Atrodas Daugavpils novada Līksnas pagastā starp Rīgas–Daugavpils šoseju un Daugavu. Eitrofs, caurtekošs, regulāri applūstošs Daugavas palieņu ezers, kas atrodas t. s. turbīdajā stadijā, kurā barības vielu apriti kontrolē fitoplanktons.

Ezera hidroloģiskajā režīmā var izdalīt palieņu ezeriem tipiskās piepildīšanās, drenāžas un izolācijas fāzes. Pateicoties tām, ezera krasta līnija, platība un dziļums ir sezonāli mainīgi lielumi un atkarīgi no hidroloģiskās situācijas Daugavas palienē pie Vaikuļāniem.

Ezerdobes morfometriskie rādītāji vasarā: platība – 59,2 ha; ūdens līmenis – 88,8–89,2 m virs jūras līmeņa; lielākais garums – 1,1 km; lielākais platums – 0,7 km; vidējais dziļums – 3 m; lielākais dziļums – 8 m. Ezers atrodas apuveni 4,9–5,4 m virs vidējā Daugavas ūdens līmeņa vasarā. Krasti ezera austrumu daļā augsti, Daugavas pusē zemi, kūdraini. Apkārtnē dominē mitras palieņu pļavas un tīrumi.

Glaciālas cilmes ezerdobe, kas, visticamāk, izveidojusies, kūstot aprimušā ledus paliekām Nīcgales pieledāja baseina dienvidaustrumu daļā pēdējā leduslaikmeta beigās. Ezerdobe atrodas virs sena ielejveida iegrauzuma devona pamatiežu virsmā, kas ir orientēts ziemeļu–dienvidu virzienā un ir daļa no sazarota aprakto ieleju tīkla Daugavpils rajonā. Pamatiežu virsmu veido augšdevona Gaujas svītas nogulumi. Pazeminājuma centrā atsedzas senāki vidusdevona Burtnieku svītas nogulumi. Kvartāra nogulmu segas biezums tajā sasniedz 119 m.

Sateces baseina platība ~ 6 km² (iepriekš dažādās publikācijās nepareizi norādīti 2,4 km²). Ezerā ietek Dziļais grāvis un Robežnīca (meliorācijas grāvji), iztek 1,2 km garā Kosiņa (Kosines grāvis), pa kuru palu laikā notiek ūdens apmaiņa ar Daugavu pie Vaikuļāniem. Ezeram raksturīgas ievērojamas ūdens līmeņa sezonālās svārstības: vidējos palos – 1,5–1,9 m; augstākajos novērotajos palos (1951. gadā) – 4,5–4,9 m. Tās ir saistītas ar ezera atrašanos Daugavas vidusteces palienē. Saskaņā ar Daugavas palieņu ezeru hidroloģisko klasifikāciju tas pieder pie regulāri applūstošajiem ezeriem (t. i., applūst 1–2 reizes 10 gados pie daudzgadīgā vidējā palu līmeņa Daugavā). Augstākais ūdens līmenis parasti tiek novērots marta beigās–aprīļa pirmajā pusē, it īpaši veidojoties ledus sastrēgumiem Daugavā Līksnas-Berezovkas posmā.

Ūdens sastāvu un vielu apriti ezerā nosaka tā specifiskā hidroloģija – sezonāla applūšana un tai sekojoša izolācija, kā arī vielu notece no sateces baseina un atbrīvošanās no ezera nogulumiem.

Ūdens sastāva vidējie rādītāji vasaras mēnešos (jūnijs–augusts): caurredzamība – 0,4 m; pH – 8,5–9,1; mineralizācija – 0,3 g/l; izšķīdušais skābeklis – 6,2–12,0 mg/l; redokspotenciāls – 202–565 mV; duļķainība – 2,7–10,6 NTU; kopējais N – 1,9 mg/l; NO₃ – 0,02–0,03 mg/l; kopējais P – 0,2 mg/l; PO₄ – 0,02–0,04 mg/l. Pateicoties Daugavas palu ūdeņu ieplūšanai caur Kosiņu ezera rietumu daļu palu vai plūdu laikā, tā ūdens sastāvs kļūst līdzīgs Daugavas ūdens sastāvam – tas kļūst duļķains, vāji mineralizēts un ar skābekli bagāts. Vasarā ezera centrālajā daļa novērojama vāja termiskā stratifikācija.

Ezera aizauguma pakāpe – ap 8 %. 2004. gada vasarā ezera piekrastē konstatētas 27 augstāko augu sugas, tai skaitā tādas eitrofiem ezeriem raksturīgas sugas kā parastā cirvene (Alisma plantago-aquatica), čemurainais puķumeldrs (Butomus umbellatus), slaidais grīslis (Carex acuta), iegrimusī raglape (Ceratophyllum demersum), upes kosa (Equisetum fluviatile), parastā mazlēpe (Hydrocharis morsus-ranae), mazais ūdenszieds (Lemna minor), dzeltenā lēpe (Nuphar lutea), parastā niedre (Phragmites australis), dažādu sugu glīvenes (Potamogeton sp.) un citas.

Ezera fitoplanktona un zooplanktona cenozes mainās gan sezonāli, gan reaģējot uz ūdens līmeņa izmaiņām: pavasarī ezerā dominē kriptofītaļģes un zaļaļģes, vasarā un rudenī – zilaļģes. Gandrīz visu gadu, izņemot ledstāves periodu un pavasara palu laiku, ezerā dominē pavedienveida zilaļģes (Anabaena spiroides, Oscillatoria sp.) un ir novērojama ļoti intensīva “ūdens ziedēšana”. Tās cēlonis, visticamāk, ir vēsturiskais piesārņojums ar lauksaimniecības ķimikālijām padomju gados, kas akumulējies ezera nogulumos. Zooplanktona sastāvā vasarā dominē virpotāji, ziemā – airkājvēži. Ezera zivju faunu veido Daugavai raksturīgās zivju sugas, tai skaitā rauda, ķīsis, plaudis un karūsa. Ielaistas karpas. Pavasarī ezers un tā applūdusī apkārtne kalpo kā migrējošo ūdensputnu pulcēšanās vieta.

Ezera ziemeļaustrumos atrodas Līksnas pagasta Borski (ciems), dienvidaustrumu krastā – Vaikuļāni (ciems). Gar ezera astrumu krastu ir Rīgas-Daugavpils šoseja. Ap 1 km uz dienvidaustrumiem no ezera atrodas Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca (celta no 1909. līdz 1913. gadam) – izcils neogotikas stila sakrālās arhitektūras paraugs.

Ezeram ir vietēja zivsaimnieciska un rekreācijas nozīme – tas ir iecienīts makšķernieku vidū, jo ir zivīm bagāts un viegli pieejams no Rīgas-Daugavpils šosejas.

1952. gadā ezerā veikti pirmie zivsaimnieciskie pētījumi. 2004. gada jūlijā noskaidroti ezera galvenie morfometriskie parametri, applūšanas biežums un bioloģiskās daudzveidības rādītāji vasaras mazūdens periodā. 2005.–2006. gadā veikts pirmais sezonālais ūdens sastāva, fitoplanktona un zooplaktona cenožu monitorings. 2007. gada janvārī veikts līdz šim vienīgais ūdens sastāva, fitoplanktona un zooplanktona cenožu pētījums ziemas apstākļos.