Profesionālā, radošā, politiskā un sabiedriskā darbība Katoļu mācību iestāde Žuijī koledža līdztekus tradicionāli pasniegtajām brīvajām mākslām (latīņu artes liberales) bija ieviesusi arī vēstures, ģeogrāfijas, matemātikas un fizikas zinātņu priekšmetus. Oratorija tēvu pasniegšanas metodes bija novatoriskas savam laikam – vērstas uz intelekta attīstību, tās deva priekšroku spriestspējas attīstīšanai, nevis tekstu apgūšanai no galvas, kā arī piespiešanas metodes tika aizstātas ar pūlēm raisīt interesi par apgūstamo mācību vielu. Tādējādi jau no savas izglītības pirmsākumiem Monteskjē ieinteresējās par visai plašu zinātņu lauku, par ko liecina viņa vēlāk tapušie pētījumi dažādās zinātņu jomās, piemēram, 1718. gadā teiktās runas Bordo Zinātņu akadēmijā (Académie des sciences de Bordeaux): “Runa par atbalss cēloni” (Discours sur la cause de l’écho) un “Runa par virsnieru dziedzeru darbību” (Discours sur l’usage des glandes rénales). Pāris gadus vēlāk, 1720. gadā, Bordo Zinātņu akadēmijā Monteskjē teica runas par ķermeņu gravitācijas cēloņiem (Discours sur la cause de la pesanteur des corps) un to gaismas caurlaidību (Discours sur la cause de la transparence des corps).
Savu profesionāla jurista karjeru Monteskjē uzsāka 1708. gadā, kļūstot par Bordo Parlamenta (Parlement de Bordeaux) advokātu un sešus gadus vēlāk par šīs augstākās tiesu iestādes padomnieku. Reizē ar Monteskjē barona titulu viņš no sava tēvoča Žana Batista Segondā mantoja arī Bordo parlamenta Lielās palātas (Grand’Chambre) priekšsēdētāja amatu.
Ar saimniecisku vērienu pārvaldot savus zemes īpašumus un vairojot to ienākumus, Moteskjē iemantoja neatkarību no valdošo aprindu finansiālās labvēlības. Nodrošināta dzīve, finansiālu likstu neesamība viņam sniedza dvēseles mieru un, šķiet, bija viens no avotiem, kas sniedza apmierinātību ar dzīvi un gaišu optimismu. Pierakstu burtnīcās, kuras tika publicētas pusotru gadsimtu pēc Monteskjē aiziešanas mūžībā ar nosaukumu “Nepublicētas Monteskjē domas un fragmenti” (Pensées et fragments inédits de Montesquieu, 1899–1901), aristokrāts rakstīja: “No rīta es mostos ar klusu tīksmi ieraudzīt dienasgaismu un lūkojos uz to ar tādu kā jūsmu, un visu atlikušo dienu esmu laimīgs.” Monteskjē labklājību uzlaboja, 1715. gadā noslēdzot laulības ar Žannu Lartigu (Jeanne Lartigue), kurai bija bagātīgs pūrs un kuras hugenotu ģimene nesen bija ieguvusi dižciltību. Pārim piedzima trīs bērni: Žans Batists (Jean-Baptiste), Marī Katrīna (Marie-Catherine) un Marī Žozefa Denīza (Marie Josèphe Denise).
Pēc trīs gadu darba, 1721. gadā, anonīmi tika izdots Monteskjē epistolārais romāns “Persiešu vēstules” (Lettres persanes). Tajā autors apkopoja divu persiešu ceļotāju sarakstes ar tuviniekiem un kalpotājiem dzimtenē, kurās viņi aprakstīja savus iespaidus par Franciju. Abu austrumnieku neparastais un ironiskais skatījums uz Francijas sabiedrību iemantoja lielu lasītāju interesi. Romāna titullapā atradās izdošanas vietas un izdevēja norāde – Ķelnē, pie Pjēra Marto (À Cologne, chez Pierre Marteau). Šī fiktīvā norāde tika lietota 17. un 18. gs. izdevumiem, kuru politiskais, reliģiskais vai erotiskais saturs bija pretrunā ar cenzūras normām. Patiesībā romāns tika izdots Amsterdamā Žaka Deborda (Jacques Desbordes) izdevniecībā. Darba anonimitāte bija formāla, un plašās aprindās bija zināms, ka tā autors ir Monteskjē, tādēļ ne tikai Francijā, bet visā Eiropā popularitāti ieguvušais romāns viņam atvēra augstākās sabiedrības durvis.
Kopš 1722. gada Monteskjē ik gadu pavadīja Parīzē dažus mēnešus, kur labprāt uzturējās elitārās politiķu, literātu un zinātnieku aprindās. Viņš bieži apmeklēja galmu un spožākos galvaspilsētas salonus – de Tansēna kundzes (Madame de Tencin), marķīzes Didefānas (Marquise du Deffand), hercogienes Dimēnas (Duchesse du Maine) u. c. salonus. Viņš baudīja prestiža literāra salona īpašnieces un literātes marķīzes de Lambēras (Marquise de Lambert) labvēlību, ar kuras atbalstu 1728. gadā tika ievēlēts Franču akadēmijā (Académie française). Monteskjē bija biežs viesis arī pēc angļu modes veidotajā Parīzes klubā Entresols (Club de l’Entresol, 1724–1731), kur tika diskutēts par politikas un ekonomikas jautājumiem.
1724. gadā Monteskjē izdeva poēmu prozā septiņos dziedājumos “Knidas templis” (Le Temple de Gnide). Mitoloģijas iedvesmotais, viegli erotizētais darbs tika publicēts bez autora vārda, priekšvārdā pasniegts kā tulkojums no grieķu valodas un raksturots kā mēģinājums parādīt, ka mīlētāju laimi sniedz jūtas, kas mājo sirdī, nevis jutekļu baudas. Šis darbs guva lielus panākumus, jo īpaši 1772. gada ilustrētais izdevums ar Šarla Ezena (Charles Eisen) gravīrām.
1726. gadā Monteskjē pārtrauca savu maģistrāta karjeru un nekad vairs pie tās neatgriezās. Brīvs no profesionāliem pienākumiem un bagāts, Monteskjē, sekojot laikmeta aristokrātu tradīcijām, devās lielajā tūrē (Grand Tour), proti, ceļojumā pa Eiropu. No 1728. līdz 1729. gadam Monteskjē ceļoja pa Austriju, Ungāriju, Itāliju, Vāciju un Holandi un pēc tam nedaudz vairāk nekā gadu pavadīja Anglijā, pierakstot visu novēroto. Viņu interesēja viss: māksla, literatūra, ģeogrāfija, diplomātija, politika, ekonomika, reliģija, mitoloģija, tradīcijas un ikdienas dzīve. Savu ceļojumu laikā Monteskjē atklāja atšķirības, ceļojot no vienas valsts uz citu, un to izpausmes, mijiedarbe, ietekme un izvērtējums kļuva par viņa fundamentālā darba “Par likumu garu” (De l’Esprit des lois, 1748) iedvesmas avotu un refleksijas atskaites punktu. Londonā Monteskjē tika uzņemts brīvmūrnieku ložā Horn un pēcāk turpināja darboties Parīzes un Bordo ložās.
Atgriešanās Labrēdas pilī ievadīja jaunu un darbīgu dzīves posmu – Monteskjē pievērsās savu zemju apsaimniekošanai, ģimenei, bet galvenokārt rakstīšanai: tapa literāri–filozofiskas pasakas “Arsass un Ismēnija” (Arsace et Isménie) un “Patiess stāsts” (Histoire véritable), kuras publicētas pēc autora nāves, un tika izdots darbs “Apsvērumi par romiešu varenības un pagrimuma cēloņiem” (Les Considérations sur les causes de la grandeur des Romains et de leur décadence, 1734). Balstoties uz Romas notikumiem no republikas līdz impērijai, Monteskjē mēģināja atklāt politiskos un morālos likumus, kas veidoja tās diženumu, bet pēc tam izraisīja pagrimumu, parādot, ka Romas institūcijas, kas bija piemērotas jaunu zemju iekarošanai, izrādījās nepietiekamas impērijas pārvaldīšanai, ka brīvības un republikas tikumu pakāpeniska degradācija noveda pie šīs impērijas gala. Apskatītais periods noslēdzās ar Konstantinopoles krišanu 1543. gadā. Uz vēsturiskiem notikumiem balstītā politiskā refleksija vilka paralēles ar paša autora laikmetu un neseno vēsturi.
Labrēdas pils. Francija, 15.04.2018.
Avots: vovi179/Shutterstock.com.
1748. gadā Ženēvā publicētais darbs “Par likumu garu” tūdaļ neguva izslavēto “Persiešu vēstuļu” panākumus. Baznīcas aprindās darbs tika nosodīts un iekļauts baznīcas aizliegto grāmatu sarakstā (latīņu Index librorum prohibitorum). Jezuīti un jansenisti skarbi kritizēja Monteskjē pieeju – skatīt cilvēku darbību atrauti no Dieva gribas un intervences, pakļaujot dažādu sabiedrību institūcijas un reliģijas ģeogrāfiskajam vai klimatiskajam determinismam. Redzes problēmu apgrūtinātais Monteskjē centās skaidrot savu nostāju, 1750. gadā publicējot “Likuma gara aizstāvību” (Défense de l’Esprit des lois). Lai gan “Par likuma garu” vērtējums sākotnēji nebija viennozīmīgi pozitīvs, tas drīz vien tika atzīts par nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības struktūras un attīstības likumsakarību izzināšanā.
“Lizimaks” (Lysimaque) bija pēdējais Moteskjē dzīves laikā izdotais darbs. Tas tika veltīts Polijas karalim un Lotringas hercogam Staņislavam I Leščiņskim (Stanisław I Leszczyński) un slavināja šīs personības drosmi un uzņēmību. Filozofs nepabeidza Žanam Leronam Dalambēram (Jean Le Rond d’Alembert) apsolīto enciklopēdijas šķirkli par gaumi (le goût), tomēr šis nepabeigtais raksts tika publicēts “Enciklopēdijas jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošās vārdnīcas” septītajā sējumā (Encyclopédie ou Dictionnaire raisonné des sciences, des arts et des métiers, tome VII, 1757) ar virsrakstu “Eseja par gaumi dabas un mākslas lietās” (Essai sur le goût dans les choses de la nature & de l’art) tieši aiz Voltēra (Voltaire) uzrakstītā šķirkļa par gaumi,.
Dzīves otrajā pusē Monteskjē stipri pasliktinājās redze un viņš kļuva gandrīz akls. Parīzes apmeklējuma laikā, 1755. gada sākumā, Monteskjē sasirga ar plaušu karsoni un devās mūžībā.