Par vēsturisku notikumu, kam bija būtiska ietekme 19. gs. Eiropas teātra attīstībā, uzskatāma Franču revolūcija (Révolution française) 1789. gadā. Tās rezultātā tika veicināta strauja teātra kā mākslas formas demokratizācija. Šī tendence sākotnēji izpaudās Francijā, bet vēlāk ietekmēja arī citas Eiropas valstis un kultūras. Otra nozīmīga 19. gs. teātra mākslas iezīme bija saistīta ar nacionālo ideju aktualizāciju gadsimta gaitā.

18. gs. beigās tika atceltas 1680. gadā dibinātā Franču komēdijas teātra (La Comédie-Française) ekskluzīvās tiesības izrādēm Parīzē, dodot vietu jaunu, komerciālas ievirzes teātru veidošanai, kas pēc savas atrašanās vietas – Tempļa bulvārī (Boulevard du Temple) – tika nodēvēti par bulvāru teātriem. Par šo teātru galvenajiem apmeklētājiem tradicionālo aristokrātisko un buržuāzisko sabiedrības slāņu vietā kļuva strādnieki. Lai piesaistītu mazizglītotās publikas uzmanību, veidojās jauns dramaturģijas žanrs – melodrāma, kā arī tika pievērsta īpaša uzmanība intriģējošu sižetu veidojumam. Atbilstošie darbi ieguva “labi veidotās lugas” (pièce bien faite) apzīmējumu, un visi radušies pārpratumi atrisinājās un noskaidrojās t. s. nepieciešamajā skatā (scène à faire). 19. gs. vidū šī tipa darbos līdzās izklaidei, akcentējot arī sociālo problemātiku, radās nosaukums “tēžu lugas” (pièce à thèse), kas ieviesās galvenokārt franču teātrī. Savukārt melodrāmas žanra izplatība, kura klasiskais periods datējams aptuveni ar 1800.–1830. gadu, ir daudz plašāka un ieņem svarīgu vietu arī daudzās jaunajās teātra kultūrās to veidošanās procesā.

19. gs. pirmajā pusē autori radīja arī literāri augstvērtīgus dramaturģiskus darbus, kuri ne vienmēr bija piemēroti skatuvei. Tas daļēji attiecināms uz romantisma virzienu, par kura teorētisko manifestu var uzlūkot franču rakstnieka Viktora Igo (Victor Marie Hugo) priekšvārdu drāmai “Kromvels” (Cromwell, 1827). Tomēr virkne romantisma drāmu bijušas gan teātru repertuārā, gan raisījušas spraigas diskusijas un pat konfliktus, no kuriem pazīstamākais saistīts ar V. Igo lugu “Ernani” (Hernani, 1830). Pirmizrādi, kas notika 25.02.1830., V. Igo atbalstītāji, jaunās paaudzes romantiķi, uztvēra kā iespēju vērsties pret klasicisma mākslas aizstāvjiem. Viņi ieradās teātrī jau vairākas stundas pirms izrādes, demonstratīvi izrādot sajūsmu par iestudējumu, un uzveduma laikā zālē turpinājās skaļa vārdu apmaiņa starp abām nometnēm. Romantisma nozīme teātrī ievērojami pieauga līdz ar nacionālo teātru veidošanos Ziemeļeiropā un Centrālaustrumeiropā 19. gs. vidū un otrajā pusē, kur šim virzienam bija ievērojama loma nāciju pagātnes aktualizācijā un pašapziņas veicināšanā, dramaturģijā nereti izmantojot vēsturiskus un mitoloģiskus tematus. Nacionālās kustības kļuva par teātra procesu mobilizētājām daudzās Eiropas kultūrās, ietverot nacionālo teātru veidošanos Polijā (kur tā datējama jau ar 18. gs. otro pusi), Čehijā, Horvātijā, Ungārijā, Skandināvijas valstīs, Baltijā, Krievijā un citur.

19. gs. repertuārā liela nozīme bija izcilu aktieru sniegumam, ievērojamiem skatuves māksliniekiem, piemēram, Čārlzam Kīnam (Charles John Kean) Anglijā, Sārai Bernārai (Sarah Bernhardt) Francijā. Tomēr gadsimta otrās puses aktualitāte visās teātra kultūrās bija izrādes kā konceptuāli un stilistiski vienota ansambļa mākslas darba veidošana. Šis process pakāpeniski norisinājās arī teātros, kur dominēja izklaidējošais repertuārs, taču izšķiroša nozīme bija atsevišķiem eksperimentālas ievirzes teātriem. Par vienu no tādiem uzskatāms Meiningenas Galma teātris (Meininger Hoftheater), kura darbībā aktīvi piedalījās arī Saksijas-Meiningenas hercogs Georgs II (Herzog Georg II von Sachsen-Meiningen) kopā ar trupas vadošo aktieri Ludvigu Kroneku (Ludwig Chronegk), kurš kļuva par vienu no pirmajiem režisoriem teātra vēsturē. Meiningenas teātra princips bija uzveduma skrupuloza sagatavošana ilgstošā mēģinājumu procesā, pievēršot uzmanību gan laikmeta detaļām un atbilstoši precīzam skatuves iekārtojumam, gan detalizētai masu skatu izstrādei, ikvienam tēlotājam izrādē piešķirot konkrētu uzdevumu un funkciju. Šī teātra pazīstamākais uzvedums ir angļu rakstnieka Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijas “Jūlijs Cēzars” (Julius Caesar, 1599) iestudējums, kas tika gatavots divus gadus, visai trupai mēģinājumu procesā apmeklējot vēsturisko notikumu norises vietas Romā. Sākot ar uzveduma panākumiem Berlīnē 1874. gadā, teātra trupa atkārtoti devās viesizrādēs uz dažādām Eiropas valstīm, un tajās viņu iestudējumus redzēja un no tiem ietekmējās lielākā daļa vēlāk vadošo naturālisma teātra režisoru.

Meiningenas trupas izrāžu pamatā galvenokārt bija vēsturiskās tēmas un laikmeta rekonstrukcijas, un līdzīga tendence vēlāk iezīmējas arī citu ansambļu darbā, piemēram, Anglijā radniecīga pieeja bija raksturīga aktiera un dramaturga Viljama Poela (William Poel) veidotajiem uzvedumiem. Tomēr 19. gs. pēdējās desmitgadēs svarīgākā loma bija t. s. brīvajiem teātriem, kuri pievērsās naturālisma principu īstenojumam laikmetīgās dramaturģijas darbu uzvedumos. Par pirmo šī tipa ansambli kļuva “Brīvais teātris” (Le Théâtre Libre) Parīzē, kurš darbību uzsāka 1887. gadā Andrē Antuāna (André Antoine), tolaik kādas gāzes fabrikas darbinieka, vadībā. A. Antuāna fanātisko interesi par teātri apliecina fakts, ka viņš nereti izrāžu telpas iekārtošanai uz teātri pašrocīgi veda ģimenes mēbeles. Viņa veidotie uzvedumi tika spēlēti īrētās telpās, piesaistot dažādu teātru aktierus un nereti aprobežojoties ar vienu izrādi, taču šiem uzvedumiem bija paliekošs iespaids teātra attīstībā. Līdzīgi tika organizēts 1889. gadā dibinātās Berlīnes trupas “Brīvā skatuve” (Die Freie Bühne) darbs. Tās dibinātāji bija virkne teātra kritiķu, kuri centās iezīmēt jaunu skatuves attīstības virzienu. Lai apietu cenzūru, izrādes bija pieejamas tikai slēgtam šīs skatuves biedrības biedru lokam. Režisora funkcijas uzņēmās Oto Brāms (Otto Brahm), kurš vēlāk, 1894. gadā, kļuva par Berlīnes Vācu teātra (Deutsches Theater) vadītāju, tādējādi apliecinot “Brīvās skatuves” uzvedumu augsto prestižu.

Brīvo jeb eksperimentālo teātru tradīcija kļuva par platformu arī simbolisma teātra attīstībai. Raksturīgākais piemērs ir Dailes teātra (Théâtre d'Art) aktivitātes Parīzē režisoru Pola Fora (Paul Fort) un Oreljēna Marī Linjē-Po (Aurélien-Marie Lugné, Lugné -Poe) vadībā kopš 1892. gada. 20. gs. sākumā būtiska nozīme nacionālās pašapziņas nostiprināšanā Īrijā bija 1904. gadā Viljama Batlera Jītsa (William Butler Yeits) un lēdijas Izabellas Augustas Gregorijas (Isabella Augusta, Lady Gregory) izveidotajam Abatijas teātrim (Amharclann na Mainistreach, The Abbey Theatre) Dublinā, kura iestudējumu pamatā bija literāri teksti ar folkloras tēmu.

Teātros eksperimentālu uzvedumu sagatavošanā tika likti pamati režisora profesijai. Tās nostiprināšanās repertuāra teātrī cieši saistīta ar 1898. gadā dibinātā Maskavas Dailes teātra (Московский Художественный театр) darbību režisoru Konstantīna Staņislavska (Константин Сергеевич Станиславский) un Vladimira Ņemiroviča-Dančenko (Владимир Иванович Немирович-Данченко) vadībā. Šajā teātrī nostiprinājās reālisma un naturālisma režijas pamati, veikti eksperimenti citos teātra virzienos, organizēta profesionāla aktieru apmācība, kuras pamatus K. Staņislavskis vēlāk apkopojis teātra teorijai veltītās grāmatās, kā arī sagatavotas vairākas aktieru studijas, kuru dalībnieki devuši novatorisku ieguldījumu 20. gs. režijas un aktiermākslas attīstībā.

Svarīgākās 19. gs. teātra iezīmes saistītas ar režijas profesijas izveidi, teātra arhitektūras, tehniskā aprīkojuma un izrādes telpas modernizēšanu, pārmaiņām aktiermākslā, kā arī dramaturģijas nozīmi teātru procesos. Par nozīmīgāko no šīm pārmaiņām tiek uzskatīta režijas nostiprināšanās, režisoram pakāpeniski kļūstot par iestudējuma galveno veidotāju un ievērojami mazinot literārā darba dominanti.

Skatuves iekārtojumā agrāko divu dimensiju telpu un gleznotos fona prospektus aizstāja reālas, sadzīvei tuvinātas dekorācijas, kas tika izkārtotas, apgūstot skatuvi gan tās plašumā, gan dziļumā. Sākotnēji dekorāciju konkrētība tika izmantota galvenokārt vēsturisku lugu iestudējumos, lai panāktu detalizētu vides raksturojumu, bet 19. gs. pēdējā ceturksnī šis princips tika attiecināts arī uz laikmetīgo dramaturģiju. Būtiska nozīme vides konkretizēšanā un uzveduma noskaņas radīšanā bija gaismošanas iespēju paplašinājumam, kopš 19. gs. sākuma izmantojot gāzes apgaismojumu, gaismas fokusēšanas iespējas noteiktā skatuves segmentā, kā arī, sākot no 19. gs. 80. gadiem, elektrisko apgaismojumu. 

Būtiskākās pārmaiņas aktiermākslā saistītas ar tuvināšanos reālajiem skatuves apstākļiem, kā arī ar ansambļa nozīmes uzsvēršanu uzvedumu sagatavošanā. Izrādes laikā aktieri vairs neieņēma agrāk ierasto vietu skatuves priekšplānā, pakāpeniski atteicās no deklamācijas un efektīgu pozu demonstrēšanas un ar savu izturēšanos tiecās organiski iekļauties izrādes telpā un konkrētajai ainai veidotajās mizanscēnās.

Dramaturģijas nozīme teātra procesā saglabājās 19. gs. nozīmīgākajos literāros virzienos: romantismā, reālismā, naturālismā un simbolismā. Daudz tika iestudēta populārā, uz masu izklaidi vērstā dramaturģija. 19. gs. pēdējā ceturksnī autori pievērsās ikdienas dzīves detalizētam tēlojumam, kas ietvēra arī sociālu problēmu risināšanu. Savukārt agrīnā modernisma virzieni – naturālisms un simbolisms – atklāja apzinātu mākslas stilistisko resursu mobilizāciju jaunas, atšķirīgas stilistikas meklējumos. 

Pāreju no 19. uz 20. gs. teātri spilgti iezīmēja modernisma un avangarda virziena sazarošanās un daudzveidība, scenogrāfijas lomas pieaugums vienota skatuves iekārtojuma izveidē, teātra izrādi veidojošo elementu sintēze un literārā teksta nozīmes samazināšanās iestudējuma procesā. 

Nozīmīgākie autori un darbi

Teātris 19. gs. lielākoties joprojām bija atkarīgs no dramaturģisko darbu kvalitātes un to stilistikas, cenšoties uz skatuves iespējami pilnīgi un adekvāti atspoguļot autora uzrakstīto. Šajā literatūras un teātra mijiedarbē būtiska nozīme bija arī populārās kultūras darbiem. Melodrāmas žanra redzamākais pārstāvis bija franču autors Gilbērs de Pikserekūrs (René-Charles Guilbert de Pixérécourt), kura lugām, piemēram, “Montarži suns” (Le Chien de Montargis, 1814), raksturīga krasa labo un ļauno varoņu polarizācija, sakāpināti dialogi un konflikti, nereti eksotiska darbības vide. T. s. labi veidoto lugu populārākais radītājs bija Ežēns Skribs (Augustin Eugène Scribe), kura pazīstamākajā lugā “Glāze ūdens” (Le Verre d’Eau, 1842) veikli savērpts sižeta risinājums, kas balstās virknē sagadīšanos un pārpratumu. Viens no 19. gs. vidus sociālo jeb tēžu lugu pazīstamākajiem autoriem bija Aleksandrs Dimā (dēls) (Alexandre Dumas fils), īpaši populāra kļuva viņa romāna “Kamēliju dāma” (La Dame aux Camélias, 1848) adaptācija skatuvei (1852). Šo sižetu komponists Džuzepe Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) izmantojis operas “Traviata” (La traviata, 1853) libretam, atspoguļojot 19. gs. dramatiskā teātra un operas žanra ciešo saikni.

19. gs. sākumā joprojām būtiska nozīme bija apgaismības perioda atskaņām, īpaši vācu kultūras kontekstā, kur tās savienojās ar t. s. vētras un dziņu laikmeta sociālo protestu un nacionālās apvienošanās idejām. Šīs ievirzes spilgtākais dramaturģiskais darbs bija Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) drāma “Vilhelms Tells” (Wilhelm Tell, 1804). Savukārt Johans Volfgangs Gēte (Johann Wolfgang von Goethe) dramatiskajā poēmā “Fausts” (Faust, 1. daļa 1808. gads, 2. daļa 1832. gads) izvērsa vispārcilvēcisku un eksistenciālu problemātiku, izvirzot sava laika skatuvei praktiski neizpildāmas prasības, taču radīja darbu, kas vēlāk piedzīvoja daudzas interpretācijas teātrī un mūzikā. Ievirzes ziņā ar minētajiem autoriem sasaucas un ar savu ekspresivitāti atšķiras vācu romantisma dramaturģijas ievērojamāko autoru darbi, piemēram, Heinriha fon Kleista (Bernd Heinrich Wilhelm von Kleist) lugas “Saplēstā krūze” (Der Zerbrochene Krug, 1808) un “Homburgas princis” (Prinz Friedrich von Homburg, 1821), bet it īpaši Georga Bīhnera (Karl Georg Büchner) nepabeigtā luga “Voiceks” (Woyzeck, 1877), kas vēlāk kļuva par vienu no ekspresionisma teātra populārākajiem tekstiem. Romantisma dramaturģija ieņēma nozīmīgu vietu arī franču un angļu kultūrā, kurā svarīga loma bija Džordža Gordona Bairona (George Gordon Byron, Lord Byron) dramatiskajām poēmām “Manfrēds” (Manfred, 1817) un “Kains” (Cain, 1821). Savukārt nacionālā romantisma spilgts pārstāvis Skandināvijā bija norvēģu rakstnieks Henriks Ibsens (Henrik Johan Ibsen), kura lugas veidojušas nacionālā teātra repertuāra pamatu. Drāmā “Troņa tīkotāji” (Kongs-emnerne, 1863) H. Ibsens aplūkojis Norvēģijas viduslaiku vēsturi, savukārt dramatiskajās poēmās “Brands” (Brand, 1866) un “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1867) aktualizēta tautas leģendu tematika un uzsvērtas filozofiskas pārdomas.

Par vienu no novatoriskākajiem 19. gs. dramaturģijas virzieniem kļuva reālisms, kura dominējošais estētiskais princips bija atteikšanās no atklātas teatralitātes, lugu autoriem un iestudētājiem liekot notikumiem risināties tā, it kā skatītāji vērotu konkrētu sadzīves situāciju. Reālisma iezīmes jau 19. gs. vidū bija vērojamas krievu autoru darbos, no kuriem nozīmīgākie bija Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) lugas “Revidents” (Ревизор, 1836) un “Precības” (Женитьба, 1842), kā arī Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) darbi, kuros, piemēram, darbā “Līgava bez pūra” (Бесприданница, 1878), galvenokārt tēlotas lieltirgotāju aprindas. Reālisma literatūras aktualitāti Rietumeiropā uzsvēra dāņu kritiķis Georgs Brandess (Georg Brandes) lekciju kursā par nozīmīgākajām tendencēm Eiropas rakstniecībā, kuru viņš lasīja Kopenhāgenas Universitātē (Københavns Universitet) 19. gs. 70. gados. Dramaturģijā reālisma piemērs ir H. Ibsena luga “Leļļu nams” (Et dukkehjem, 1879).

Reālisma idejas izpaudās naturālismā, ko teātra un dramaturģijas pētniecībā uzskata par vienu no pirmajiem modernisma virzieniem. Naturālismam raksturīgs indivīda psiholoģijas portretējums, ņemot vērā vides un apstākļu ietekmi un detalizēti pētot gan cilvēka fiziskās izpausmes, gan zemapziņas kustības. Naturālisma ideju teorētisks manifests rodams franču rakstnieka Emīla Zolā (Émile Édouard Charles Antoine Zola) apcerēs par dramaturģiju un teātri, kas apkopotas krājumā “Naturālisms teātrī” (Le Naturalisme au théâtre, 1881) un “Mūsu dramatiķi” (Nos Auteurs dramatiques, 1881). 19. gs. beigās naturālisma dramaturģija kļūst par dominējošo Brīvo teātru repertuārā. Raksturīgākie šī tipa darbi ir H. Ibsena drāma “Spoki” (Gengangere, 1881), vācu rakstnieka Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Johann Robert Hauptmann) drāma “Pirms saules lēkta” (Vor Sonnenaufgang, 1889), krievu autora Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) darbs “Tumsības vara” (Власть тьмы, 1886), īru dramaturga Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) luga “Atraitņa nami” (Widower’s Houses, 1892). Krievu dramatiķis Antons Čehovs (Антон Павлович Чехов) 19. un 20. gs. mijā sarakstījis vairākas lugas, kurās vērojamas gan naturālisma, gan citu literatūras virzienu, piemēram, simbolisma, iezīmes. Raksturīgākie šāda tipa darbi, ko pats autors dēvējis par komēdijām, ir “Kaija” (Чайка, 1896) un “Ķiršu dārzs” (Вишнëвый сад, 1904).

Simbolisma virziena spilgtākais pārstāvis 19. gs. nogales dramaturģijā bija franču valodā rakstošais beļģu autors Moriss Māterlinks (Maurice Polydore Marie Bernard Maeterlinck), kura luga “Princese Malēna” (La Princesse Maleine, 1889) aizsāka simbolismu dramaturģijā un teātrī. Slavenākajiem simbolisma literatūras darbiem pieder austriešu rakstnieka Hugo fon Hofmanstāla (Hugo Laurenz August Hofmann von Hofmannsthal) drāma “Elektra” (Elektra, 1903), kas izmantota komponista Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) operas (1909) libretam, un īru izcelsmes angļu rakstnieka Oskara Vailda (Oscar Fingal O'Flahertie Wills Wilde) franču valodā sarakstītā luga “Salome” (Salomé, 1891), kuru R. Štrauss pabeidza komponēt kā operu 1905. gadā.

Stilistiski daudzveidīgajos vācu autora Franka Vēdekinda (Benjamin Frank Wedekind) darbos, piemēram, drāmā “Pavasara atmoda” (Frühlings Erwachen, 1891), un zviedru rakstnieka Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) lugās, piemēram, “Nāves dejā” (Dödsdansen, 1900), iespējams saskatīt ekspresionisma aizsākumu. Par 20. gs. vidus absurda teātra priekšgājēju bieži tiek uzskatīts franču rakstnieka Alfreda Žarī (Alfred Henry Jarry) lugas “Karalis Ibī” (Ubu Roi) iestudējums Parīzē 1896. gadā.

Daudzu pētnieku vidū, kas pievērsušies 19. gs. teātra apguvei, īpaši atzīmējami tie, kuru publikācijas un zinātniskās un pedagoģiskās aktivitātes veido noteiktu akadēmisku tradīciju. Piemēram, Jorkas Universitātes (York University) Toronto, Kanādā, profesors Kristofers Iniss (Christopher Innes) dokumentējis naturālisma virzienu skatuves mākslā; Berlīnes Brīvās Universitātes (Freie Universität) teātra zinātnes profesore Ērika Fišere-Lihte (Erika Fischer-Lichte) sniegusi teorētiskus pārskatus par 19. gs. teātra attīstību; Tafta Universitātes (Tuft University) Medfordā, Masačūsetā, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) profesors Lorenss Seneliks (Laurence Senelick) īpašu uzmanību pievērsis krievu teātra studijām, savukārt viens no mūsdienu teātra zinātnes pamatlicējiem, Ņujorkas Pilsētas Universitātes (City University) ASV profesors Mārvins Karlsons (Marvin Carlson) publicējis virkni darbu gan teātra vēsturē, gan teorijā, skaidrojot skatuves mākslas attīstības kopsakarības.