai uzsvērta zilbe.

Dzejas pēdai ir divi nosaukumi – krētiks un amfimakrs (sengrieķu ἀμφίμακρος, amphimakros ‘no abām pusēm garš’). Senākais nosaukums ir krētiks – tas saistīts ar Grieķijas salu Krētu. Viena no versijām vēsta, ka nosaukums radies no Krētas salas kurētiem – mītiskiem karotājiem, kuri ar ieroču žvadzināšanu slāpēja tikko dzimušā dievu valdnieka Zeva (Ζεύς) raudāšanu.

Cita versija stāsta, ka metru ieviesa krētiešu dzejnieks un mūziķis Talēts (Θαλῆς/Θαλήτας), kurš dzīvoja ap 7. gs. p. m. ē. Viņš no Krētas devās uz Spartu un iepazīstināja spartiešus ar militārajām jeb ieroču dejām un kulta dziesmas – paiāna – žanru dzejā. Paiānam raksturīgs krētika metrs.

Termins “amfimakrs” veidots pēc analoģijas ar amfibrahiju, tribrahiju un citiem.

Antīkajā dzejā krētiku veido divas garas zilbes, kurām pa vidu atrodas viena īsa. Zilbes garuma mērvienība ir mora. Īsās zilbes izruna atbilst vienai morai, garās zilbes – divām morām. Krētika izrunas ilgums metriskajā dzejā ir piecas moras. Pēc izrunas ilguma krētikam līdzvērtīga ir bakhija (βακχεῖος, bakheios) un paiāna (παιάν, paian) pēda.

Parasti krētika pēdu attēlo:   

– U –

(– ir gara/uzsvērta zilbe; U ir  īsa/neuzsvērta zilbe)

Antīkajā dzejā krētiki visbiežāk sastopmami tetrametros, bet tie var veidot arī dipodijas un tripodijas. Krētiku var savienot arī ar jamba vai trohaja pēdām. Sengrieķu dzejā krētiks sastopams aioliskajā dzejā un paiānos. Romiešu dzejā – komēdijās un traģēdijās. Tāpat to izmanto arī prozas ritmizēšanā.

Modernajās valodās visbiežāk krētiku lieto trohaja metra dažādošanai, kā arī prozas ritmizēšanai, bet ir atrodami arī dzejas paraugi, kas sarakstīti tīrā krētika metrā. Pēdas struktūra ir pateicīga sakāmvārdu un izteicienu veidošanai, jo īpaši, ja pievieno atskaņas, piemēram, 

• angļu valodā: 

After a while, crocodile! ’Pēc brīža, krokodil!’,

Birds delight, day and night. ’Putni priecē dienu un nakti’,

Shall I die? Shall I fly? ’Vai man mirt? Vai man lidot?’,

• vācu valodā:

Gut und Geld ’manta un nauda’;

Haus und Hof ’māja un sēta’;

Bier und Brot ’alus un maize’.

Latviešu valodā krētiku teorētiski aprakstīja jau Matīss Kaudzīte un Ludis Bērziņš (ar pseidonīmu Pabērzis) un citi. Tāpat ir bijuši mēģinājumi rakstīt dzeju krētika metrā, bet dzejas praksē tas nav nostiprinājies. Piemēram, Vilnis Cedriņš krājumā “Sidraba jātnieks” (1935) dzejolī “Rīga dimd” kombinēja krētika pēdas ar trohaju tetrametu. Nepāra rindās ir divas krētika pēdas ar cezūru pa vidu, pāra rindās – trohaju tetrametrs.

“Dzimtā valsts,|| svētums mans,

tavi lauki miera pilni –

Klusi vējš || kalnos šalc,

meži rāmi vētrā zan.

Upju pulks || lēni veļ

spožā jūrā maigu vilni,

Lejup vien || tālums viss

milža sparā dun un skan:

Rīga dimd, || Rīga dimd! –

Ko tur rīts un vakars kaļ,

Kāds gan liels || dzirnu zobs

augu dienu miltus maļ?“

Krētika skanējums šajā dzejolī nav viennozīmīgi uztverams, jo nepāra rindas var lasīt arī kā daktilus. Līdzīgu krētika risinājumu izmantoja Jānis Plaudis krājuma “Putnu ceļš” (1939) dzejoļa “Dziesma Daugavas krācēm” refrēnā. Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte norāda, ka “latviešu lasītāja auss nav trenēta sadzirdēt regulāru garu un īsu zilbju miju pantmēra veidošanā, tāpēc J. Plauža veidoto krētika jeb amfimakra paraugu kā tādu neuztver”.

Viens no žurnālista Mārtiņa Deruma (īstajā vārdā Maksis Miervaldis Čulītis) pseidonīmiem bija Anatols Amfimakrs.