Pastāv spēcīga saistība starp purva ekosistēmas sastāvdaļām: augiem, ūdeni un kūdru. Purvi aizņem 4,9 % (316 900 ha) Latvijas teritorijas. Kūdras atradnes aizņem 10,4 % un ietver arī rūpnieciski izmantojamus purvus, slapjos meža tipus, nosusinātus purvus, kūdras ieguves vietas, nosusinātas lauksaimniecības un mežsaimniecības zemes, kurās kūdras slāņa biezums lielāks par 0,3 m. Visvairāk purvu ir Austrumlatvijā, Piejūras zemienē, Ziemeļvidzemē.
Specifiskais hidroloģiskais režīms nodrošina dzīves apstākļus purvu florai un faunai. Sastop daudzveidīgus biotopus (purva ciņus, ieplakas, ar ūdeni pildītas lāmas, avotus u. c.), kurus raksturo noteikts sugu kopums un ekoloģiskie apstākļi. Latvijā purvi sāka veidoties leduslaikmeta beigās. Mūsdienās purvi veidojas, aizaugot ezeriem vai pārpurvojoties minerālgruntij. Ja pamatnē ir minerālvielām bagāts substrāts, veidojas zāļu purvs, ja nabadzīgs – sūnu purvs. Atkarībā no veida, kādā purvi saņem barības vielas, izdala minerotrofus (geogēnus) purvus un ombrotrofus (ombrogēnus) purvus. Minerotrofie purvi ūdeni un barības vielas saņem no gruntsūdeņiem, ombrotrofie – ar atmosfēras nokrišņiem. Pēc veģetācijas rakstura, barošanās veida un minerālvielu daudzuma izdala zemos (zāļu) purvus, pārejas purvus un augstos (sūnu) purvus.
