Alternatīvie strīdu risināšanas mehānismi risina domstarpības un strīdus privāto tiesību un atsevišķās publisko tiesību jomās. Alternatīvie strīdu risināšanas mehānismi ir process, kurā puses vai trešā persona, neitrāli un objektīvi palīdz pusēm viņu strīdā panākt izlīgumu, izmantojot dažādas strīda risināšanas metodes bez piespiedu mehānismu piemērošanas. Alternatīvie strīdu risināšanas mehānismi izmanto dažādas pieejas, lai atrisinātu konfliktu un novērstu tiesvedības.

Alternatīvo strīdu risināšanas mehānismu pamatformas ir sarunas (angļu negotiation, talks), šķīrējtiesa (angļu arbitration), mediācija (angļu mediation), samierināšana (angļu conciliation).

Sarunu vadīšana ir process, kurā strīda puses runā viena ar otru par iespējamiem risinājumiem, neizmantojot citus starpniekus – sarunu vedējus. Katra puse aizstāv savu viedokli, un katru pusi var pārstāvēt zvērināts advokāts vai cits pilnvarnieks. Puses apmainās ar piedāvājumiem un prasībām. Savstarpējās diskusijas notiek līdz brīdim, kad tiek panākts risinājums vai tiek paziņots par strupceļu.

Šķīrējtiesa ir privāts strīda risināšanas process, kurā puses vienojas pakļauties neitrālas, trešās personas (šķīrējtiesneša) lēmumam, kurš ir pusēm obligāts un izpildāms kā tiesas spriedums. Šķīrējtiesas procedūrā trešajai personai ir lēmēja pilnvaras, kas atšķiras no tiesas procesa, taču strukturālā ziņā komunikācija ar pusēm un strīda izšķiršanas procedūras ir pielīdzināmas tiesas procedūrām procesa laikā.

Mediācija ir brīvprātīgs process, kurā konfliktējošās puses ar neitrālas trešās personas palīdzību, pašas mēģina atrast konstruktīvu konflikta risinājumu. Mediācija ir konfliktu risināšanas process, kas ir papildinājums un reizē alternatīva tiesas procesam un ieņem aizvien nozīmīgāku vietu dažāda veida domstarpību gadījumos. Mediācijas mērķis ir panākt, lai katra konfliktējošā puse panāktu savām interesēm atbilstošu un pieņemamu rezultātu. Ar mediācijas palīdzību konfliktu var atrisināt īsākā laikā vai arī no tā var izvairīties.

Samierināšanas procedūrā trešajai personai nav lēmēja pilnvaru. Trešā persona tiek uztverta kā samierinātājs, jo katra puse vēlas panākt, lai otra puse tiktu pārliecināta par savas nostājas pareizību. Samierinātājs var saturiski ietekmēt pārrunu norisi, pastiprināt argumentus, mierināt un dot ieteikumus. Komunikācijas mērķis ir pārliecināt samierinātāju par puses vērtējumu.

Alternatīvie strīdu risināšanas mehānismi var pastāvēt arī kombinētās formās: mediācija – šķīrējtiesa (angļu mediation – arbitration – med-arb) – strīda risināšana ar starpnieka palīdzību, kurš vienlaicīgi ir arī šķīrējtiesnesis un vienošanās nepanākšanas gadījumā ir tiesīgs izšķirt strīdu atbilstoši šķīrējtiesas procesam. Mini – tiesa (angļu mini-trial) – visai līdzīga tiesas procesam, bet to vada mediators vai šķīrējtiesnesis. Saīsinātā zvērināto tiesā (angļu Summary Jury Trial) tiek izspēlēts tiesas process, ar nolūku izvērtēt visas iespējamās alternatīvas tiesā, ja tiktu celta prasība vai tiktu pieņemts nolēmums lietā, un veicināt izlīguma noslēgšanu domstarpību jautājumā. Praksē var izmantot arī citas alternatīvo strīdu risināšanas mehānismu kombinētās formas. Alternatīvie strīdu risināšanas mehānismi attiecas uz jebkuriem tiesiskiem līdzekļiem un paņēmieniem strīdu risināšanai ārpus tiesas zāles. Alternatīvie strīdu risināšanas mehānismi ir alternatīva tiesvedībai tiesā.

Mediācija ir viens no senākajiem strīdu risināšanas veidiem Ķīnā, Japānā, Āfrikā un citur, kad konfliktus bieži risināja cilšu vai ciema vecākie. Mūsdienu mediācijas prakse sākās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 20. gs. 20. gados, kad ķīniešu izcelsmes imigranti ASV ieviesa mediācijas sistēmas savās kopienās. Šķīrējtiesas kā strīdu izšķiršanas veids pastāvēja jau Senajā Grieķijā, kur šķīrējtiesa izšķīra strīdus starp polisām (kopienām). Šķīrējtiesas bija pazīstamas arī Senajā Romā, bet strīdu risinājumi ar to starpniecību notika reti, izņēmuma kārtā. Šķīrējtiesas kā strīdu risināšanas forma kļuva populāra viduslaiku Eiropā, kad šķīrējtiesneša funkcijas uzņēmās pāvesti, monarhi, universitāšu tiesību zinātņu fakultātes u. tml. 18.10.1907. Hāgā pieņēma “Konvenciju par starptautisku strīdu miermīlīgu izšķiršanu” (Convention For The Pacific Settlement Of International Disputes) un izveidoja Starptautisko izmeklēšanas komisiju, lai sekmētu šo strīdu atrisināšanu, noskaidrojot faktus ar bezkaislīgas un rūpīgas izmeklēšanas palīdzību, kā arī Pastāvīgu arbitrāžas tiesu, lai sekmētu tūlītēju vēršanos pie arbitrāžas starptautisku nesaskaņu gadījumā, kuras nav bijis iespējams atrisināt diplomātiskā ceļā.

Galvenā visu alternatīvo strīdu risināšanas mehānismu veidu metode ir starpniecība. Jebkuras domstarpības starp personām tiek risinātas uz brīvprātības un vienošanās principiem, atrodot strīda risinājumam labāko kompromisu. Būtiska ir dispozitīvā metode, kura ļauj personām izvēlēties sev atbilstošākās strīda risināšanas formas. Savukārt metode ar vislielāko piespiedu varu uzspiež pusēm risinājumu. Pie šādām metodēm pieskaita dažādus šķīrējtiesu veidus: ad hoc šķīrējtiesa, kura tiek izveidota konkrēta civiltiesiska strīda izšķiršanai un patstāvīgās šķīrējtiesas, kuras realizē patstāvīgu darbību dažādu civiltiesisko strīdu izšķiršanai. Metode, kurai ir vismazākā piespiedu vara, atstāj lēmuma pieņemšanu par strīda atrisinājumu pušu ziņā. Šāda metode ir mediācija, kurai var būt vairāki modeļi:

1. tīrā mediācija (angļu pure mediation) – veic mediators ārpus tiesas procesa.

2. tiesas atvasinātā mediācija (angļu court – annexed mediation) – veic mediators pēc pusēm saistoša vai nesaistoša tiesas ierosinājuma. Tiesvedība uz mediācijas procesa laiku tiek apturēta.

3. tiesas mediācija (angļu court – internal mediation) – tiesas procesa ietvaros veic tiesas mediators (tiesnesis, tiesas darbinieks vai cits subjekts). Ja mediāciju veic tiesnesis, tam jābūt tiesnesim, kurš neskata attiecīgo lietu pēc būtības.

4. integrētā mediācija (angļu integrated mediation) – tiesa tiesvedības procesā mēģina rast iespēju pušu sadarbībai, izmantojot un savstarpēji kombinējot tiesvedības procesa un mediācijas procesa iezīmes. Metodes ir arī samierināšana un sarunas.

Pusēm ir tiesības brīvi lemt par atbilstošiem alternatīviem strīdu risināšanas mehānismiem un procesiem. Pušu starpā panāktā vienošanās ir labprātīga un apzināta.

Alternatīvo strīdu risināšanas mehānismu pakalpojuma sniedzēji (starpnieki, sarunu vedēji, mediatori, šķīrējtiesneši u. c.) ir juridiski neieinteresētas un neitrālas personas, kurām nedrīkst būt nekādas intereses par iznākumu vai konkrētā strīda atrisinājumu vai aizspriedumiem par risināmo jautājumu. Pusēm jābūt informētām par jebkuriem apstākļiem, kas var ietekmēt alternatīvo strīdu risināšanas mehānismu pakalpojuma sniedzēja objektivitāti. Alternatīvo strīdu risināšanas mehānismu pakalpojumu sniedzējiem jāievēro ētikas normas un uzvedības standarti.

Strīdu izšķiršanas speciālistiem ir tiesības uz saprātīgu atlīdzību par saviem pakalpojumiem. Kompensācija par starpniecības pakalpojumu ir pieļaujama, ja puses brīvprātīgi izvēlējušās strīda risināšanas procesu un strīda risinātāju.

Alternatīvo strīdu risināšanas mehānismu pakalpojuma sniedzējs apsola nevienam, kas nav strīda dalībnieks, neizpaust informāciju, kas iegūta procesa gaitā par strīda saturu un ar to saistītajiem jautājumiem, kā arī to informāciju, ko viena puse uzticējusi alternatīvo strīdu risināšanas mehānismu pakalpojuma sniedzējam. Šim principam var būt izņēmums – informācijas izpaušana ir nepieciešama saskaņā ar normatīvajiem aktiem, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību, īpaši bērna tiesību vai interešu aizsardzību, kā arī novērstu personas dzīvības, veselības, brīvības vai dzimumneaizskaramības apdraudējumu.

Tādiem alternatīvo strīdu risināšanas mehānismu veidiem kā mediācija, starpniecības un sarunu procesiem var būt atsevišķi speciālie principi, kas atšķiras no šķīrējtiesu speciālajiem principiem. Speciālie principi mediācijā, starpniecības un sarunu procesiem ir:

1. pašnoteikšanās princips – pakalpojuma sniedzējs respektē pušu tiesības pašām izlemt, kā viņas vēlas strīdu atrisināt, nedod padomus un neiesaka strīda risināšanas veidu;

2. pušu vienlīdzība un sadarbība – pusēm izvēlētajā strīda risināšanas veidā ir vienādas iespējas un tiesības, un tās pieņem lēmumus sadarbojoties.

Puses civiltiesiskā strīda izskatīšanas gaitā īsteno savas procesuālās tiesības sacīkstes formā. Sacīkste izpaužas, pusēm izmantojot savas tiesības iesniegt pierādījumus, dot paskaidrojumus un šķīrējtiesas sastāvam adresētus pieteikumus, piedaloties pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, kā arī veicot citas procesuālās darbības.

Procesa kārtības izvēles brīvība – pusēm ir tiesības brīvi noteikt šķīrējtiesas procesa kārtību. Pastāvīgās šķīrējtiesas process notiek saskaņā ar pastāvīgās šķīrējtiesas reglamentu, ja puses nav šķīrējtiesas līgumā vienojušās par citu šķīrējtiesas procesa kārtību, ciktāl to pieļauj pastāvīgās šķīrējtiesas reglaments.

Pusēm šķīrējtiesas procesā ir vienlīdzīgas procesuālās tiesības. Šķīrējtiesas sastāvs nodrošina pusēm vienādas iespējas izmantot tām piešķirtās tiesības savu interešu aizsardzībai.

Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Starptautiskās tirdzniecības tiesību komisijas (United Nations Commission on International Trade Law, UNCITRAL) šķīrējtiesas noteikumi (1976), katras valsts nacionālie likumi, šķīrējtiesu reglamenti, šķīrējtiesu līgumi, korporatīvo organizāciju (mediatoru asociāciju, biedrību u. c.) statūti, ētikas kodeksi un citi.

Izmantojot alternatīvos strīdu risināšanas mehānismus var izskatīt jebkuras domstarpības un strīdus, kurus iespējams risināt ārpus tiesas, izmantojot dažādus praksē izstrādātus, kā arī normatīvajos aktos noregulētus procesus. Biežāk šajos procesos tiek risināti strīdi, kas izriet no privātajām tiesiskajām attiecībām ģimenes tiesībās, mantojuma tiesībās, komercstrīdos, darba strīdos un citās civiltiesību apakšnozarēs. Alternatīvie strīdu risināšanas mehānismi var tikt piemēroti arī publiskajās tiesībās, kas izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām un ierobežotā apjomā arī uz attiecībām, kas rodas krimināltiesībās. Alternatīvie strīdu risināšanas mehānismi piedāvā tādas procedūras, kas piemērotas pušu domstarpību un strīdu atrisināšanai personām vispieņemamākā veidā, vienlaikus saglabājot arī turpmāk labas savstarpējās darījuma attiecības vai partnerattiecības. Alternatīvo strīdu risināšanas mehānismu satura pamatā ir rekomendējamie veidi un procedūras, ar kurām strīda puses pēc iespējas ātrāk var nonākt pie savstarpēji pieņemama izlīguma noslēgšanas. Būtiska nozīme ir pušu gribai atrisināt strīdu bez piespiedu mehānismu piemērošanas, savstarpēji vienojoties par iespējamajiem kompromisiem. Saturiski atšķirīgi aplūkojamas un pētāmas šķīrējtiesu procedūras, kurās pusēm tiek uzlikts obligāts strīda risinājuma pienākums. Šķīrējtiesas procesa gaitā pušu un šķīrējtiesas savstarpējās tiesības un pienākumi, kā arī procesuālās darbības konkrētāk regulētas šķīrējtiesas procesa gaitā, paredzot iespēju šķīrējtiesas spriedumu izpildīt piespiedu kārtā, izmantojot valsts tiesu spriedumiem noteiktos sprieduma izpildes piespiedu mehānismus.