Dzejas pēdai ir divi nosaukumi – pirihijs un dibrahijs (arī dibrahs; sengrieķu διβραχυς, dibrakhus ‘tāds, kas sastāv no divām īsām zilbēm’, kas veidots no sengrieķu δι, di ‘divi’ + βραχυς, brakhus ‘īss’). Senākais nosaukums ir pirihijs. Tā izcelsme saistīta ar kara deju, kurai raksturīgas straujas, asas kustības.

Termins "dibrahijs" ir aprakstošs nosaukums, kas veidots pēc analoģijas ar tribrahiju, amfibrahiju un citiem.

Pirihijs ir īsākā metriskā pēda antīkajā dzejā, to veido divas īsas zilbes. Zilbes garuma mērvienība ir mora. Īsās zilbes izruna atbilst vienai morai. Lai gan formāli pirihijam būtu jāsastāv no divām morām, dzejas rindā tas parasti atbilst trīs vai pat četrām morām. To, līdzīgi kā spondeju, lieto, lai aizstātu jamba, diktila vai trohaja pēdu.

Parasti pirihija pēdu attēlo:       

U U

(U ir  īsa/neuzsvērta zilbe)

Modernajā dzejā, piemēram, angļu valodā, aizvietotājpēdas – pirihijs un arī spondejs – sastopamas bieži. Angļu, tāpat arī vācu un krievu dzejā pirihiju veido divas neuzsvērtas zilbes, bet pirihija skanējums ir atkarīgs no izpildītāja.

Piemēram, Lorda Bairona (George Gordon Noel Byron, 6th Baron Byron, Lord Byron) poēmā “Dons Žuans” (Don Juan, 1819), kas sarakstīta jambā, šajā rindā 2. un 4. ir pirihija pēdas:

My way | is to | begin | with the | beginning. (Canto I, 50)

"Mans ceļš sākas ar sākumu."

Latviešu dzejā pirihijs veidojas līdzīgi kā angļu, vācu un krievu dzejā. Teorētiski to veido divas neuzsvērtas zilbes, bet skanējums ir atkarīgs no lasītāja interpretācijas. Lai gan termins latviešu valodā un kultūrvidē ir pazīstams, literatūrteorētiskajā domā nav izveidojusies tradīcija aprakstīt pirihiju kā jamba vai trohaja aizstājējpēdu. Piemēram, latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte to sauc par metriskā uzsvara izlaidumu. Literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis lieto no krievu dzejnieka un literatūrteorētiķa Valērija Brjusova (Валерий Яковлевич Брюсов) aizgūto terminu ipostass (ипостаса) – vārsmas pamatpēdas nomaiņa ar kādu citu pēdu.

Pirihiju latviešu valodā var novērot gan jamba un trohaja metros sacerētā oriģināldzejā, gan tulkojumos. Rainis dzejolī “Būtnes mērķi” izmantojis romiešu dzejnieka Horācija (Quintus Horatius Flaccus) ieviesto Sapfo strofas versiju ar cezūru pēc piektās zilbes, kurai seko pirihijs.

"Telpas dvēslē vērz, – savas stīgas izstiep,

Tālēm pāri laid, – visas vielas aptver,

Pasauls plaisas slēdz, – kad tu starpā meties

Visumu vienot!

Dvēsle līdza top – tā kā visums liela,

Visums līdzis top – tā kā dvēsle zinots,

Doma gribot aug – savas dvēsles klēpi

Visumu vēršot."

Pirmajā pantā pirihija pēdas veido vārdi, kas sastāv no divām īsām zilbēm. Otrajā – divi vienzilbes vārdi, kas sastāv no garām zilbēm, tomēr tos izrunā īsi. Domu zīmes kalpo ne tikai interpunkcijai, bet arī pantmēra skanējumam – tās iezīmē cezūras.