Latvijā zināmas 565 sūnu sugas (2017), kas ir ap 32 % no Eiropā zināmajām sugām. Sūnu sugu saraksts aizvien papildinās. Sūnas sastopamas uz dzīviem kokiem, to zariem un stumbra (epifīti), uz trupošiem kokiem (epiksili), uz akmeņiem (epilīti), uz augsnes (epigeīdi), kā arī ūdenī. Sūnu nodalījums (Bryophyta) Latvijā pārstāvēts ar trīs klasēm: ragvācelīšu sūnas (Anthocerotophyta, divas sugas), aknu sūnas (Marchantiophyta, 130 sugas) un lapu sūnas (Bryopsida, 433 sugas). Abas ragvācelīšu sūnu klases sugas – punktainā ragvācelīte (Anthoceros punctatus) un gludā tumšradze (Phaeoceros laevis) – Latvijā reti sastopamas. Zināmākā aknu sūnu klases pārstāve ir parastā maršancija (Marchantia polymorpha), kas sastopama mitrās, auglīgās vietās uz augsnes. Parastā maršancija ir divmāju suga. Tai raksturīgi sievišķie un vīrišķie augi. Lielā greizkausīte (Plagiochila asplenioides) aug ēnainu skuju koku un jauktu koku mežu zemsedzē. Peldošā ričijvācelīte (Ricciocarpos natans) ir neliela izmēra peldoša sūna, sastopama reti ezeru līčos, pie slīkšņām. Peldošā ričija (Riccia fluitans) ir neliela ūdenī peldoša sūna, sastopama ezeru krastu tuvumā, grāvjos, dažkārt uz mitras augsnes. Sugai raksturīgs dihotomi zarots laponis ar lineārām daivām. Lapu sūnu klases sugas ir plaši sastopamas. Mežos un purvos bieži sastopams parastais dzegužlins (Polytrichum commune). Tas var sasniegt 40 centimetru garumu un ir viena no garākajām Latvijā augošajām sauszemes sūnu sugām. Parastā dzegužlina audzes uzkrāj mitrumu un veicina augsnes pārpurvošanos. Šrēbera rūsaine (Pleurozium schreberi) aug uz augsnes, koku pamatnes un trupošas koksnes skujkoku un jauktu koku mežos, kā arī zālājos. Tai raksturīgs brūni sarkans stumbrs (kauloīds). Skujkoku mežos, zālājos uz augsnes bieži sastopama spīdīgā stāvaine (Hylocomium splendens). Tās audzes sausā laikā ir spīdīgas. Sūnai var noteikt vecumu, jo katru gadu veidojas jauns dzinums, kas izaug no iepriekšējā gada dzinuma vidusdaļas.

Šrēbera rūsaini un spīdīgo stāvaini Latvijā izmanto pētījumos, lai noteiktu vides piesārņojuma līmeni ar smagajiem metāliem un slāpekli. Parastā straussūna (Ptilium crista-castrensis) aug priežu, egļu un jauktu koku mežos. Tās zari stumbra pamatnē ir garāki, bet uz galotnes pusi saīsinās, tādēļ sūnas forma līdzinās putna spalvai. Viļņainā divzobe (Dicranum polysetum) aug sausu un mitru mežu zemsedzē. Tai raksturīgas viļņainas lapas, rizoīdu tūba uz stumbra un vairākas setas ar sporu vācelītēm dzinumu galos. Vecās ugunskura vietās, zālājos nereti sastopama līdz pieciem milimetriem gara sūna – parastā griezene (Funaria hygrometrica). Šai nelielajai sūnai ir salīdzinoši garas setas ar sporu vācelītēm to galos. Setas sausā vidē spirāliski savijas, bet samitrinoties – atvijas. Noras vijzobe (Syntrichia ruralis), kas aug priežu mežos, ruderālos biotopos, sausos zālājos, var būt ļoti atšķirīga izskata. Sausā laikā tā ir brūna, ar piekļautām lapām, bet mitrā laikā kļūst koši dzeltenzaļa ar brūnu svītru pār lapu. Sugai raksturīga bezkrāsaina, no lapas plātnes izejoša dzīsla. Latvijā zināmas 37 sfagnu (Sphagnum) sugas. Sfagni parasti aug mitrās vietās – īpaši sūnu purvos un purvainos mežos. Sfagniem augot garumā, to apakšdaļa sadalās un veidojas kūdra. Sausi sfagni spēj uzņemt 10–20 reižu vairāk ūdens, nekā paši sver. Sfagnu lapu iekšienē atrodas hialīnšūnas, kuras, nonākot saskarē ar ūdeni, to ātri uzsūc. Sfagni ekosistēmā piedalās ūdens režīma regulēšanā. Sūnu purvos sastopams Magelāna sfagns (S. magellanicum), brūnais sfagns (S. fuscum), smalkais sfagns (S. tenellum). Purvainos mežos un mitrās ieplakās sastopams Girgensona sfagns (S. girgensohnii). Bieži sastopama epifītiska sūnu suga ir lielā pūkcepurene (Orthotrichium speciosum), kas aug blīvās velēnās uz lapu koku mizas, kā arī uz cilvēku veidotiem objektiem, piemēram, veciem jumtiem. Ciprešu hipns (Hypnum cupressiforme) aug plašās, blīvās velēnās uz koku stumbriem un pamatnēm, kritalām un augsnes. Sugas izskats ir mainīgs atkarībā no augšanas apstākļiem. Parastā vāverastīte (Leucodon sciuroides) ir gaismu mīloša, līdz pieciem centimetriem gara brūni zaļa sūna, kas aug platlapju mežos, parkos, uz atsevišķiem lapu kokiem. Sausā laikā tās zaru gali ir uzliekti, līdzīgi vāveres astei. Mitrā laikā sūna iztaisnojas un atliecas uz leju. Upēs un ezeros bieži sastopama ir parastā avotsūna (Fontinalis antipyretica). Tekošos ūdeņos tā aug, piestiprinoties pie substrāta, bet stāvošos ūdeņos peld brīvi. Parastā avotsūna ir izmēros lielākā ūdenī sastopamā suga.

Savas izturības un pieticības dēļ sūnas bija starp pirmajiem augiem, kas sāka apdzīvot Latvijas teritoriju pēc ledāja atkāpšanās. Latvijā konstatēta arī daudzviet Eiropā no Dienvidu puslodes ievazātā invazīvā sūnu suga parastā līklape (Campylopus introflexus). Sūnas izmanto kā dabiska meža indikatorsugas. Šīs sūnu indikatorsugas sastopamas ilgstoši nepārveidotos meža nogabalos, bet reti vai nemaz nav sastopamas intensīvi apsaimniekotos mežos. Daudzas sūnu indikatorsugas aug uz koku stumbriem un zariem. Tādas ir, piemēram, tievā gludlape (Homalia trichomanoides), kuras audzes uz koku stumbru pamatnes ir izteikti spīdīgas, kažocenes (Anomodon spp.), nekeras (Neckera spp.), parastā sprogaine (Ulota crispa). Savukārt zilganā baltsamtīte (Leucobryum glaucum) veido blīvas velēnas uz augsnes. Tā sastopama gan sausos, gan mitros mežos. Jo augstāki šīs sūnas ciņi, jo mežu ilgstošāk nav ietekmējusi saimnieciskā darbība. Tūbainā bārkstlape (Trichocolea tomentella) sastopama mežu zemsedzē gruntsūdens izplūdes vietās, pie avotiem. Šai sugai raksturīgs vairākkārt plūksnaini zarots stumbrs un mazas lapas, kas saskatāmas tikai mikroskopā. Daudzu sūnu dzīvesvietas tiek iznīcinātas, izcērtot mežus. Sūnas ir jutīgas pret izmaiņām meža mikroklimatā. Izcērtot kokus, mežā augošais sūnu paklājs tiek pakļauts izžūšanai. Sfagnu sūnas apdraud purvu nosusināšana un norakšana. 2017. gadā Latvijā aizsargājamas bija 129 sūnu sugas, no tām 26 – mikroliegumu sugas, deviņas – Eiropas nozīmes aizsargājamas sugas.