Liels vasarzaļš platlapu koks ar spēcīgu vainagu, izturīgu koksni un raksturīgiem augļiem – riekstiem –, kurus sauc par zīlēm. Pieder pie balto ozolu grupas (Leucobalanus). Viens no Eiropas lielākajiem, resnākajiem un ilgmūžīgākajiem kokiem. Var sasniegt 40 m augstumu, 4–12 m apkārtmēru un 1000 gadu vecumu. Sugas nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda robur – ‘spēks’, ‘ciets koks’. Parastais ozols ir viena no aptuveni 530 ozolu sugām, kas savvaļā izplatītas Ziemeļu puslodes mērenajā, subtropu un tropu joslā. 

Pirmie ozoli (Quercus spp.) uz Zemes radās pirms aptuveni 56 miljoniem gadu. Vecākie fosilie ozola ziedputekšņi atrasti Austrijā un datēti ar paleocēna beigām un eocēna sākumu – apmēram pirms 55,8 miljoniem gadu. Kainozoja ēras laikā ozoli strauji evolucionēja un izplatījās visā Ziemeļu puslodē. Oligocēna un miocēna laikā, reaģējot uz klimata pārmaiņām, notika strauja ozolu dažādošanās, kas lika pamatus sugām bagātākajai kokaugu ģintij. Lielākā daļa šī perioda fosilo atlieku ir līdzīgas mūsdienu paraugiem, tāpēc uzskata, ka vairums mūsdienu ozolu sugu pastāvēja jau miocēna sākumā (pirms 23 miljoniem gadu). Ozolu evolūcijas panākumi saistīti ar to, ka tiem raksturīgas biežas alēļu izmaiņas populācijā, spēja ātri migrēt, augsts evolucionārās diverģences ātrums kladās savienojumā ar konverģentiem ekoloģiskiem risinājumiem starp kladām, kā arī tendence uz starpsugu hibridizāciju, kas veicina adaptīvo introgresiju un atvieglo migrāciju. Kvartāra periodā ciklisku klimatisko pārmaiņu ietekmē ozoli tika pakļauti plašām migrācijām – atkāpjoties vai virzoties uz priekšu līdz ar ledājiem. Fosilie pētījumi liecina, ka pēdējā ledus laikmeta laikā ozolu areāls saruka līdz nelielām platībām Pireneju, Apenīnu un Balkānu pussalu dienvidos. Kad klimats kļuva siltāks, pirms apmēram 7000 gadiem parastais ozols izplatījās tā pašreizējā areālā.

Parastā ozola dabiskais areāls ir Eirāzija (no Portugāles līdz Irānai), un tas pamatā sastopams mērenās klimata joslas jaukto un platlapu mežu zonā. Introducēts Ziemeļamerikā (kur tiek arī kultivēts), Austrālijā, Jaunzēlandē, Austrumāzijā, Dienvidāfrikā, Dienvidamerikā. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) dažos apgabalos naturalizējies. Parastais ozols ir vistālāk uz ziemeļiem augošā ozolu suga – līdz 63° N platuma grādiem gar Atlantijas okeāna piekrasti Norvēģijā. Areāla dienvidu robežu grūti definēt, jo suga dabiski hibridizējas ar Vidusjūras ozoliem. Sastopams arī kalnainās vietās Eiropas dienvidu reģionos (līdz 1300 m virs jūras līmeņa). Tā kā suga ievērojami izmantota daudzu gadsimtu garumā, parastā ozola izplatībā ir plaši traucējumi un tā sākotnējais areāls neskaidrs.

Vasarzaļš, pirmā lieluma (līdz 30–35 m, maksimāli 42 m) vienmājas koks ar izturīgu stumbru, spēcīgu sakņu sistēmu, žuburainiem un resniem zariem. Slēgtās mežaudzēs vainags kompakts, stumbrs taisns un slaids; savrup augošiem kokiem – vainags plašs un atvērts, stumbrs daudz īsāks, raukts un stipri zarots. Miza pelēkbrūna, veciem kokiem – dziļi rievota, ar biezu krevi. Sakņu sistēma plaša, labi sazarota, dziļa (mietsakne sasniedz 5 m dziļumu). Lapas ar īsu kātu, 5–15 cm garas, 3–6 cm platas, pamīšus, ar 3–7 noapaļotu daivu pāriem; tumši zaļas no augšpuses, gaiši zaļas no apakšpuses; rudenī iekrāsojas brūnas un var saglabāties sakaltušā veidā pie koka līdz ziemai. Zied maijā, reizē ar lapu plaukšanu. Ziedus apputeksnē vējš. Vīrišķie ziedi izkārtoti skrajās, nokarenās un zaļgandzeltenās 5 cm garās spurdzēs; sievišķie ziedi sīki (ap 1 mm), iesārti, grupās pa 1–6, ar vīkalu. No sievišķajiem ziediem veidojas auglis – rieksts –, kuru tautā sauc par zīli (garums līdz 3 cm), kas negatavs zaļš, bet nogatavojies – zaļganbrūns vai brūns. Zīles vīkals (“cepurīte”) – sekli bļodveidīgs, koksnains, zvīņains, pelēkzaļš, nosedz ne vairāk kā 1/3 daļu no zīles. Zīles nogatavojas septembrī, oktobrī. Tās izplata zīdītāji un putni, no kuriem primārais izplatītājs ir Eirāzijas sīlis (Garrulus glandarius). Pirmo ozolzīļu ražu dod 25–30 gadu vecumā, vislielāko ražu sasniedz 80–120 gadu vecumā. Ozols pieder pie cietajiem lapu kokiem; tā koksne ir cieta, blīva, izturīga, dekoratīva, ar lielu brūnu kodolkoksni un gaišu aplieves koksni.

Sastopams mežos, parkveida pļavās, upju krastos, gravās; savrup augoši koki – lauksaimniecības zemēs, kultūrainavā. Labprāt izvēlas trūdvielām bagātas, auglīgas un labi drenētas augsnes, taču var pielāgoties dažādiem augšanas apstākļiem. Samērā izturīgs pret applūšanu – var augt purvu malās un alksnājos. Raksturīga suga Eiropas platlapju mežu klases (Cl. Querco-Fagetea) augu sabiedrībās. Mežos uz auglīgām un mitrām augsnēm var dominēt gan pēc skaita, gan izmēra. Dabiskos apstākļos parasti aug mistrojumā ar citām koku sugām: parasto dižskābardi Fagus sylvatica, parasto skābardi Carpinus betulus, parasto liepu Tilia cordata, ošiem Fraxinus spp., kļavām Acer spp.; areāla ziemeļos – ar boreālajām koku sugām: parasto apsi Populus tremula, parasto egli Picea abies u. c. Kā sekundārā suga sastopams arī citos meža tipos, kur augsnes un klimatiskie apstākļi ir tam labvēlīgi. 

Ekoloģiskā ziņā samērā plastiska suga; labi pacieš sausumu, mitrumu, ir vējnoturīga, bet jutīga pret salu. Ozola dziļā mietsakne nodrošina kokam strukturālo stabilitāti pret vējgāzēm un ļauj tam izturēt mērenu sausumu, piekļūstot dziļākiem ūdeņiem. Bargās ziemās var apsalt pumpuri, bet pavasara salnās – ziedi, dzinumi, lapas. Pirmos 2–3 gadus var paciest apēnojumu, bet vēlāk gaismasprasīgs. Jaunībā aug lēni, vēlāk – straujāk. Stiepšanās garumā turpinās līdz 120 gadu vecumam, pēc tam vairāk aug resnumā. Vairojas ar zīlēm; jauni koki var veidot celma atvases. Raksturīga mikoriza (koka sakņu un sēņu simbioze). Pēc Raunkiēra augu dzīvesformas (Raunkiaer plant life form) – fanerofīts (daudzgadīgs augs, kura virszemes daļas ziemā saglabājas un pārziemošanas pumpuri atrodas virs sniega segas). Agrīnās sukcesijas pioniersuga. Pēc Graima augu stratēģijas tipa (plant strategy type according to Grime) parastajam ozolam piemīt jaukta ruderāli–konkurējoša (CR) daba, kas nozīmē, ka tas var gan sekmīgi kolonizēt atklātas teritorijas pēc traucējumiem (R stratēģija), gan veiksmīgi konkurēt ar citām sugām (C stratēģija). Ozolzīlēm ir lielas barības rezerves, un tās spēj izdzīvot starp zālēm un vienlaikus attīstīt pietiekami dziļas saknes, lai nodrošinātu strauju dzinumu augšanu.

Populācijas dinamiku nosaka klimata pārmaiņas, zemes izmantošanas mantojums un meža apsaimniekošanas režīms. Vispārīgie biotopu telplaika modeļi liecina par parastā ozola dabiskā areāla novirzīšanos uz ziemeļaustrumiem. Suga pakāpeniski izzūd Spānijā un atsevišķās Francijas daļās, bet Eiropas ziemeļaustrumos tai kļūst piemēroti aizvien jauni biotopi. Globālās sasilšanas scenārijā parastais ozols kā sausumizturīga suga, visticamāk, palielinās savu dabiskās izplatības diapazonu, ko apstiprina arī reģenerācijas un ekofizioloģiskie eksperimenti.

Lielākais apdraudējums ozolam ir nevis klimata pārmaiņas, kurām tas spējis pielāgoties miljoniem gadu gaitā, bet cilvēka saimnieciskā darbība un tās sekas. Cilvēka darbības rezultātā pirms 8500 gadiem ozolu mežu platības Eiropā sāka samazināties. Ozolu audzes tika iznīcinātas, lai atbrīvotu zemi lauksaimniecības vajadzībām un iegūtu kokmateriālus. Sākot ar 19. gs., vairākās Eiropas valstīs aizsākta ozolu mežu stādīšana un sēšana. Pateicoties labvēlīgai mežkopības praksei, ozolu platības Eiropā ir pieaugušas un 21. gs. sākumā ozols platlapju mežos atsācis dominēt. Tomēr suga joprojām piedzīvo periodisku panīkšanu, kam par iemeslu ir pieaugošais pieprasījums pēc ozola koksnes izstrādājumiem un dabisko mežu samazināšanās. Draudus rada arī slimības un kaitēkļi, piemēram, ozolu miltrasa Microsphaera alphitoides, ozolu vērpējs Lasiocampa quercus, ozolu mūķene Lymantria dispar, ozolu zobspārnis Thaumetopoea processionea, kas jo īpaši posta ozolu tīraudzes. Pēdējos 20 gadus Lielbritānijā un citviet Eiropā izplatījusies akūtā ozolu kalšana (acute oak decline) – infekcijas slimība, ko izraisa baktērijas Gibbsiella quercinecans un Brenneria goodwinii.

Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības Sarkanajā grāmatā (International Union for Conservation of Nature Red List) parastais ozols atrodas zema riska grupā (least concern, LC), kas nozīmē, ka maz ticams, ka tuvākajā nākotnē suga būs apdraudēta vai izmirs. Parkveida pļavas un ozolu meži Eiropā tiek aizsargāti Eiropas Savienības (ES) Biotopu direktīvas ietvaros. Dabiski ozolu meži sastopami reti, piemēram, Belovežas gāršā (poļu Puszcza Białowieska, baltkrievu Белавежская пушча). ASV un Austrālijā parastais ozols atzīts par invazīvu sugu ar nelielu invazivitātes potenciālu.

Ozola lapas un zīles tajās esošā augstā miecskābes satura dēļ lielos daudzumos var būt indīgas mājlopiem (to skaitā liellopiem, zirgiem, aitām un kazām), izraisīt gastroenterītu un nieru bojājumus. Cilvēki uzturā drīkst lietot parastā ozola zīles tikai pēc miecvielu izskalošanas.

Kopš seniem laikiem parastais ozols ir ieņēmis ievērojamu lomu Eiropas cilvēces kultūrā, nodrošinot augstas kvalitātes kokmateriālus celtniecībai, kuģu būvei, koksni kurināmajam, mizu ādas miecēšanai. Seno grieķu, ģermāņu, ķeltu, skandināvu, slāvu kultūrā un mitoloģijā ozols ieņem īpašu vietu un tiek uzskatīts par svētu koku, tāpēc tā atribūti bieži izmantoti valstu simbolos. Piemēram, ozollapas attēlotas uz Lielbritānijas monētām un Bulgārijas ģerbonī. 

Parastais ozols ir viena no vērtīgākajām koku sugām mežsaimniecībā. No ozola iegūst ilgmūžīgu un izturīgu koksni, ko plaši izmanto būvniecībā, mēbeļu ražošanā, finiera un parketa dēlīšu izgatavošanā, hidrotehniskajās būvēs. Ozola koksne ir noturīga pret šķidrumu, tāpēc to izmanto vīnu un stipro alkoholisko dzērienu mucu izgatavošanā, kur koksnē esošās miecvielas piešķir dzērienam īpašu aromātu, krāsu un garšu. Dekoratīvu priekšmetu izgatavošanai augsti tiek vērtēta “melnā” ozola koksne, kas ilgi nogulējusi upēs, ezeros vai mitrās smiltīs. No ozola mizas iegūst miecvielas. Ozolu mizu tēju izmanto tautas medicīnā kā savelkošu, pretiekaisuma līdzekli caurejas un kuņģa un zarnu asiņošanas ārstēšanā. No ozolzīlēm gatavo zīļu kafiju. Ozolus stāda apstādījumos, jo koka spēcīgā sakņu sistēma ļauj izturēt vēju un sausumu. Ozolu meži, parkveida pļavas un savrup augoši dižkoki veido vizuāli augstvērtīgas ainavas, jo īpaši rudeņos, kad ozola lapas nokrāsojas dzeltenas, oranžas un brūnas.

Ozolam ir liela ekoloģiska nozīme. Parastais ozols ir atslēgas suga, kas uztur organismu daudzveidību visā dzīvības kokā, sākot no sēnēm līdz putniem un zīdītājiem. Tas dod patvērumu vai barību tik daudz sugām kā neviens cits Eiropā augošs koks. Tā ir mājvieta taureņiem, koksnes vabolēm, plēvspārņiem, dzeņiem, pupuķiem, pūcēm, sikspārņiem un daudzām citām sugām. Ozola zīles ir vērtīgs barības avots putniem un zīdītājiem, piemēram, sīļiem, pelēm, vāverēm, āpšiem, stirnām, briežiem, cūkām, lāčiem. Ozola stumbru apdzīvo epifītiskās sūnu un ķērpju sugas, piemēram, sīkpunktainā artonija Arthonia bysacea. Ozola vainags ļauj pamežā nokļūt relatīvi daudz gaismai, kas veicina dažādu koku sugu atjaunošanos un bagātina zemsedzes bioloģisko daudzveidību. Kā visi koki, arī ozoli palīdz attīrīt gaisu, ražojot skābekli un absorbējot oglekļa dioksīdu un atmosfēras piesārņotājus; regulē ūdens apriti; pasargā no vēja postījumiem; aizsargā augsni no erozijas un veic citas mūsu planētai vitāli svarīgas funkcijas.

Parastais ozols ir ļoti variabla suga. Tai ir vairākas pasugas un varietātes. Pasugas tiek izdalītas areāla nomalēs, piemēram, Pireneju pussalā – Q. robur ssp. broteroana un Q. robur ssp. estremadurensis (pēdējā definēta arī kā atsevišķa suga Q. estremadurensis), bet Mazāzijā un Kaukāzā – Q. robur spp. imeretina un Q. robur ssp. pedunculiflora. Pamatareālā augošo ozolu attiecīgi definē kā Q. robur ssp. robur. Parastā ozola fenoloģiskās varietātes: agri plaukstošā (var. praecox), tipiskā (var. typica), vēlu plaukstošā (var. tardiflora) un ekstrēmi vēlu plaukstošā (var. tardissima). Parastais ozols nereti krustojas ar citām ozolu sugām, veidojot hibrīdus. Dabā visbiežāk sastopamais hibrīds ir Quercus × rosacea, kas rodas, kad parastais ozols hibridizējas ar klinšu ozolu Q. petrea.

Selekcijas rezultātā radītas vairākas dekoratīvas šķirnes, kas tiek eksportētas visā pasaulē. Izplatītākās šķirnes: Q. robur ‘Fastigiata’ ar šauri konisku vainagu; Q. robur ‘Concordia’ – neliela auguma, ar koši zeltainām lapām pavasarī un vasarā; Q. robur ‘Pendula’ – neliela auguma, ar nokareniem zariem; Q. robur ‘Purpurea’ – neliela auguma, ar purpursarkanām lapām pavasarī un vasarā.

Sastopams samērā bieži visā teritorijā – galvenokārt kā savrup augošs koks lauksaimniecības zemēs, parkos un kultūrainavā. Latvijā reģistrēts lielākais ozolu dižkoku blīvums Eiropā; no tiem dižākie: Kaives Senču ozols (apkārtmērs 10,4 m) Tukuma novadā, Rīgzemju dižozols (9,6 m) Talsu novadā un Kaņepju dižozols (9,4 m) Valmieras novadā. Ozolu meži sastāda 0,4 % no mežu kopplatības, bet ozolu tīraudzes saglabājušās tikai atsevišķās upju ielejās un ezermalās, piemēram, Barkavas ozolu audze, Pededzes ozolu audze, Ezernieku ozoli pie Ežezera. Ozolu mežu platība pēdējos 20 gados ir palielinājusies. Latvijā ozolu meži tiek aizsargāti ar likumu kā īpaši aizsargājami biotopi, bet dižkoki – kā īpaši aizsargājami dabas pieminekļi. Ozols ir dižākais Latvijas koks. Latvieši ozolu dēvē par Dieva koku, Pasaules koku, Pērkona koku, Saules koku, svētu koku. Tas daudzināts latviešu folklorā. Ozols ir Latvijas nacionālais koks un simbolizē latviešu tautas spēku un sīkstumu. Ozola zari rotā Latvijas Republikas valsts ģerboni. Ozolzaru vītnes un vainagi ir rotājums ne tikai vasaras saulgriežos, bet arī ģimenes godos, valsts svētkos un Dziesmu un deju svētkos.