Karls Linnejs (Carl Linnaeus) to aprakstīja ar nosaukumu Rallus crex, ģints nosaukumu ir devis Johans Mateuss Behšteins (Johann Matthäus Bechstein) – Crex pratensis.

Grieze augumā ir mazliet mazāka par kovārni, taču ar garākām kājām. Ķermeņa garums ir 26,5 cm, maksimālais spārna garums vidēji ir 142,5 mm, svars vidēji ir 164,1 g.

Apspalvojums brūngans, visas spalvas mugurpusē, sākot no galvas vidusdaļas, ir ar melniem ovāliem plankumiem, virsastes segspalvas kastaņbrūnas ar bāli brūnganām šķērssvītrām. Galvas sāni acu rajonā dzeltenbrūni, virsacs svītra zilganpelēka, virzienā uz kaklu tā paplašinās, arī vaigi pelēki. Zods un rīkle bāli pelēka, bieži ar dzeltenbrūnu nokrāsu (krāsa, iespējams, atšķiras dažādu dzimumu un vecumu putniem). Krūšu vidusdaļa un vēders dzeltenīgi balts. Krūšu sānos viļņveidīgas rūsas brūnas šķērssvītras, kas virzienā uz asti kļūst melnganas. Zemastes segspalvas ir baltas ar rūsas brūnu nokrāsu vai neuzkrītošiem plankumiem. Primārās lidspalvas kanēļbrūnas, sekundārās – nedaudz sarkanīgākas, lidspalvu ārburas kastaņbrūnā krāsā, kuras intensitāte pieaug iekšējām lidspalvām. Spārna segspalvas tumšbrūnas ar melnām centrālajām daļām un baltganām, pat sarkanīgām šķērssvītrām. Dažkārt tās ir tikai kā gaiši punkti spalvu malās (vai trūkst vispār). Pēc apspalvojuma tēviņus no mātītēm atšķirt nevar.

Mazuļi pūku tērpā melni (tāpat kā citiem dumbrvistiņu dzimtas putniem). Kontūrspalvas redzamas no 9. dienas pēc izšķilšanās, 23. dienā tās redzamas jau uz visa ķermeņa. Jaunie putni visumā bālāki par pieaugušajiem putniem: brūnās segspalvu malas parasti šaurākas un bez pelēkās nokrāsas, arī galva, kakls un krūtis nav pelēcīgi, bet gan rūsganbrūni, sānu svītrojums neuzkrītošs, spārna virspuses segspalvas ir vienkrāsaini kastaņbrūnas.

Tikko šķīlušos mazuļu kājas ir sarkanīgi baltas, tad kļūst svina pelēkas vai melnas. Vecajiem putniem kājas ir netīrā miesas krāsā ar pelēku nokrāsu.

Tikko šķīlušos mazuļu acu varavīksnene ir melna, pamazām kļūst zaļgana, tad 85–99 dienu vecumā – gaiši zaļa. Gadu veciem putniem tā ir dzeltenīga, vairākus gadus veciem – sarkanbrūna.

Balss – ļoti raksturīgs tēviņu teritoriālais sauciens jeb tā saucamā “griešana” – divzilbīgs: “Rrepp-rrepp, rrepp-rrepp, rrepp-rrepp...” Šo balsi var dzirdēt līdz pat 1 km, un tā ir viena no Latvijas lauku ainavas tradicionālajām vasaras nakts skaņām (minēta arī tautasdziesmās). Izdod arī citus saucienus – gan kurkšķošas skaņas tēviņu savstarpējo demonstrāciju laikā riestā, gan pīkstošus, dzeltenās cielavas balsij līdzīgus saucienus, ar ko mātīte sauc mazuļus.

Grieze ir atklātu ainavu putns, kas Latvijā, domājams, ienācis no stepes zonas kopā ar lauksaimniecību. Latvijā veiktā pētījumā konstatēts, ka grieze labprāt izvēlas dabiskās pļavas un atmatas, taču sastopama arī citos zālājos un ziemājos. Tā izvairās no kultivētām ganībām un vasarājiem – galvenokārt tāpēc, ka veģetācijas augstums tajos nav pietiekams.

Grieze tiek uzskatīta par naktsputnu – galvenokārt tādēļ, ka tās teritoriālie saucieni (“griešana”) ir dzirdami galvenokārt tikai naktīs. Griezei ir slēpts dzīvesveids – bez īpašas meklēšanas to ir redzējis tikai retais no tiem, kas ir dzirdējis tās balsi. Grieze veikli spēj aiziet no traucētāja pa zāli, pat manāmi neizkustinot zāles stiebrus, tāpēc nepieredzējušam novērotājam paliek nepamanīta. Pie pēkšņa traucējuma tomēr viegli ceļas spārnos un vajadzības gadījumā spēj peldēt.

Grieze barību galvenokārt uzlasa no zemes, kā arī no augiem, pēc vajadzības pat palecoties. Ēd gandrīz tikai dzīvnieku izcelsmes barību – dažādus bezmugurkaulniekus: sliekas, vaboles, sienāžus, gliemežus. Rudenī nereti ēd arī sēklas. Šāda uzvedība novērota arī nebrīvē, lai gan barības piedāvājums netika mainīts. Iespējams, tas saistīts ar tauku uzkrāšanu migrācijai uz ziemošanas vietām. 

Zemkopības izplatība vēsturiski ir noteikusi sugas izplatīšanos Eiropā un Sibīrijā, bet kopš 19. gs. beigām areāls Rietumeiropā atkal ir sašaurinājies, piemēram, tā izzudusi lielākajā daļā Anglijas.

Ligzdošanas areāls ietver Fenoskandiju Zviedrijā līdz Jemtlandei, Ongermanlandei un Vesterbotenai, kā arī Dienvidsomiju (senāk – arī Vidussomiju un Karēliju līdz 62°N). Tālāk uz austrumiem areāla ziemeļu robeža iet aptuveni pa 61°N–64°N un vistālāk austrumos sasniedz Baikāla ziemeļrietumu ieplaku. Dienvidu robeža mūsdienās stiepjas no Francijas vidienes, caur Ziemeļitāliju, Slovēniju un Bulgāriju, Melnās jūras ziemeļu piekrasti, Krimu un Kaspijas ieplaku līdz Ziemeļaustrumkazahstānai. Senāk bija sastopama arī Pireneju pussalas ziemeļos. Ligzdo arī Lielbritānijas ziemeļrietumu piekrastes salās – Hebridu salās un Orknejā, kā arī Šetlendu un Fēru salās. 

Griezes ir gājputni, kas pārziemo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras – Dienvidaustrumāfrikā: Kongo Demokrātiskās Republikas austrumdaļā, Zimbabvē, Zambijā, Malāvijā un Dienvidāfrikas Republikas austrumu daļā. Iespējams, ka arī apkārtējās Āfrikas valstīs, taču par to nav pilnīgu ziņu.

Pasaules populācija varētu būt ap 3–7 miljoni īpatņu (BirdLife International, 2023). Latvijā pēc piesardzīgiem aprēķiniem 2015. gadā bija vismaz 31 000 vokalizējošu tēviņu, taču pēc modeļa, kas ņem vērā dabā nekonstatētos putnus, – pat 100 000 vokalizējošu tēviņu. Populāciju lielumus, kas aprēķināti Eiropas Savienības valstīm, var atrast Eiropas Savienības Putnu direktīvas 12. paragrāfa mājaslapā (Eiropas Komisija, 2023). 

Vēsturiski grieze ir bijis medījams putns, taču mūsdienās saistībā ar populācijas skaita un areāla sarukumu Eiropā kopš 19. gs. beigām tā ir aizsargājama suga. Suga ir nozīmīga Latvijas kultūrvēsturē – griezes balss ir nozīmīga lauku ainavas sastāvdaļa vasarā. 

Lai gan tiešu kvantitatīvu datu trūkst, populācijas lielums Eiropā un Latvijā ir samazinājies jau kopš 19. gs. beigām. Par galveno skaita samazināšanās cēloni uzskata mehānisko pļaujmašīnu ieviešanu 19. gs. beigās, kas darīja iespējamu lielu platību nopļaušanu vienlaikus (pirms tam pakāpeniskā pļauja nodrošināja piemērotu dzīvesvietu saglabāšanos sezonas laikā). Kopš monitoringa uzsākšanas Latvijā 1989. gadā skaits 20. gs. 90. gados palielinājās, taču pēdējā desmitgadē (kopš 2012. gada) novērojams straujš skaita samazinājums. Griezi apdraud gan lauksaimniecības intensifikācija, gan lauku pamešana un aizaugšana.

Pasaulē grieze nav apdraudēta suga (least concern; BirdLife International, 2023). Eiropas Savienībā tā iekļauta Putnu direktīvas (79/409/ECC) 1. pielikumā, kā arī Bonnas konvencijas 2. pielikumā un Bernes konvencijas 3. pielikumā. Latvijā grieze ir īpaši aizsargājama suga. Tā iekļauta arī Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā.

Griezei nav zināmas aprakstītas pasugas.