Primāro zālāju pastāvēšanu nodrošina dabas apstākļi: nokrišņi, uguns, savvaļas zālēdāji, augsne; šādu zālāju Latvijā mūsdienās gandrīz nav. Sekundāro zālāju pastāvēšanu nodrošina cilvēka lauksaimnieciskā darbība: pļaušana vai mājlopu ganīšana; tie var būt sēti vai daļēji dabiski (Latvijā saukti par dabiskiem).
Sēto zālāju veģetāciju veido galvenokārt sētās graudzāles un tauriņziežu sugas; nepieciešamos vides apstākļus nodrošina cilvēks, mitrumu regulējot ar nosusināšanu, auglību un augsnes skābumu – ar mēslošanu un kaļķošanu; augu un bezmugurkaulnieku daudzveidība nabadzīga.
Dabisko zālāju veģetāciju veido savvaļas sugas; vides apstākļus cilvēks ietekmē maz – parasti nemēslo, mitrumu regulē ar sekliem grāvjiem, kas būtiski nemaina mitruma apstākļus. Dabiskie zālāji veidojušies, kopš cilvēks sāka nodarboties ar lauksaimniecību un lopkopību. Tās ir sugām bagātākās augu sabiedrības (Latvijā sastopamas vairāk nekā 60 augu sabiedrības); mājvieta trešdaļai no Latvijas sūnu un vaskulāro augu floras un Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītām augu sugām. 1/4 no Latvijā ligzdojošajām putnu sugām tā ir ligzdošanas vieta, no tām 15 sugām – vienīgā ligzdošanas dzīvotne. 1/3 no apmēram 14 000 Latvijā zināmajām bezmugurkaulnieku sugām atkarīgas no zālājiem. Mūsdienās sastopamie dabiskie zālāji lielākoties ir pieredzējuši iekultivēšanas vai aramzemes periodu. Zālāja dabiskumu nosaka, izmantojot dabisko zālāju indikatorsugu skaitu un sastopamību, veģetācijas vertikālo struktūru, velēnas izteiktību un dominējošo augu sugu sastāvu. Zālāji Latvijā aizņem ap 635 100 ha jeb 33 % no apsaimniekoto lauksaimniecības zemju kopējās platības, no tiem 95 % – sētie, 5 % (35 000 ha) – dabiskie (2016. gadā). Aptuveni 35 000 ha dabisko zālāju ir pamesti un aizaug ar mežu. Vairāk zālāju ir Austrumlatvijā. Rietumlatvijā tie koncentrējas galvenokārt upju (Rindas, Abavas, Ventas) ielejās. Mazāk zālāju ir reģionos ar attīstītu graudkopību, piemēram, Zemgales līdzenumā.
