Gaiļbiksīte ir daudzgadīgs prīmulu dzimtas augs, kas visbiežāk ir sastopams dabiskos zālāju biotopos – pļavās un ganībās.

Auga ģints nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda primus, kas nozīmē ‘pirmais’. Savukārt sugas nosaukums atvasināts no latīņu valodas vārda ver ‘pavasaris’. Šāds zinātniskais nosaukums piešķirts, jo suga ir viena no pirmajām, kas parādās pļavās un ganībās pēc sniega nokušanas. Savukārt latviešu valodā esošais nosaukums cēlies uzpūstā ziedkausa dēļ. Tas veidojies, saaugot kauslapām, un atgādina gaiļa “bikses” virs ceļgaliem. Citi auga nosaukumi latviešu valodā ir gaiļpieši, gailenes, gaigalītes, gaiļu pelavas un vistkājiņas.

Agrāk nošķirta prīmulu rinda Primulales, tomēr ģenētiskie pētījumi norāda uz tuvu radniecību ar ērikām (Ericales), kuru rindā šobrīd tiek iekļauta prīmulu dzimta. Ēriku rinda aptuveni 110 miljonus senā pagātnē piedzīvojusi daudzveidīgu dalīšanos un strauju izplatīšanos tā laika Indomalaizijas un neotropiskajos reģionos. Prīmulu dzimtas pārstāvju fosilie atradumi ir reti, un senākie šīs grupas pārstāvju fosilie atradumi ir attiecināmi uz 46 līdz 61 miljonus gadu senu pagātni. Mūsdienās prīmulu dzimta visplašāk izplatīta mērenā un subarktiskā klimata joslā un kalnos ziemeļu puslodē, bet ļoti maz sugu ir Dienvidamerikā, Āfrikā un tropu Dienvidaustrumāzijā. Gandrīz visas mūsdienās sastopamās prīmulu dzimtas sugas ir lakstaugi, kopējais sugu skaits dzimtā tiek lēsts ap 900 sugām.

Gaiļbiksītes dabiskais areāls ir no Eiropas līdz Sibīrijai un Irānai. Suga izzudusi Alžīrijā, bet introducēta Britu Kolumbijā, Konektikutā, Meinā, Mērilendā, Masačūsetsā, Mičiganā, Ņujorkā, Ņūfaundlendā, Jaunbrunsvikā, Jaunskotijā, Ontārio, Kvebekā, Vermontā un citur.

Daudzgadīgs, neliels (10–30 cm garumā) prīmulu dzimtas lakstaugs. Lapas rozetē, iegareni otrādi olveidīgas (4–20 cm garumā, 2–6 cm platumā), raukti krokainas, gals ir strups, mala – zobaina vai sīki viļņaina. Plātne pakāpeniski pāriet īsā, spārnainā kātā. Stublājs (ziednesis) ir stāvs, no kaila līdz gandrīz tūbainam, tā galā ir čemurveida ziedkopa ar vienpusēji nokareniem ziediem. Viena lapu rozete parasti ir ar vairākiem ziednešiem. Kauss un vainags ir stobrveidīgi. Kauss ir blāvi dzeltenzaļš. Vainags dzeltens, apmales daivas ar jomu, ziedi diezgan lieli (diametrā 0,8–1,5 cm). Vīkals ir ļoti īss, apmatots. Pēc noziedēšanas nokarenais ziedkāts iztaisnojas; augļu gatavības laikā tas ir stāvs. Auglis – olveidīga pogaļa, kas ir īsāka nekā kauss. Zied no aprīļa beigām līdz maija beigām.

Jau Čārlzs Darvins (Charles Darwin) pievērsa uzmanību tam, ka gaiļbiksītēm ir divu veidu ziedi. Tos dēvē par S-tipa un L-tipa ziediem. S-tipa (atvasināts no Short-styled morph) ziedā redzamas putekšņlapas, bet L-tipa (atvasināts no Long-styled morph) ziedā vidū redzams irbulītis. Ziedu tipi savstarpēji apmainās ziedputekšņiem ar kukaiņu palīdzību – S-tipa auga ziedputekšņi apputeksnē L-tipu un otrādi. Tādējādi tiek novērsta auga pašappute un ģenētiskā erozija: savstarpēja apaugļošana veicina ģenētiskā materiāla apmaiņu un ģenētisko daudzveidību.

Gaiļbiksītes galvenokārt apputeksnē kukaiņi ar gariem sūcējtipa mutes orgāniem: plēvspārņi Hymenoptera (sevišķi dažādas kamenes Bombus spp., Anthophora spp., Halictus spp.), vaboles Coleoptera (piemēram, spīduļi Meligethes spp.) un tauriņi Lepidoptera (tauriņi un naktstauriņi). Neseni pētījumi Igaunijā liecina par to, ka kamenes Bombus spp. ir nozīmīgākā gaiļbiksīšu apputeksnētāju grupa, kam seko krāšņlapsenes Osmia spp. un slaidbites Lasioglossum spp. Putekšņi tiek izplatīti tikai pāris metru attālumā, bet sēklas – dažu centimetru attālumā no mātes auga. Šie apstākļi ļoti ietekmē sugas ģenētisko plūsmu, kas ir izteikti atkarīga no apputeksnētāju klātbūtnes un ganību un savvaļas dzīvniekiem, kas nodrošina sēklu izplatību ainavā. Vidēji viens gaiļbiksītes augs dzīvo vairākas desmitgades, bet sēklas saglabājas sēklu bankā neilgi – tikai 1–5 gadus.

Saskaņā ar Graima augu stratēģiju (plant strategy type according to Grime) gaiļbiksītes ir strestoleranti konkurētspējīgi augi.

Suga dod priekšroku sausām, kaļķainām, ar barības vielām nabadzīgām augsnēm. Gaiļbiksītes ir bieži sastopamas atklātos zālāju biotopos: dabiskās pļavās un ganībās, piekrastes biotopos (piemēram, Lielbritānijā), uz klintīm. Suga bieži sastopama arī parkveida ganībās un ganītos mežos, kā arī ekstensīvi apsaimniekotās ceļmalās. Gaiļbiksīte ir viena no biotopu raksturojošajām sugām jauktos platlapju mežos. Suga ir dabisko zālāju indikatorsuga, kas liecina par ilgstošu, ekstensīvu zālāju apsaimniekošanu.

Gaiļbiksītes ir ilgmūžīgas, un viena indivīda vecums var būt mērojams pat desmitgadēs. Lielākais apdraudējums sugas populācijām ir to fragmentēšana un traucēta ģenētiskās plūsmas apmaiņa starp populācijām. Tipiskākais sugas biotops ir ilggadīgas, ekstensīvas ganības un pļavas, kas pēdējā gadsimta laikā piedzīvojušas dramatisku lejupslīdi. Lielā daļā Eiropas dabisko zālāju platības mūsdienās samazinājušās par vairāk nekā 90 % no platības, kuras tās aizņēma pirms 100–150 gadiem. Liela daļa šo ilggadīgo zālāju ir uzarta un pārveidota intensīvās lauksaimniecības zemēs, cita savukārt vairs netiek apsaimniekota un, trūkstot nepieciešamajam traucējumam (noganīšanai, pļaušanai), degradējas, aizaugot ar krūmiem un kokiem. Kā nozīmīgs faktors, kas ietekmē ģenētiskā materiāla apmaiņu starp populācijām, ir ganāmpulka pārdzīšanas metodes izzušana, jo ganāmpulks nodrošināja sēklu pārnesi ainavā. Ekstensīvas ganības veicina atklātu augsnes laukumu veidošanos zālājā, kas palīdz augu dīgšanai. Taču pārmērīga noganīšana vai agra pļaušana var negatīvi ietekmēt gaiļbiksīšu populāciju, jo tiek ietekmēta ziedēšana un sēklu ražošanas sekmes, kas var atstāt negatīvu ietekmi pat vairākas veģetācijas sezonas. No otras puses – gaiļbiksītes populācijas atjaunojas vietās, kurās veikta dabisko zālāju atjaunošana. Suga tiek iekļauta dabisko zālāju sēklu maisījumos.

Atbilstoši Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) kritērijiem gaiļbiksīte atzīta par neapdraudētu sugu LC (Least Concern), kas savvaļā joprojām ir lielā skaitā. Tā nav kvalificējama kā apdraudēta, gandrīz apdraudēta vai tāda, kas būtu atkarīga no saglabāšanas pasākumiem. Suga novērtēta ar zemāku izzušanas risku.

Gaiļbiksīte netiek uzskatīta par invazīvu sugu, kaut arī Ziemeļamerikā, Ontārio (ārpus sugas dabiskā areāla), tā tiek novērota atklātos meža biotopos, kur suga mēdz aizņemt lielas platības.

Gaiļbiksīte nav indīga, to var izmantot pārtikā. Tomēr jutīgiem cilvēkiem, vācot drogas un ieelpojot putekšņus, gaiļbiksīte var radīt alerģiskas reakcijas: kontaktdermatītu, ādas niezi, acu asarošanu un iesnas. Gaiļbiksītes nedrīkst lietot grūtniecības laikā.

Gaiļbiksīte ir izsenis zināms un plaši izmantots augs. Jaunas gaiļbiksīšu lapas var likt salātos. Ziedus izmanto tēju gatavošanai. Gaiļbiksītes tradicionāli pielietotas mājas vīnu, etiķu un citu dzērienu aromatizēšanai. Ziedus izmanto arī kulinārijas izstrādājumu dekorēšanai.

Gaiļbiksīte ir sens, plaši izmantots ārstniecības augs. Auga saknes satur saponīnus, polisaharīdus, fenoglikozīdus, flavonoīdus, ziedi – ēterisko eļļu, saponīnus, cukurus, flavonoīdus, karotīnus, bet lapas – askorbīnskābi, flavonoīdus, organiskās skābes, minerālvielas. Sakņu sastāvvielu kompleksam ir nomierinoša, atkrēpošanu veicinoša, spazmolītiska, asinsreci vājinoša ietekme, bet ziedu un lapu drogām – nomierinoša, sviedrējoša, urīndzenoša, pretiekaisuma un viegla diareju radoša iedarbība.

Gaiļbiksītes dēvē par atslēgām uz pavasari, jo to ziedi sakārtoti ķekarā, kas atgādina atslēgu saišķi.

Gaiļbiksītēm tiek nodalītas vairākas pasugas: Primula veris subsp. canescens (Opiz) Hayek ex Ludi, Primula veris subsp. columnae (Ten.) Maire & Petitm., Primula veris subsp. macrocalyx (Bunge) Lüdi un Primula veris subsp. veris. Gaiļbiksīte Primula veris var veidot hibrīdus ar tuvu radnieciskām sugām – dižo prīmulu Primula elatior un parasto prīmulu Primula vulgaris.

Gaiļbiksītes tiek kultivētas, ir radītas vairākas to šķirnes – ar pildītiem ziediem, ar tumši sarkaniem un raibiem ziediem, arī pundurformas.

Latvijā gaiļbiksītes ir bieži sastopams lakstaugs, kas izplatīts visā valsts teritorijā. Visbiežāk suga novērojama dabiskos zālāju biotopos: pļavās un ganībās, skrajmežos, ceļmalās un aizaugušos zālājos. Reizēm Latvijas savvaļā novērojama arī dižā prīmula. Tā tomēr tiek uzskatīta par krāšņumaugu, kas apzināti stādīts muižu parkos, bet mūsdienās var būt novērojams arī dabiskos biotopos. Tāpēc līdzās gaiļbiksītei vienīgā prīmulu ģints suga ir bezdelīgactiņa Primula farinosa, kas aug atklātos, kaļķainos zāļu purvos un pārmitros zālājos ar zemu veģetāciju, bet reizēm – izstrādātos dolomīta un kaļķa karjeros, kā arī atklātās grāvmalās.